SIA Latvija (192)
Autori: Veiko Spolītis un Axel Reetz
Publicēts: 2009. gada 10. novembris 01:07
Atslēgvārdi: , , .
x

Nosūti raksta adresi draugam.

Piedāvājam divu politologu skatu uz Latvijas pašreizējo problēmu cēloņiem un iespējamiem risinājumiem, kas ietver arī provokatīvu jautājumu vēlētājiem – vai esam gatavi pašizglītoties un ikdienā kontrolēt savus priekšstāvjus, vai arī varam gatavoties pašreizējās SIA Latvija šausmīgam galam?Neoliberālās reformas, kuras bez atrunām tika pieņemtas 90-to gadu sākumā, nostiprināja īpašumtiesības, kas bijušā režīma nomenklatūras pārstāvjiem ļāva ātri un vairumā gadījumu likumīgi kļūt pārtikušiem. Tikmēr ierindas pilsoņi pēc inerces nevēlējās saistīt sevi ar valsts varu.

Auklītes vietā – izredzēto uzņēmums

Liberālo tautsaimniecības reformu, t.sk. privatizācijas, ieviešana ļāva ne tikai nacionalizēto zemju īpašniekiem, bet arī vairumam bijušo kolhozu vadītāju un rūpnīcu direktoru kļūt par kādreizējo kopīpašumu pārvaldniekiem. Neskaitāmi sertifikātu un paju īpašnieki pārdeva savus vērtspapīrus, jo viņiem trūka zināšanu, vai arī tie bija spiesti tos pārdot PSRS ekonomiskās sistēmas sabrukuma izraisītās nabadzības dēļ.

Naivi cerot, ka pēc neatkarības atgūšanas latviešu (!) politiķi rūpēsies un nodrošinās „auklītes tipa valsts” turpināšanos, vēlētāji uzticējās ievēlētajiem pārstāvjiem, īpaši neinteresējoties par viņu pagātni un neprasot tiesisku kontroli pār nodokļu izlietojumu.

Augstākās Padomes deputāti radīja vēlēšanu likumu 5. Saeimas vēlēšanām (!), bet tas darbojas vēl šodien. Pilsoņu komiteju strīdi ar Augstāko Padomi neradīja Latvijas vēlētājos vēlmi pieprasīt jaunu Satversmes sapulci, kā tas notika, piemēram, Igaunijā un Lietuvā.

2008.gada pasaules ekonomikas krīze pierādīja, ka 1990.gadā aizsāktā valsts atjaunotne ir bijusi greiza. Pārprastais Ivara Godmaņa liberālisms kombinācijā ar nomenklatūras negausību aizsāka demokrātiskās sistēmas stagnāciju, un pakāpeniski pārveidoja Latvijas Republiku par „izredzēto uzņēmumu“, kuru tik kaismīgi savā 1996.gada jaungada uzrunā aizstāvēja Andris Šķēle.

„Saimnieki” rada „izspiestos”

Demokrātiska valsts pēc definīcijas nevar darboties kā uzņēmums, jo uzņēmuma pamatdoma ir peļņas gūšana, kura sadalījumu kā monarhijā tradicionāli nosaka īpašnieki.

Demokrātiska valsts ir vēsturiski attīstījies iedzīvotāju kopums, kuram jārod līdzsvarotas peļņas gūšanas iespējas visiem tās locekļiem tiesiskas varas apstākļos. Ja demokrātiskas valsts pārstāvji nespēj nodrošināt likumību un līdztiesisku peļņas sadalījumu, tad valsts pilsoņiem ir tiesības pašorganizēties jeb ievēlēt savus priekšstāvjus.

Valsts kā uzņēmuma gadījumā īpašniekiem nav politiskas atbildības darboties visu interesēs, un tie var nevēlamos „izspiest no SIA valsts“. Ja arī gadās atrast labu SIA valsts „saimnieku“, tad problēma tradicionāli rodas ar varas pārmantošanu. Desmiti tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, kuri ir „izspiesti“ uz Īriju, ir izvēlējušies brīvprātīgi pamest SIA Latvija.

Tomēr, atšķirībā no uzņēmuma, kur pēc darba attiecību pārtraukšanas nepastāv vairs saistības starp darba devējiem un ņēmējiem, pilsoņiem par SIA Latvija atgādina gan Latvijas pase, pensiju I līmeņa maksājumi, radinieki un, iespējams, valoda.

Izskalotas smadzenes = vienaldzīgi vēlētāji

Atgriežoties pie 1922.gada republikas Satversmes, šodienas Latvijas partijas, tēlaini izsakoties, atgriezās arī pie 20.gs. sākuma politiskajiem tikumiem. Tāpēc Latvijas partijas vairāk atgādina norietoša aristokrātiska laikmeta domubiedru grupas, kur partiju pārstāvji dažādu iemeslu dēļ nespēj veicināt sasaisti ar vēlētājiem.

Totalitārais mantojums un atrautība no Rietumu demokrātijas diskusiju telpas ir atstājis vairākumu šodienas partijas līderu bez sapratnes par demokrātiskas līdzdalības vērtību, un līdz ar to viņiem neatliek nekas cits kā turpināt totalitāra sabiedrības pārvaldes modeļa inerci.

Šādi, izmantojot ekonomikas terminoloģiju, teju piecpadsmit gadu SIA Latvija partijas, neradot piedāvājumu demokrātiskas pārvaldes uzlabojumiem, nesaņēma pieprasījumu no 30-40% vēlētājiem, kuri pirms vēlēšanām ierasti nezina, par ko balsot.

Šie vēlētāji tika atsvešināti no demokrātiskas pašpārvaldes, jo viņu vērtību sistēmu izkropļoja SIA Latvija „vadoņu” ačgārnības, kuras tie aizgūtnēm pumpējuši vēlētājos ar televīzijas starpniecību.

Harismātisku personu izvirzīšana priekšplānā, kur sekošana Zīgeristam vai Šķēlem tika nodrošināta cilvēku zemapziņā, iedzīvotājos radīja Gabriela Almonda definēto vispārējo piekrišanu politikas veidotājiem, apstiprinot pieņēmumu par „smadzeņu skalošanu“. Tas arī iedzīvotājos radīja vienaldzību pret korupciju, „šoferu dēlu” sistēmu un nedemokrātisku pārvaldi (partiju iekšienē un valstī kopumā).

Šausmīgas beigas vai bezgalīgas šausmas?

Šodienas valdības uzdevums, tēlaini izsakoties, ir lauzt SIA Latvija darbības principus. Diemžēl Satversmes 59.pants neļauj premjeram pat īsti risināt krīzes cēloņus, jo viņam nemitīgi jānodrošina koalīcijas stabilitāte.

Tautas partija sakās atbalstām valdības stabilitāti, tomēr jau iepriekš pratusi „uzmest” savus partnerus. Zaļie zemnieki atbalstītu koalīciju kaut ar pašu nelabo, ja tas viņu sponsoru paglābtu no taisnas tiesas.

Neskaitāmi socioloģiski pētījumi pēdējos četros gados ir pierādījuši, ka Saeima, valdība un partijas nav tiesīgas pārstāvēt vēlētājus. Arī Valsts prezidentam jau divas reizes ir bijis jāsasauc Ministru kabineta (MK) ārkārtas sēdes, kas pēc būtības ir Satversmes gara pārkāpums, bet ārkārtas MK sēdes netiktu sasauktas, ja valdība un Saeima pildītu uzņemtās saistības.

Rēķinoties ar paredzamajiem bezdarbnieku pūļiem, Valdis Zatlers varētu izmantot Satversmes 48.pantā nostiprinātas tiesības un uzsākt Saeimas atlaišanas procedūru. Šādi premjeram nebūtu jāuztraucas par koalīcijas partneru iespējamo sabotāžu, jo Satversmes 49.pants nosaka, ka Saeimas sēdes līdz referendumam sasauc prezidents. Tikai šādā, demokrātiskā veidā var tikt atgriezta ticība valsts demokrātiskas pārvaldes režīmam, kurus smagi iedragāja arī TP un LPP/LC 2006.gada vēlēšanu kampaņas finanšu pārkāpumi.

Neatkarīgi no tā, vai Saeimas kārtējās vēlēšanas notiks 2010.gada rudenī vai arī tiks izsludinātas ārkārtas vēlēšanas, paliek jautājums, vai pilsoņi ir gatavi uzņemties atbildību ne tikai balsojot, bet arī pašizglītojoties un ikdienā kontrolējot savus ievēlētos priekšstāvjus.

Ja viss paliek kā ierasts, tad Latvijas pilsoņiem pašiem jāuzdod jautājums par valstiskas neatkarības lietderību, jo pašreizējai politiskajai kliķei un vadonīšiem ir neviltota interese par SIA Latvija situācijas nemainību. Šobrīd vairāk nekā jebkad agrāk ir aktuāls teiciens: „labāk šausmīgas SIA Latvija beigas, nekā nebeidzamas šausmas ar prettiesiski ievēlētiem priekšstāvjiem”.

x

Nosūti raksta adresi draugam.

(87 balsotāji )
Komentāri

>Ekonomists

Ja Diena kā zviedru lobijs pārspēja Latvijas valdību, tad kāpēc meģināt iestāstīt, ka atkal vajag balsot par tiem nespējniekiem? Vai tad valdība savu ekonomikas stratēģiju balsta uz avīžrakstiem?
Vispār īsts meistarstiķis. Diena raksta par valdības pofigismu attiecībā uz lielo inflāciju. Valdība par spīti ņem kredītus un iesāk megaprojektus, lai inflāciju vēl padziļinātu. Raksta par burbuli NĪ jomā, RD vēl pasūta mājas par pašvaldības naudu. Dziļi paklanos Dienas priekšā, par meistarīgo gājienu. Vot to es saprotu, tā jau ir sazvērestība.
Tikai no kuras puses?

162.
jūrmalniece-Parastais
2009. gada 11. novembris, 03:31

Tās nav tikai frāzes, visticamāk tieši tādēļ mums ir atšķirīgi uzskati jautājumā par ‘ārējo kontroli’. Attiecībā uz Latviju, globalizācija, lai vai kāda tā būtu – ekonomiska, politiska vai cita rakstura, ikvienu valsti var ietekmēt tikai līdz zināmai robežai.

Nevēlos lauzt jūsu stingro pārliecību, taču runājot par bijušās PSRS ietekmi, nedomāju, ka to, kas 80.g.beigās/90.g. sākumā notika Centrālajā un Austrumeiropā jebkāda vara varēja reāli izkontrolēt, lielākoties tās bija stihiskas masu kustības, kas turpinājās līdz ar Berlīnes mūra krišanu. Pašā Krievijā taču tobrīd nebija vienprātības par notiekošo un kā uz to reaģēt, reģionā valdīja apjukums un vienlaikus arī pasaules lielo valstu varas attiecības pārgrupējās.

Attiecībā uz to, ko rakstījāt, ka te toreiz ložņāja ‘eksperti’ no brūkošās PSRS – man liekas loģisks ir jautājums, kādēļ tad tiem centieniem nebija tik izšķiroša ietekme uz citām CAE reģiona valstīm? Mēs varam runāt par ‘izredzētajiem, kas info izmantoja savā labā’, un būtu naivi domāt, ka toreiz tā tas arī nebija, tomēr Latvijā šobrīd iet runa par valsts nozagšanu, un kā tas varēja notikt.

Raksts nav ‘vienkāršots vēsturisks atstāsts’. Es vēlētos kaut vairāk Latvijas politologi analizētu politiskās sistēmas problēmas, tostarp arī vēsturiskā kontekstā, jo tas palīdz labāk izprast, kā valsts politiskā sistēma tika pielāgota vietējās politmafijas vajadzībām, un kas būtu īpaši svarīgi, lai līdz nākošajām Saeimas vēlēšanām šāda info regulāri cirkulētu vēlētāju vidū.

159.
Veiko
2009. gada 10. novembris, 23:40

Volx:

Krūmanes FKTK ir viens “jumts”, bet LB presidenta amatpers. deklarācijā uzrādītās parādsaistības ir kaut kas pavisam cits. Vai Jums ir fakti, ka šos divus vieno|kontrolē viena vara?:)
===============
Es tik zinu kas viņus nekontrolē jo Latvijas sabiedrībai tiek sniegta apzināti sagrozīta informācija,fakti,skaitļi.
Mēs viņus nekontrolējam.

Ja Latvijas iedzīvotāji ir gatavi uzņemties atbildību par savu valsti, tad risinājums ir varas un publiskās naudas decentralizācija. Pat, ja varbūt pašlaik šādu atbildību uzņemties gatavi nebūtu daudzi – ja mēs nākotnē gribam attīstītu valsti, tad risinājums joprojām ir varas un publiskās naudas decentralizācija. Plaša funkciju, lēmumu pieņemšanas un publisko līdzekļu pārdale par labu pašvaldībām – jo tuvāk iedzīvotājiem, jo labāk.

165.
Wharton to Ekonomists
2009. gada 11. novembris, 11:49

Sasmīdināji.

Varbūt vari nosaukt, kā konkrēti Diena, aizstāvot brīva kapitāla plūsmu Latvijā, ir kaut kādā veidā nodarījusi ļaunumu Latvijas ekonomikai?

Jā, protams, gan bankas, gan uzņēmēji nāk uz Latviju, lai nopelnītu, taču tev nešķiet, ka politiskās sviras savu uzņēmumu bīdīšanai Latvijā par 95% ir izmantojuši tikai un vienīgi mūsu pašu bāleliņi? Likumu grozīšana, piemērojoties dažu uzņēmumu vajadzībām, utml lietas ir mūsu pašu bāleliņu veikums, kas aizsākās 90-o gadu sākumā, kad Lembergs iegādājās Latvijas Ceļu, tādējādi iegūdams sev iespēju faktiski nekontrolēti stumdīt Saeimu un valdību, kā vien vēlējās. Pēc tam turpinājās Šķēles laikā, kad Grūtups rakstīja Privatizācijas likumu tā, lai iegūtu Šķēle. Pēc tam turpinājās ar iepirkumiem zaļās enerģijas jomā, azartspēļu lobiju, nesenais kliedzošais piemērs – alkohola tirdzniecības stundu pagarināšana laikā, kad lielākais alkohola ražotājs padomē ieceļ partijas pārstāvi Kalvīti. Kargins ar Krasovicki, lobējot nerezidentu noguldītāju aizsardzību Latvijā, nav uzskatāmi par ārvalstniekiem.Kur šeit ir ārvalstu intereses? Mūsu pašu bāleliņi to visu ir darījuši, paralēli ģenerējot mītu par kaut kādu ārvalstu ietekmi. Kā redzams, naivie tautieši to uztver ar sajūsmu.

Ja reiz esi tik izglītots, tad varu atgādināt, ka no finanšu teorijas viedokļa tieši brīva kapitāla plūsma un tirdzniecība ir tie faktori, kas pavājina t.s. “incumbent” (jeb to, kas sev sistēmā ir izveidojuši siltu vietiņu, parazitējot uz citiem) spēku kādā konkrētā valstī. Konkurences apstākļos viņu veidojumiem klājas grūti, turklāt, esot finansējumam, arī vienkāršajai tautai paveras iespējas kaut ko attīstīt. Skaidrs, ka incumbentiem tas ļoti nepatīk. Latvija ir kliedzošs piemērs, tikai žēl, ka mūsu sistēma ir sapuvusi tik tālu, ka pieejamais finansējums netika novirzīts (ar atbalsta un politiskajiem instrumentiem) produktīvo aktīvu bāzes radīšanai, bet gan patēriņa burbuļa radīšanai. Un ne jau Diena vai zviedri ir pie tā vainīgi, bet gan mūsu pašu bāleliņi ar TP un Šleseru priekšgalā.

Interesanta diskusija izvērsusies, pa lielam raksta autoriem piekrītu.
Bet:”tautai bez pagātnes, nav nākotnes”(tas atsevišķs garš un plašs stāsts), manuprāt ir viens no būtiskākajiem nosacījumiem un iemesliem , kamdēl sabiedrībā ir tik katastrofāli zems iesaistīšanās līmenis sabiedriskajā darbā(valsts, pašvaldības, NVO, profesionālās cunftes,partijas, hobiju pulciņi utt..), par salīdzinājumu Zviedrijā 65%(tikpat kā visi lemtspējīgie un darbaktīvie ļaudis) Latvijā 5%.
Šī disproporcija arī ir tas vēzis ,kamdēļ ir tik sūnaini. Totāla pasivitāte.
Jau antīkie grieķi(principā jebkura kultūra šo definējusi) par jebkuras lietas veselumu un skaistumu ir dēvējusi HARMONIJU, LĪDZSVARU. Attiecinot uz mūsdienu valsts varu to var iztēloties šādi, vienā pusē ir aktīvie-agresīvie lietu bīdītāji,uzņēmēji (parasti visās sabiedrībās +- vienā skaitā, un ja kur trūkst piesteidzās no malas,kā jau dabā), kas aktīvi ietekmē likumdevējus, pašvaldības utt.. radīt vidi ,kas izdevīga viņiem, bet no otras puses ir sabiedrība(NVO, cunftes,indivīdi utt.), kas nepieļauj augstākminēto zēnu un meiteņu interešu realizēšanu uz sabiedrības rēķina. Tas izpaužas kā LĪDZSVARS,abas puses apmierinošs risinājums-ilglaicīga valsts politika. Valsts vara šajā LĪDZSVARA koncepcijā ir TIKAI mēdijs, arbitrs,kas nodrošina labāku abu pušu saprašanos.

Kā bija Latvijā? Aktīvie nesastapuši pretestību visus 18 gadus( par pretestību nevar dēvēt vaidēšanu mēdijos un vēl trakāk anonīmi to komentāros, vai labākajā gadījumā mazskaitlīgu Sab.Org. aktivitātēs, kuras arī pa lielam diemžēl tiek finansētas no viena avota) vienkārši pārbīdīja frontes līniju līdz galējai robežai, ceļa gaitā savā vidē inkorporējot vieglāka rezultata sasniegšanai valsts varu, to kam bija arbitram. Rezultātā tiešām izveidojās SIA”LATVIJA”, bet diemžēl valsts nav SIA, nu sasniedzot galējo robežu-krauju un turpinot grūst savas intereses vēl tālāk,pāri malai ir pārvēlusies ne tikai sabiedrība, kuru tur grūda, bet arī paši grūdēji ( neredzēja robežu).

Kas ir vaininieks? Vai lauva-aktīvais ir vainīgs ka viņš ir gaļēdājs? Vai varbūt sabiedrība ir vainojama ar savu pasivitāti ,ka tik tālu-zemu nonāca? Domāju ka vienīgais ,ko var pārmest lauvam-aktīvajam ir tālredzības trūkumu ( tas jau skaidrs,kur tad to pieredzi postpadomju ļautiņi smelsies), jo kā jau dabā izrijot visus zālēdājus, vai patrencot tos no barošanās vietām, no sākuma iestājas plēsoņām dzimstības bums,uzplaukums, bet tad bads un iznīcība,līdz līdzsvara līmenim kāds pieņamams noplicinātai ekosistēmai.
Savukārt sabiedrībai droši var pārmest par nespēju pašorganizēties ,un sevi aizstāvēt, kā arī labās Lauvas gaidīšanu, kas to aizstāvētu pret pārējiem plēsoņām. Arī dabā ir skaidri piemēri, kādas izdzīvošanas taktikas ir zālēdājiem,un ka jau harmoniskajā dabā tās visas ir veiksmīgas.

Labs raksts. Arī mani pārsteidz vidējā Latvijas vēlētāja tuvredzīgais skatījums un salīdzinoši lielais atbalsts oligarhu partijām.Ja būtu godīga un kompakta valsts pārvalde, iegūtu gandrīz visi, bet to nekādi neizdosies izveidot ar TP, LPP/LC, ZZS, TB/LNNK palīdzību. Ar iepriekš minētajiem politiskajiem spēkiem mūsu ceļu būve, tilti, veselības aprūpe u.t.t. vienmēr būs dārgāka nekā kaimiņos Lietuvā un Igaunijā, bet kvalitāte zemāka.
Atklāti runājot, mani biedē šī drūmā perspektīva. Ja pašreiz būtu vēlēšanas, esmu gandrīz pārliecināts, ka šis oligarhu partiju bloks savāktu vismaz 40%, pievienojot klāt SC ar kādiem 25%, var pat izsviest ārā TB/LNNK, sanāktu stabila vairākuma valdība ar vecajiem uzstādījumiem, tā sacīt, metiens turpinās. Situācija varētu tikt nedaudz pakoriģēta, ja šos “par smagiem noziegumiem apsūdzētos”, izdotos veiksmīgi savietot uz nārām.

168.
Parastais> jūrmalniece
2009. gada 11. novembris, 13:23

Ja tās nav tikai frāzes, tad lūdzu, izskaidrojiet kas ir tā ‘zināmā robeža’ līdz kurai globalizācija var ietekmēt Latvijas valsti.
Par procesu kontrolēšanu es biju domājis nevis demonstrāciju organizēšanu un saukļu izdomāšanu, bet gan apzinātu tautas intereses novirzīšanu politisko problēmu virzienā, lai lielais vairums netraucētu dalīt vērtīgāko ekonomiskā mantojuma daļu.
Kontrolēt nozīmē arī bremzēt viena vai otra likuma pieņemšanu, kamēr vajadzīgiem ļaužiem nav nodibinātas vajadzīgās blakus firmas darījumu uzsākšanai, utt.

Veiko
Dažas lietas jau minēju, bet varu paturpināt.
Piemēram:Neoliberālās reformas, kuras bez atrunām tika pieņemtas 90-to gadu sākumā, nostiprināja īpašumtiesības, kas bijušā režīma nomenklatūras pārstāvjiem ļāva ātri un vairumā gadījumu likumīgi kļūt pārtikušiem. Tikmēr ierindas pilsoņi pēc inerces nevēlējās saistīt sevi ar valsts varu.
Nepiekrītu! Līdz ar Atmodu daudzi cilvēki kļuva politiski aktīvi un vēlāk iesaistījās arī Latvijas valsts politiskajā dzīvē. Protams, daudzi bija no padomju nomenklatūras latviskā atzara, kā Gorbunovs, Daudišs uc, bet lielākā daļa noteikti nenāca no nomenklatūras. Joprojām daži nomenklatūras pārstāvji ir ar lielu politisku ietekmi Lembergs, Brigmanis uc, taču Šķēle, Šlesers, Kalvītis uc, kas neatkarības gados kļuva bagāti, nekādi nav saistāmi ar nomenklatūru.
Tālāk: Naivi cerot, ka pēc neatkarības atgūšanas latviešu (!) politiķi rūpēsies un nodrošinās „auklītes tipa valsts” turpināšanos, vēlētāji uzticējās ievēlētajiem pārstāvjiem, īpaši neinteresējoties par viņu pagātni un neprasot tiesisku kontroli pār nodokļu izlietojumu.
Nepiekrītu. Jau Augstākās Padomes laikā un īpaši sākot ar 5. Saeimas vēlēšanām daudz rakstīts un diskutēts par dažādu politisko līderu pagātni(sauklis “kažoku pārmetēji”), dažādu jaundibināto partiju programmām, nostādnēm, nākotnes vīzijām utt. Citiem vārdiem sakot, notika normāls partiju sacensības process un demokrātiskas vēlēšanas.

2008.gada pasaules ekonomikas krīze pierādīja, ka 1990.gadā aizsāktā valsts atjaunotne ir bijusi greiza.
Nepavisam nepiekrītu! Ja tā, tad varbūt varam teikt, ka 2008. gada pasaules ekonomiskā krīze pierādīja, ka procesi, kas aizsākās ar Nīderlanes un Anglijas buržuāziskajām revolūcijām bijuši greizi! Manuprāt, ja runā, kāpēc krīze Latvijā ir daudz smagāka nekā citviet, jāanalizē pēdējo četru piecu valdību darbība. Jau premjers Emsis teica, ka ārvalstu eskperti brīdina par ekonomikas pārkaršanu.

Atgriežoties pie 1922.gada republikas Satversmes, šodienas Latvijas partijas, tēlaini izsakoties, atgriezās arī pie 20.gs. sākuma politiskajiem tikumiem.
Manuprāt, nesalīdzināmas lietas. 20. gadu Latvijas partijas (vismaz lielākās un ietekmīgākās kā LSDSP, LZS, Demokrātiskais centrs uc) nav salīdzināmas ar tagadējām interešu grupām, kas cīnās par varu un resursu sadali.
Pie tam milzīga atšķirība no tiem laikiem ir politisko spēku sadalījums latviskajos un krieviskajos. Šo aspektu autori vispār nav pieminējuši, bet, manuprāt, tas ir ļoti būtisks, ja ne izšķirošs, kāpēc daudzi vēlētāji ir balsojuši par pie varas esošajiem un nekritiski sekojuši, kā jūs sakāt, resursu un peļņas sadalei.
Sākumam pietiks, jā, un kas ir esošā kliķe?
veiksmīgu dienu!

Sveiki:

Paldies par līdzsvarotajiem jautājumiem, uz kuriem tad centīšos argumentēti atbildēt.

Nepiekrītu! Līdz ar Atmodu daudzi cilvēki kļuva politiski aktīvi un vēlāk iesaistījās arī Latvijas valsts politiskajā dzīvē.

Ko Jums nozīmē daudzi? Dieter Segert, A.Tabuns, I.Ostrovska, B.Zepa patieshaam noveeroja politiskaas aktivitaates pieaugumu 1989-1991. Tomēr šie pētījumi parāda, ka vairumā šādu atmodas “sarosīšanos” varēja skaidrot ar Almonda vispārēju piekrišanu politikai, kas varētu atgriezt 1918. g. republikas atgriešanos.

Protams, daudzi bija no padomju nomenklatūras latviskā atzara, kā Gorbunovs, Daudišs uc, bet lielākā daļa noteikti nenāca no nomenklatūras. Joprojām daži nomenklatūras pārstāvji ir ar lielu politisku ietekmi Lembergs, Brigmanis uc, taču Šķēle, Šlesers, Kalvītis uc, kas neatkarības gados kļuva bagāti, nekādi nav saistāmi ar nomenklatūru.

Piekrītu Jūsu pēdējā teikuma uzstādījumam, bet kur mūsu rakstos ir minēts, ka Š, Š, un Kalvītis būtu saistīti ar LPSR nomenklatūru?

Tālāk: Naivi cerot, ka pēc neatkarības atgūšanas latviešu (!) politiķi rūpēsies un nodrošinās „auklītes tipa valsts” turpināšanos, vēlētāji uzticējās ievēlētajiem pārstāvjiem, īpaši neinteresējoties par viņu pagātni un neprasot tiesisku kontroli pār nodokļu izlietojumu.
Nepiekrītu. Jau Augstākās Padomes laikā un īpaši sākot ar 5. Saeimas vēlēšanām daudz rakstīts un diskutēts par dažādu politisko līderu pagātni(sauklis “kažoku pārmetēji”), dažādu jaundibināto partiju programmām, nostādnēm, nākotnes vīzijām utt. Citiem vārdiem sakot, notika normāls partiju sacensības process un demokrātiskas vēlēšanas.

Kas ir “normāla” partiju sāncensība, ja Latvijas iedzīvotāju līdzdalība partijās ir zem 1% no iedz. skaita kas ir absolūti zemākais skaitlis ES? Ar šo teikumu vēlējāmies pateikt, ka Latviešu vēlētājs tradicionāli vērsās pie etniski latviskām partijām, kas radīja nodalījumu starp etniski labēju (lat)/kreisu (rus) pārstāvniecību, lai arī ES valstīs te ir tradicionāli socio-ekonomiskas dalījums.

2008.gada pasaules ekonomikas krīze pierādīja, ka 1990.gadā aizsāktā valsts atjaunotne ir bijusi greiza.
Nepavisam nepiekrītu!

OK, Jums ir tiesības nepiekrist šim apgalvojumam izraujot to no konteksta:)

Ja tā, tad varbūt varam teikt, ka 2008. gada pasaules ekonomiskā krīze pierādīja, ka procesi, kas aizsākās ar Nīderlanes un Anglijas buržuāziskajām revolūcijām bijuši greizi!

????????

Manuprāt, ja runā, kāpēc krīze Latvijā ir daudz smagāka nekā citviet, jāanalizē pēdējo četru piecu valdību darbība. Jau premjers Emsis teica, ka ārvalstu eskperti brīdina par ekonomikas pārkaršanu.

4-5 valdību darbība, ko Jūs ar to gribat teikt??? Vai ne atkārtot to, ka valsts atjaunotne ir bijusi greiza?:) Kāpēc Emsi nesadzirdēja??? Vai arī nav problēmas ar politisko kultūru, kuru indējusi greizi atjaunotas valsts politiskā struktūra?:)

Atgriežoties pie 1922.gada republikas Satversmes, šodienas Latvijas partijas, tēlaini izsakoties, atgriezās arī pie 20.gs. sākuma politiskajiem tikumiem.

Manuprāt, nesalīdzināmas lietas.

KAS ir nesalīdzināms??

20. gadu Latvijas partijas (vismaz lielākās un ietekmīgākās kā LSDSP, LZS, Demokrātiskais centrs uc) nav salīdzināmas ar tagadējām interešu grupām, kas cīnās par varu un resursu sadali.

Jūs nonākat pretrunā ar iepriekš sacīto (skat augšā:), bet es Jums piekrītu, šajā gadījumā atgādinot, ka neesat sapratis, ko mēs definējam kā politiskus tikumus:)

Pie tam milzīga atšķirība no tiem laikiem ir politisko spēku sadalījums latviskajos un krieviskajos. Šo aspektu autori vispār nav pieminējuši, bet, manuprāt, tas ir ļoti būtisks, ja ne izšķirošs, kāpēc daudzi vēlētāji ir balsojuši par pie varas esošajiem un nekritiski sekojuši, kā jūs sakāt, resursu un peļņas sadalei.

Skat. iepriekš, par to jau ir runāts, bet tik daudz, lai iekļautos 6000 zīmju raxta ierobežojumos:) Atrkārtošu, nedabisko etnisko sadalījumu veicināja strukturālas problēmas – satversmes sapulces trūkums un vēlēšanu likuma rakstīšana 5. Saeimai:)

Sākumam pietiks, jā, un kas ir esošā kliķe?

Kliķe ir šodienas Ljas. nemainīgais politiskais zieds, jo par eliti to nenosauksi, lai nenonāktu pretrunās ar vārda elan (fr.val.) jēgu:) Vēl konkrētāk TP, LC/LPP pārstāvji (kuri pārkāpa vēlēšanu likumu 2006.g.10). ZZS pateicoties savam “sponsoram” var tikt piepulcināti šim apzīmējumam:)

veiksmīgu dienu!

paldies, un Jums arī!

STRĒLNIEKAM
Man jau neprasīja , bet tomēr atļaušos, no malas iebilst.

LV tagad aktīvi sabiedriski izpaužas ~5% ļaužu, pa kam SWE 65%. (vēl nesen petījums TV tika rādīts)un krasā samazinašanās no 1985-1991. perioda ir cieši saistīta ar to ka sabiedrība ne zināja ne mācēja vadīt valsti un veidot kompromisus ar aktīvo sab. daļu (tiem kas ekonomiski agresīvie), konceptuāli jā Ok, bet kā reāli ko nebūt izpildīt, vieglāk tikai ar savām problēmām nosisties, labākajā gadījumā cerot uz kārtējo “k.ulmani” , sliktākajā vispār neliekoties ne par ko zinis. Jūsu definētie zēni-nekomunisti, nav nekas cits kā uzņēmēji( par kalvīti pat to nevar teikt, manuprāt pakaļskrējējs),kas lieliski saredzēja sabiedrības pašas pamestās pozīcijas un veikli apvienoja valsts varu ar uzņēmējdarbību( respektīvi kapitālisms 19.gs Latīņamerikā).

Nelaime tāda ,ka valsts vara bija nonākusi pilnībā ekonomiski agresīvu , bet nebūt ne tālredzīgu, par valstiski(līdzsvara princips) domājošiem pat neminēsism, indivīdu un to grupu rokās, partijas bija un pa lielam arī ir nevis sabiedrības institūcijas sevis pārstāvēšanai valsts varā( ar dazādiem politiskiem instrumentiem , kopēju merķu sasniegšanā, mērķis kā reizi ir ideāli), bet politekonomiski grupējumi, kas pārstāv uzņēmēju grupas ( mērķis tām ir gūt lielāko peļņu savam klubam no kopējā pīrāga, vienalga kurš maksā, konkurē kā uzņēmumi, pārējie mērķi ir nebūtiski un mainās pēc apstākļiem, kā jau uzņēmumos). Ja Jūs domājāt šādu aktivitati kā beidzamajā piemērā tad tiešām Lv bijusi gana aktīva politiska dzīve pēdējo 18 gadu vēsture.
Neskatīsimies uz NL vai GB, skatīsimies uz gandrīz identiskiem izejas datiem EE,LT,LV. Rezultāti pēdējai diezgan skābi, kā Jūs to izkaidrosiet? Un kas galu galā bija pedējās četras valdības – koalīcija?
Kā reizi šo pretnostatījumus arī ļoti labi izspēlēja aktīvie polituzņēmēji (pieņemu ne bez ārējās piešprices), respektīvi sabiedrības intereses abās pusēs nonivelējot līdz :”krievi nāk!!!” un :”ušķemljonnije…”, un panākot konfliktu uz sādas neproduktīvas augsnes.

170.Veiko
2009. gada 11. novembris, 15:12
”Nepavisam nepiekrītu! ” – nez ko saka matemātikas skolotājs mazajam Jānītim, kad tas nepiekrīt skolotāja teiktajam, ka 2×2=4 ?
”Rezultāts, ko redzam šodien, ir tieši Latvijas valsts suverēnās izvēles, tās izvēlētā modeļa kļūdains rezultāts”(Iveta Šulca, LA 15.10.2009, ”Mēs neko neprasām.Latvijas valdība prasīja.).
Eiropas attīstīto valstu pārstāvji jau >20-it gadus pacietīgi māca ”mazos jānīšus/veicīšus”, ka 2×2=4, bet jau pieaugušie ‘nasing spešal’ turas pie sava – 2×2=tējkanna – un rīkojas pēc saviem ieskatiem.
Ja kāds vēlas Veiko kungam pierādīt, ka viņa secinājumu pamatformula 2×2=tējkanna ir kļūdaina – lai cenšas, vēlu veiksmi !!

p.s. piebildei:Iveta Šulca ir Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja ( kas arī cenšas ieskaidrot EK komandas futbolistiem iz Latvijas, ka iesist bumbu savas komandas vārtos nebūt nav saprātīgi ).

174.
jūrmalniece-Parastais
2009. gada 11. novembris, 19:14

‘Zināmā robeža’ – no vienas puses, tā ir globālā telpa, kurā Latvija 90.g. sākumā atgūstot neatkarību tika iemesta. Tas nozīmē visa veida zināšanas, investīcijas, finanšu, kapitāla plūsmas, jaunākās tehnoloģijas, darbaspēka migrācija u.c. izaicinājumi, ar kuriem Latvijai un pārējām CAE valstīm nācās saskarties pēc iepriekšējā režīma un plānveida ekonomiku sabrukuma, vai citiem vārdiem sakot, atvērtību globalizācijai.

Izaicinājums LV un pārējām jaunajām CAE valstīm bija arī globālā politika ar visu, kas no tā izriet – integrācija ES un NATO u.c. dalība starptautiskajās organizācijas. Daudzas Rietumu valstis palīdzēja tolaik jaunajām valstīm daudzējādā ziņā, kas galvenokārt izpaudās pēc principa – palīdzība tuvākajiem kaimiņiem. Skandināvi vairāk palīdzēja Baltijas valstīm, Vācija, Francija, Itālija – Centrāleiropas valstīm.

Otrpus globalizācijai robeža ir pašas valsts lēmumu pieņēmēji vai citiem vārdiem, iekšpolitiskie procesi, kas determinē, kā un cik veiksmīgi/neveiksmīgi valsts reaģēs uz dažādiem ārējiem izaicinājumiem.

Njā, lasīju ziņās par partiju apvienību “Vienotība” un gribas iet ziemas miegā uz gadiem 20.

Jaunās apvienības mērķis būšot “godīga valsts pārvalde, godīga, atklāta un profesionāla politika”. Ar godīgu vien ir par maz, vajag arī taisnīgu.

Šitas nogalina:
“Vēlētāji iegūs pašu galveno – iespēju atbalstīt labēju, nacionālu partiju,” norādīja Štokenbergs.

It kā vēlētājiem galvenais būtu iespēja atbalstīt kādu partiju. Pie tam Štokenbergs no kreisi centriska pārtapis par labēji nacionālu.
Kāda man interese atbalstīt partijas ar tik izplūdušu ideoloģiju? Kaut gan jau ilgāku laiku apsveru iespēju iesaistīties kādā partijā, lai tiešām no runām pārietu pie darbiem. Taču partijas šobrīd ir kā miglā izplūduši rēgi, bez skaidras nostājas. Laikam jāskatās būs uz kādu sabiedrisku organizāciju.

>Puika – varbūt šitais liksies mazāk izplūdis?- ”Intereses ir vienmēr, mēs dzīvojam kapitālismā, un tā pamatā ir ideja, ka sabiedrība aug, katram rūpējoties par savu pašlabumu.”Jānis Ošlejs(Haoss ir īstais ideju brīdis – citaDiena).
- un šobrīd klausoties Domburšovu (kur mēģina saprast kur/kā varēja iegūt 700 tūkstošus),jāpacenšas apjēgt/pieņemt – ka šitais kapitālisms (made in Latvia) jau neveicina kādu sabiedrības, bet gan atsevišķu indivīdu augšanu.Tas mūsu ‘labēji-kreiso-liberālo-labējo’ ideoloģiskais pamats – tā indivīdu dzīšanās pēc pašlabuma, bez jebkādas kontroles un regulēšanas jau rada to ‘frankenšteinu sistēmu’!

>reality
Ošlejs nav visa SCP.
Citāts no Ošleja intervijas, kuram principā piekrītu:
“Mēs Latvijā esam izveidojuši pārāk nevienlīdzīgu sabiedrību. Tā ir jāpadara vienlīdzīgāka, gan tādēļ, lai paaugstinātu ekonomikas kvalitāti, gan sabiedrības veselības un attīstības kvalitāti. Ir nepareizi domāt, ka samazinot vai turot regresīvus nodokļus, sasniegsim kvalitatīvāku ekonomiku. Samazināti nodokļi noved pie nevienlīdzīgākas sabiedrības, kas noved pie mazāka inovatīvu uzņēmumu daudzuma, un iegūstam nekvalitatīvāku ekonomiku.”

Par šo es varētu balsot. Bet man tā vietā piedāvā aiziet nobalsot par izrādi “Vienotība” pret “Saskaņu”.

mana atbilde strelniekam (169) bija 170. komentārā, kas arī iespējami ļaus kliedēt 172. reality nesapratni:)

Cien. autori!
Ko nozīmē frāze “Vēlētājiem …ikdienā kontrolet savus ievēlētos priekšstāvjus”? Valstī nav reāla mehānisma ka to darīt. “Priekšstāvji” ir noslēpušies aiz partiju vairogiem. Ko var prasīt no vēlētāja?

Vidzemniekam:

Līdzīgi citām pārstāvnieciskām demokrātijām pasaulē Latvijas problēma ir vispārējā piekrišana šodienas rīcībpolitikai. Latvijas problēmu daudzkārt skarbāku padar fakts, ka LV ir zemākais partijās līdzdarbojušos skaits visā ES (zemāk kā 1% no iedzīvotāju skaita). Tāpēc, dalība partijās ir viena iespēja, bet ne vienīgā. Iedzīvotāji var būs pilsoniski aktīvi un darboties interešu grupās šādi veicinot pilsoniskās sabiedrības loma izaugsmi, kas mainītu asimetriskās valsts varas un pilsoniskās sabiedrības attiecības.

LV mehānismi šobrīd ir vairāki, bet piekrītu Jums tajā, ka šobrīd nav “ideālas slotas” kas nāks un aizslaucīs visu “slikto”. Domāju ka šī mītiskā “baltā tēva” gaidīšana un “labo latviešu” godināšana ir daļa no varas mehānisma, kurš ir dezorientējis vēlētāju un padarījis tos par viegli vadāmiem auniem. Ar šādu varas mehānisma palīdzību ir potēts PSRS okupācijas laika mitoloģizētais pieņēmums par “labajiem latviešiem” un “sliktajiem cittautiešiem”, kurš iemidzināja vājās pilsoniskās sabiedrības asnus, un ar uzviju ļāva “viens likums, viena taisnība visiem” aizsegā noteiktam skaitam tautiešu kļūt “taisnīgākiem”.

Demokrātija ir laikietilpīgs process kurš prasa lielākās daļas iedzīvotāju līdzdalību (participāru demokrātiju), bet ar zem 1% līdzdalību partijās, reizi četros gados vien aizejot vēlēt nepietiks demokrātijas pastāvēšanai.

TĀPĒC, mehānismi līdzdalībai ir ne tikai iepazīšanās ar kritiskiem viedokļiem, bet arī dalīšanās ar tiem ar ciema|pilsētas citu kārtu pārstāvjiem. Tas nozīmē piedalīties Jūsu pašvaldībā un sekot kā Jūsu ievēlētais pārstāvis|ji darbojas vietējā Domē (Domes sēdes ir atklātas). Uzlūgt Jūsu ievēlēto partiju|cilvēkus no Saeimas pie Jums, lai viņi skaidro savu nostāju vienā vai otrā jautājumā (Saeimas deputātiem ir speciāli paredzētas nauda un dienas priekš tikšanās ar vēlētājiem). LĪDZDALĪBA ir atbilde, jo neļaus Jūsu ievēlētajiem iesūnot:)

Kā papildus kontroles mehānisms ir prezidents ar 48.panta izmantošanas tiesībām (kas diemžēl vēl nedarbojas), un pēc 2010. 10 jeb ārkārtas vēlēšanām būs iespējams kontrolēt arī ar 78 un 79. satversmes panta palīdzību:)

Kā sauc tos SIA, kas tiek vadīti no ārpuses? Ja apskatam Latvijas vadības dabu tad redzam iekšējus un ārējus faktorus, kurus salīdzinot atrodam ka ārējie fak-tori :o ) dominē. Tas ir iemesls iekšējai apātijai, mēs izvēlamies raut katrs uz sevi un nerunāt savā starpā, jo jūtam, ka mūsu tramvaju dzen ārpusē esošas lokomotīves. Nerunājam tādēļ, lai lokomotīvju vadītāji nesāktu meklet grēkāžus.

Arm:

Tradicionālu Vestfāles suverenitātis spēj piedzīvot vien izredzēties, pārējām pasaules valstīm jāpielāgojas starptautiskās politikas noteikumiem kuri ir nerakstīti un nav pamatoti starptautiskajās tiesībās. Plašākam ieskatam izlasiet Stephen Krasner, “Sovereignty:Organized Hypocrisy”, Princeton University Press, 1999:)

Protams, mums jādarbojas vēl vairāk, lai optimizēti izmantotu iekšējos ceļus, atmetot kautrību, visiem iet politiskajā teātrī; vienlaicīgi koncentrējoties uz ārpolitiku. Jocīgā mazā valsts ar lielo :o rpolitiku :)

Arm:

Ar reālisma skolas palīdzību robeža starp iekšpolitiku un ārpolitiku tika nostiprināta politiķu ==> cilvēku galvās pašpietiekamas autarķijas laikmetā.

Šodien tās ir atgriezušās normalitātē un ir ierasti neizteiksmīgas šodienas ES:) Lielajā daļā ES jaunajās demokrātijās 19.gs. nacionālās valsts projekts pamazām transformējas, LV iestagnējis noteiktu iekšpolitisku lēmumu dēļ:)

Būtu šajā reizē interesanti apvienot draudzīgās Baltijas valstiņas, ^o^ galvaspilsēta būtu tad Rīgā -) tas no Lietuvas prezidentes ideju krājuma :)

Veiko
Paldies par atbildēm. Daudz gudrāks gan nekļuvu. Redziet, neesmu bruņojies ar politikas teorijas gudrībām, tāpēc jūsu rakstīto uztveru visnotaļ burtiski, un man grūti saprast, kas zem katra apgalvojuma ir apslēpts. Ja sakāt, ka vecā nomenklatūra kļuva bagāta, es ar konkrētiem piemēriem iebilstu, ka bagātie nav vecā nomenklatūra, jūs atkal atbildat, ka konkrēti šos uzvārdus neminat. Tā jau mēs varam kasīties līdz nelabumam. Tāpēc pamēģināšu citādāk.
Jūs sakat, ka 6000 zīmju raksts neatļauj plašāk izvērsties. Piekrītu. Tāpēc jums, manuprāt, raksts ir virspusējs, ar apgalvojumiem bez faktiem un argumentiem. Nopietna pašreizējo problēmu cēloņu analīze diez vai var iekļauties 6000 zīmēs. Jums ieteiktu turpināt iesākto un konkrētāk pakavēties pie vairākiem minētajiem uzstādījumiem. Sākam no sākuma: tātad 90. gadu sākumā uzsāktā valsts atjaunotne bijusi nepareiza. Kas bija nepareizs? Kā būtu pareizi? Vajadzējis pieņemt jaunu Satversmi, nevis atjaunot 1922. gadā pieņemto. Kāpēc? Kādai jābūt citai Satversmei? Kas no tā mainītos (ja Satversme būtu cita, vai partijās būtu vairāk nekā 1%)? Tie ir jautājumi, kas rodas tikai no raksta vienas rindkopas. Ja sakarīgi atbildēsiet, paturpināšu vēl.
Veiksmi!

Komentāru 175. uzrakstīju pamatīgi “uzvilcies”.
Tik ļoti satracināja jaunās apvienības nemākulīgais uznāciens. Ar tādu PR “Vienotība” ir pelnījusi, ka showmenu apvienība 3A viņiem novelk bikses, noper un noliek kaktā līdz n-tajām Saeimas vēlēšanām.

Pirmkārt, jau nosaukums “Vienotība” radīja tādas ne pārāk patīkamas asociācijas ar kādreizējo “Jedinstvo”. Šodien gribas teikt, ka tikai apvienības pašas rokās ir parādīt, ka tā nav tikai tukša ambīcija. Šāds nosaukums bez satura, būs nemitīgas apsmiešanas iemesls. Rādiet ko varat.

Otrkārt, jēdziena “godīgs” nekorekta lietošana. Stiprākais var atklāti un godīgi apēst visus pīrādziņus. Atvainojiet, ja piesienos nevietā.

Treškārt, apvienības pozicionēšanās pret Šlesera-Ušakova bloku. Nostāties “pret” stāvoklī nozīmē programmēt sevi opozīcijas lomai. Pozīcija nestrādā pret, bet pieņem lēmumus PAR jebko. Šlesers jau lieliski nodemonstrēja, ka svarīgāk ir būt “par”, pat, ja “par” nozīmē New-Vasjuki.

Ceturtkārt, “Vēlētāji iegūs pašu galveno – iespēju atbalstīt labēju, nacionālu partiju,” norādīja Štokenbergs. Jūdzam ratus priekšā zirgam? Iespējams tas atkal ir izrāvums no konteksta, bet vienalga samēra sliktas PR paraugs. Mana zemapziņa uztver šo ziņu tā: “Vēlētāji iegūs galveno partiju”. Vai es to gribu?

Kopumā domāju, ka apvienība ir pelnījusi savu iespēju. Tāpēc žēl skatīties kā viņi paši sevi norok.

ATBALSTĪSIM ŠVEICES VĒLEŠANU SISTĒMAS IEVIEŠANU LATVIJĀ.
ĪSTENOSIM DZĪVĒ SATVERSMES TĒZI-VARA PIEDER TAUTAI.
VALDĪBAS VADĪTĀJS IR JĀAPSTIPRINA PREZIDENTAM-PĒC KONKURSA
REZULTĀTIEM.JĀRIKO KONSULTATĪVIE REFERENDUMI PAR POLITIKAS
VIRZIENIEM.VALDĪBAS VADĪTĀJS IZVELAS MINISTRUS UN VEIDO
POLITIKU ATBILSTOŠI PILSOŅU BALSOJUMAM.

Strēlnieks:

Jums piemīt tipiska universitātes humanitāro zinātņu programmu pilnībā neizgājuša studenta niķis – vēlme uzzināt patiesību, nesaprotot, ka “patiesība” sociālās zinātnēs ir nevis dabas likumu noteikta, bet gan gadsimtu laikā izveidojušos un metodoloģiski skaidrojoša sabiedrības konvenciju rezultāts.
Tāpēc arī Jūsu vēlme uzzināt VISU to kas Jums interesē īsti neizprotot atšķirības starp zinātnisku rakstu un 6000 rakstu zīmēm avīžniecības slejās:)

PROTAMS raksts 6000 zīmju ietvaros būs vispārinošas, un patiesībā tas bija mazs ievads no paplašināta pētījuma, ko esam uzsākuši ar Akselu Rētcu (Axel Reetz). Rietumu pasaulē avīžniecības rakstu loma parasti ir provocēt lasītāju uz diskusiju, un šo mērķi esam zināmā mērā sasnieguši.

Tāpēc, tā vietā, lai tagad paplašināti atbildētu uz Jūsu jautājumiem iesaku doties uz bibliotēku un iepazīties ar mūsu pētījumiem uz kuriem norādes varat iegūt http://www.rsu.lv/eiropas-studiju-fakultate/pasniedzeji/veiko-spolitis & http://www.infobalt.de/reetz.html. Pēc tam noteikti iedrošinu Jūs dot savu devumu politiskās kultūras pilnveidošanai Ljā., un rakstīt savu analīzi, kurā argumentēti varētu atbildēt uz mūsu virpārinājumiem un nepilnībām.

Lai sokas!

Paldies Veiko!
Redziet, ja jūs sava raksta sākumā būtu pateicis to, ka tas ir mazs ievads no plaša pētījuma, arī mana pirmā emocionālā reakcija noteikti tāda nebūtu.
Par to, ka man piemīt …, kā tur teicāt, neesiet tik pašpārliecināts! Domāju, ka viens otrs no jūsu bijušajiem pasniedzējiem mums būs kopējs paziņa! Es gan studēju stipri senāk par jums. Pie tam jūsu šī teikuma beigas es nesapratu: “patiesība” sociālās zinātnēs ir nevis dabas likumu noteikta, bet gan gadsimtu laikā izveidojušos un metodoloģiski skaidrojoša sabiedrības konvenciju rezultāts. Jā, ko tas nozīmē:metodoloģiski skaidrojoša sabiedrības konvenciju rezultāts., NESAPROTU!
Kādreiz ieskatos Politika.lv rakstos. Diemžēl ilgi tur neuzkavējos, jo grūti sagremot tos ar svešvārdiem pilnos teikumus. Vai politologi nevar gudri izteikties bez svešvārdiem? Tas tāds “labais” tonis-jo nesaprotamāk izsakos, jo gudrāks esmu!
Patiesībā vēlu veiksmi, lai pētījums izdodas!
Sokas lai un sanāk lai…

Strēlniek:

Kāpēc Jūs tīri cilvēciski neparakstaties ar savu īsto vārdu un uzvārdu? Tas mazinātu neizpratni (neradītu nevajadzīgas slapstīšanās aiz pašpārliecinātības jeb tamlīdzīgiem saziņas mehānismiem:), jo avīžniecība nav vienīgi viedokļu paušana, bet tajā neizbēgami notiek arī pasaules uzskatu sadursmes.

Par svešvārdu pilnajiem tekstiem stāsts ir vienkāršs, proti, latv.val. terminoloģijas centrs darbojas savā ātrumā, tāpēc arī jaunvārdus auž katrs kā māk. Ja runājam par politologu svešvārdu lietojumu, tad varu runāt vien par sevi, un šeit Jums īsti nepiekrītu:) Bet tad ir jāņem katrs sarakstītais darbs un atsevišķi jāanalizē, bet tā jau cita un l;aikietilpīgāka tēma.

Lai Jums sokas, manu bijušo mācībspēku paziņai:)

Paldies Veiko par publikācijām un spēju saukt lietas īstajā vārdā, jeb asi un konkrēti paust savu viedokli.Jūsu raksts vēlreiz radīja pārdomas: kā varējām mēs izniekot savu brīvību veidojot savu Valsti.

Piebildīšu, ka demokrātija daudzās Eiropas valstīs ir veidojusies sāpīgi un ļoti ilgā periodā. Vienmēr ši procesa priekšgalā ir bijusi intelģence un kultūras pārstāvji.

Kas notika ar mūsu kultūras pārstāvjiem un intelģenci veidojot savu valsti? Kur palika gudrie, disidenti jeb citādi domājošie? Tā sašķēlās savas karjeras izsišana procesā. Mākslinieki tik ilgi drūzmējās ap “saimnieku” un viņa sili, ka aizmirsa par pašcieņu un ideāliem.Tas veicināja cilvēkos iekšējo emigrāciju un nākamā paaudzē radīja vilšanos. Pārāk zemi bija tās mērķi, bailīgas un neprasmīgas jeb autoritāras ir kļuvušas garīgās izpausmes.
Tas ir “apbrīnojami”, ka vējoprojām intervijas sniedzot cilvēki( un tādu ir daudz) nespēj atbildēt uz jautājumiem, var tik daudz runāt un nepateikt neko, jeb lasīt un nesaprast galveno.

Vēl šajā sadaļā

Mūsu draugi:

BNS LETA Lielie.lv Lursoft Robert's Books