Pagaidīt vairs nav jēgas (11)
Autors: Anda Burve-Rozīte
Publicēts: 2009. gada 13. novembris 16:46
Atslēgvārdi: , , , , , , , , .
x

Nosūti raksta adresi draugam.

Pēdējā laikā par sevi vairākkārt likusi runāt Jauno arhitektu apvienība (JAA). Tā kā citadiena.lv tur augstā vērtē sabiedrības pašorganizēšanos un vēlas veicināt jaunu, kompetentu personu viedokļa sadzirdēšanu publiskajā telpā, nevis skatīties vienīgi uz “štata runātājiem”, uz interviju aicinājām jauno arhitektu Miķeli Putrāmu no arhitektu biroja MADE arhitekti. Tas bija viens no iniciatoriem JAA atklātajai vēstulei par neskaidrībām ar Latvijas paviljonu EXPO 2010 Šanhajā.

Intervijā jaunais arhitekts stāsta, kā saskata Latvijas arhitektūras iespējas attīstīties, kas tai traucē un palīdz būt noderīgai sabiedrībai. MADE arhitektu veikums – Saldus mūzikas un mākslas skolas projekts – maijā saņēma Arhitektūras gada balvu (2008).

Vai kā arhitekts varat dažās minūtēs izdomāt saukli pašreizējai Rīgas sejai? Lūk, Šleseram un Flikam šķiet, ka labi der Easy to go, hard to live*.

(Smejas.)  Labs jautājums! (Pauze.) Idejas līmenī tas noteikti būtu par pārmaiņām, kas notiek.

Notiek, jūs sakāt?

Notiek, jā. Var teikt, ka tās ir gaisā, bet  ir. Rīgai no triju Baltijas valstu galvaspilsētām visvairāk raksturīga anarhija un, kā lai saka, iracionālā attīstība. Varbūt tas ir pat interesanti.

Vai tas nav biedējoši? Iracionālā aizsegā var savārīt trakas, pavisam racionālas lietas!

Nē. Domāju, tagad vispār nekas vairs nav biedējoši. Pat varbūt iedvesmojoši.

Labi, bet kad kā profesionālis skatāties apkārt gluži racionāli – kas nepatīk, kaitina?

Jūs pieminējāt racionalitāti. Man liekas, tās pietrūkst. Tās nav.  Piemēram, pēdējā laika skaļākie notikumi par Rīgas attīstību – tie ir absolūti neracionāli un bezmērķīgi. Vēl lielākā mērogā domājot, krīzes situācija ļoti labi parādīs, kas ir racionāli, kas nav. Iemācīs cilvēkus rīkoties pārdomāti, ar domu par ilgtspēju.

Jums, manuprāt, ir ļoti ideālistisks skatījums.

Bet tā notiks! Jau notiek.  Firmas, kas ir balstījušās uz pārspīlētām prognozēm vai nereāliem, nevienam nevajadzīgiem uzdevumiem, krīzes situācijā vairs nevar darboties. Ir ļoti liels kopums notikumu (domāts – arhitektūrā, pilsētplānošanā – red.), kas raksturo – veids, kā attīstība notikusi līdz šim, vairs nedarbojas. Tas ir neracionāls un bez pamatojuma.

Jūs domājat politiskā, ekonomiskā aspektā, vai radošā arī?

Tas, par ko runāju, noticis visās jomās. Ja runājam par atbildību, tad pilnīgi noteikti tā ir visu mūsu kopējā atbildība. Ir jomas, kur iesaistīti lielāki naudas līdzekļi, līdz ar to [nepareizības] parādās publiskāk, bet līdzīgi notiek jebkurā nozarē.

Vai jūs manāt, ka krīzes ietekmē mainās izpratne profesionāļu un pilsoniskās sabiedrības līmenī, vai arī varas gaiteņos, kas tieši ietekmē, piemēram, jūsu – arhitektu darbu?

Jebkurā gadījumā tas vienmēr mainās, sākot ar konkrētiem cilvēkiem. Jo vairāk tādu parādās, jo biežāk informācija tiek nodota valdošajiem. Šobrīd tas varbūt ir piespiedu veids – krīze – kā mums visiem saprast, ko darīt tālāk. Bet ļoti labi, ka šāda iespēja ir.

Vai kā jaunais arhitekts, kuram noteikti gribas sevi pierādīt, neesat vīlies, ka vairs nav to materiālo iespēju ? Droši vien samazinājies pasūtījumu skaits un maza cerība uz lieliem projektiem?

Tas atkarīgs no izpratnes par arhitekta uzdevumu. Senākos laikos arhitektu vairāk varēja pielīdzināt māksliniekam. Viņa devums bija māksliniecisks, komunikācija ar sabiedrību izteikti bija caur ēku, pie kuras viņš strādājis.

Kādēļ mēs, jaunie arhitekti, Arhitektu savienības ietvaros izveidojām savu jauno arhitektu grupu?

Dažādām paaudzēm ir atšķirīga izpratne, kā jākārto lietas, kā jāprojektē arhitektūra. Mums ir grūti strādāt vidē, kur neviens ar tevi nespēj komunicēt. Nespēj novērtēt arhitekta iespējas.

Kāpēc tā?

Tas nav tik ļoti saistīts ar vecumu. Ir vecākās paaudzes arhitekti, ar kuriem ļoti labi saprotamies. Runāšu subjektīvi – arhitekts mūsdienās saistīts ar ļoti daudz dažādām ietekmes sfērām un nepieciešamībām. Piemēram, ja jāprojektē Rīgas centrā, ir tūkstošiem cilvēku, kuru jautājumi ar celtni [ko radījis arhitekts] jārisina. Sākot ar pasūtītāju – viņa mērķiem, tad jāsabalansē ar tehniskajām iespējām, tad ar iedzīvotājiem, kuri šajā rajonā dzīvos, ar tūristiem, kuri staigās garām, ar vēsturisko mantojumu, saskaņu. Neaizmirstot par idejisko vēstījumu. Un nekādā gadījumā neaizmirstot par ekonomisko pamatojumu.

Šodienas arhitekta spēja, arī uzdevums ir – ļoti daudzu problēmu atrisināšana caur vienotu risinājumu. Tā ir [arhitekta profesijas] īpašība, kas varbūt sabiedrībā pašlaik nav pietiekami novērtēta. Daudzās jomās vada lineārs domāšanas veids: ja ir kāda problēma, atrisinām un ejam tālāk! Taču tik strauju pārmaiņu laikā, kad mainīgo lielumu loks ir milzīgs, ir svarīgi speciālisti, kuri spēj rast plašāku risinājumu.

Par Rīgu neizprotami ir tas, cik vieglprātīgi tiek pieņemti lēmumi pašā idejas sākumā. Tieši tad ir vislielākās iespējas ietekmēt gan izmaksas, gan kvalitāti, gan ielikt procesā visas nepieciešamās lietas, lai tās pēc tam vienkārši normāli darbotos.

Varbūt Rīgā tas vienkārši nav izdevīgi, un tāpēc netiek ņemts vērā?

(Apmulsis.) Nē, nu, kā – nav izdevīgi? Tas ir izdevīgi!

Pēc būtības vērtējot – protams, bet tas var būt neizdevīgi, ja skatās savtīgi.

Nu, jā. Nu, tad var teikt, ka cilvēki apzināti iet uz pašiznīcināšanos.

Sanāk, ka mūsdienu arhitektūra ir veids, kā savest kopā visdažādākās cilvēku grupas, uzturēt dialogu un dod iespēju viņiem noticēt, ka ir iespējams ievērot visu intereses un saprasties.

Arhitektam ir ļoti svarīgs pasūtītājs – lai viņš grib sadarboties. Grūti tas ir tādā gadījumā, ja nav mērķtiecīguma, bet tikai utopiskas sajūtas, kādu ne mazums bijis iepriekšējo gadu straujās attīstības laikā.

To raksturo vispārējā attieksme. Kaut vai energoefektivitātes rādītāji – tie absolūti, absolūti nav bijuši svarīgi.  Tagad cilvēki sāk domāt. Rīkoties mērķtiecīgāk. To redzu, strādājot ar pasūtītājiem, projektu attīstītājiem. Parādījusies arī katra cilvēka atbildība pret sabiedrību. Tikai tādā veidā ir iespējama saruna.

Ja skatāmies no attīstītāja puses, viņam jābūt aktīvam, lai savu biznesu realizētu. Latvijā kādu laiku bijis tā, ka ir tikai daļa aktīvo cilvēku, kuri darbojas un savas intereses realizē, bet lielai daļai sabiedrības nemaz nav savu interešu. Viņi neko nerealizē. Šis izjauktais līdzsvars rada ekstrēmus piemērus.

Kā redzat savas paaudzes arhitektu atbildību pret sabiedrību?

Atbildība veidojas. Ir lietas, kad gadu gadiem [Latvijā] notiek vienā veidā. Cilvēkiem nāk virsū bezcerība. Viņiem liekas, ka neko jau nevar izmainīt. Arhitektūras jomā arī. Cilvēki pat nevar iedomāties, ka kaut kas varētu tikt risināts citādi. Te atkal jāatgriežas pie efektivitātes un mērķtiecīguma. Tas ir jautājums par to, kā mēs gribam dzīvot, kaut ko īstenot.

Ir pasūtītāji, kuri saprot, ka arhitektu jāalgo pašā idejas sākumā – nevis vienkārši tāpēc, ka  ir daudz naudas, bet, lai saprātīgi izlietotu līdzekļus, ietaupītu.

Ja mēs turpinām darboties iepriekšējā sistēmā, tad mums nav risinājuma. Ja spējam ļauties jauna veida kārtībai, iepriekšējās problēmas pazudīs, tās nebūs nozīmīgas un traucējošas. Ja mēs sakām, ka mums ir ļoti vāji attīstīta demokrātija un tādēļ mēs nevaram demokrātiski darboties, tad šeit ir pretruna. Mums jāsāk darīt demokrātiju šeit un tagad! Pretējā gadījumā tā neradīsies.

Jūs esat viens no JAA, kuri uzņēmās iniciatīvu rakstīt atklātu vēstuli Ekonomikas un Kultūras ministrijām, kā arī Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai par neskaidrībām ar Latvijas paviljona izveidi EXPO 2010. Tā nav pirmā atklātā vēstule, ko esat rakstījuši. Kāpēc jaunajiem arhitektiem ir svarīgi pacelt balsi?

Tas daļēji ir saistīts ar samazinātu būvniecības aktivitāti, kad arī arhitekti sāk domāt, kā risināt šāda veida jautājumus. Viens no veidiem ir atskatīties un saprast, kas notiek nepareizi. Risinājums iespējams, tikai izvērtējot kļūdas, skatoties uz priekšu un rīkojoties proaktīvi.

Runājot par vēstuli saistībā ar EXPO problēmu, mēs veicām analīzi, lai noskaidrotu, kuri ir vājie posmi, kur kaut kas nav noticis pareizi. No tā mācoties, varētu kaut vai Rīga – Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014 aktivitātes jau tagad sākt pārdomāti un caurskatāmi.

Tātad jums bija svarīgi ne tikai izmest repliku sabiedrībā un radīt viedokli, emocijas, bet ļoti racionāli, ar virsuzdevumu – šādus ‘’risinājumus’’ vairs nepieļaut?

Jā, jo esmu pārliecāties, ka tagad pagaidīt vairs nav jēgas. Gaidīts ir ļoti ilgi. Katram cilvēkam jāsāk konkrēti rīkoties – uzlabot savu māju, pilsētu, valsti. Tāpēc, ka vairs nav ko zaudēt un nav uz ko paļauties. Paliek cilvēks ar savu individuālo atbildību. Labklājība un nākotne ir atkarīga tikai no katra paša.

Vēlaties teikt, ka nevar būt ilgtspējīga valsts attīstība, ja daži cilvēki gūst labumu uz citu rēķina, bet pārējie to pasīvi pieņem?

Daļa cilvēku jau sen sapratuši, ka viņu labums atkarīgs no tā, cik paši darbojas. Tagad ir vērts to saprast arī visiem citiem.

Kā jūs domājat – vai JAA atklātā vēstule lika kaut ko pārdomāt atbildīgajām amatpersonām?

Neesmu drošs, bet varu ieteikt viņiem meklēt speciālistu palīdzību. Ilgu laiku Latvijā darbojusies sistēma, ka ļoti daudz nosaka ierēdniecība. Iespējams, tam ir ietekme uz situāciju, kas pašlaik ir. Tāpēc arhitektiem, māksliniekiem, visu radošo nozaru pārstāvjiem jāveic savs ieguldījums. EXPO tipa situācijas var rasties amatpersonu neizpratnes un profesionāļu, radošo industriju bezatbildības dēļ.

Jūs tā asi pateicāt. Nepietiek būt vienkārši labam profesionālim un labam cilvēkam? Ir jāpacīnās par visiem?

Audzējot tikai savu labklājību, rezultāta nav. Jāaudzē kopējā. Tas ir vienkārši daudz efektīvāk. Nesen dzirdēju, ka lielveikalu īpašnieki sapratuši: viņiem jāceļ iedzīvotāju pirktspēja, lai viņi varētu tirgot savas preces. Ja visi būs nabagi, nekādi veikali nebūs vajadzīgi. Tas ir ļoti vienkāršots piemērs, bet tieši tāds ir princips.

Kā jauns profesionālis redzat sistēmiskus, bezjēdzīgus šķēršļus, lai Latvijā varētu veiksmīgi strādāt?

Nav sistēmas, kas spētu projektēšanā pietiekami efektīvi ietvert dažādu sabiedrības grupu intereses. Tas nav arhitektūras kā būvniecības nozares, bet arhitektūras kā sistēmas jautājums. Tajā pašā laikā ārpus Rīgas ir pilsētas, kur to saprot.

Piemēram?

Piemēram, mūsu birojam bija ļoti laba sadarbība ar Saldus rajonu, kas tagad kopā ar  pilsētu apvienots novadā. Ja nebūtu mūsu kā arhitektu iniciatīvas radīt ilgtspējīgu un energoefektīvu celtni, tad, iespējams, projekts vairs nebūtu aktuāls.

Kāda bija jūsu biroja sadarbība ar Saldu un kāpēc to vērtējiet atzinīgi?

Saldus mūzikas un mākslas skola. Pie šā projekta strādājām 2008.gadā. Mēs uzvarējām konkursā par šo pasūtījumu. Pasūtītājam bija paticis piedāvājums – dabīgā ventilācija, ko viņi novērtēja kā ilgtspējīgu. Projektu realizējām ne tikai pašreizējo būvnormatīvu ietvaros, bet ar skatu nākotnē. Jācer, ka atradīsies finansējums un to realizēs.

Kā Rīga izskatās uz visu citu Latvijas pilsētu fona no visu  minēto vērtībuzstādījumu viedokļa?

Nevar noliegt, Rīga ir centrālā zona, un, iespējams, tādēļ realizēt jebko ir daudz sarežģītāk. Ar Liepāju, Saldu, Ventspili un citām pilsētām, iespējams, ir labāk, jo tur birokrātiskais aparāts un iedzīvotāji ir ciešāk saistīti. Gan savstarpēji, gan ar realitāti vispār. Nezinu, vai Rīgā ir priekšnoteikumi, lai notiktu nopietnas, ilgtspējīgas investīcijas. Visādas daudzās idejas izklausās pēc blefa. Analizējot pēc būtības, ir ļoti apšaubāma projektu rentabilitāte.

Piemēram?

Kaut vai tas krastmalas piestātņu projekts. Labs jautājums, vai tādu vispār atmaksājas būvēt? Ir nepieciešams salīdzināt ar citām pilsētām mūsu platuma grādos, kur šādas piestātnes darbojas. Kā tas notiek Amsterdamā, Kopenhāgenā, Somijas pilsētās? Kāda ir Noass pieredze?

Tas izskatās pēc naudas šķērdēšanas, jūs gribat teikt?

(Domā.)

Varbūt tā ir vienkārši muļķība?

Jā, to varētu arī tā nosaukt. Ir iespējams pārbaudīt ekonomisko ieguldījumu, rentabilitāt . Un saprast. Tas jādara pirms idejas prezentēšanas sabiedrībā. Te parādās cilvēku domāšanas veids. Varbūt nemaz neinteresē, lai tas atmaksājas.

Vai jums gribas strādāt Rīgai?

(Smejas.) Tiešs jautājums! Jā, bet pirms kāda laika sapratu, ka dažos gadījumos neatmaksājas Rīgai strādāt, jo ir tik daudz sarežģījumu – administratīvu, sapratnes, diskusijas aspektā, ka tas nav iespējams. Tad jāatsakās.

Ko sakāt par Grindeks, kas iecirtās par 24 stāvu ēku, par spīti arhitektu iebildēm un pilsētas attīstības plānam?

Jebkurš var gribēt, bet – vai tas ir tas, ko viņš patiesi grib? Šeit nepieciešams dialogs. Arhitektam šādā neviennozīmīgā situācijā ir sarežģīts uzdevums: saprast, ko pasūtītājs vēlas ar šo projektu. Pēc daudzām un dažādām pazīmēm izpētīt, kādas ir pasūtītāja patiesās vēlmes. Principā, ja cilvēks kaut ko ļoti vēlas, vajag ļaut, bet, lai citi nejustos aizvainoti, dot viņiem kaut ko pretī. Ir problēma, ka Rīgā nav sistēmas, kā sabalansēt visu pušu vēlmes un neviens arī īsti nav drošs, ka viņš to patiešām grib. Būtisks ir arī jautājums par to, kā kaut kas tiek skaidrots sabiedrībai. Iespējams, ja kārtīgi izskaidro – kāpēc tas būs visiem lietderīgi un labi, namu ar nez cik stāviem var uzbūvēt ar lielu sabiedrības atbalstu. Nevis noliegumu.

Problēma ir tā, ka daudzos gadījumos tas ir savtīgi un nav jau ko skaidrot tai sabiedrībai.

Tad tas ir tā. Ja es būtu attīstītājs, es sāktu ar kaimiņu apstaigāšanu un  idejas skaidrošanu.

Kāpēc jums ir svarīgi strādāt Latvijā, nevis citviet, kur labākas iespējas – kaut vai Dānijā, kur esat kādu laiku praktizējies.

Tāpēc, ka esmu latvietis. Zinu, kādi ir latvieši. Ielīst citas nācijas vēsturē, mentalitātē ir ļoti grūti. Saprast, kas viņiem ir vislabākais.

Ja jums lūgtu uzjaukt salātus Rīga, kas uz tā šķīvja būtu?

Ļoti labas un ļoti sliktas sastāvdaļas. Arī smaržas dažādas. Bet intensīvas. Dramatisms un kontrasti pilsētai raksturīgi. Tie padara to pievilcīgu. (Pasmaida.) Salāti būtu spēcīgi, tiešām!

Rīgā tagad atsevišķu mākslinieku, radošo grupu rezultātā parādījušās ļoti labas iniciatīvas. Spīķeri, piemēram. Bet tās nepieciešams intensificēt un lielā mērogā. Tas pilsētu padarītu dzīvojošu. Ir cilvēki, kuri spējīgi veidot pilsētas identitāti, ne jau amatpersonām tas jādara. Amatpersonām jābūt pietiekami gudrām, lai viņi šo cilvēku spējas mācētu izmantot. Mēs atkal atgriežamies pie tā, ka ar arhitektu palīdzību un nelieliem līdzekļiem iespējams izdarīt lielas lietas.

x

Nosūti raksta adresi draugam.

(15 balsotāji )
Komentāri

Prieks, ka jaunajiem ir stingrs mugurkauls.
P.S.
Iegūtā pieredze Dānijā patiesas demokrātijas funkcionēšanā ir nenovērtējams bonuss paralēli profesionālo iemaņu apgūšanai labajos arh birojos!
Malači!

Sakarīga intervija, domājošs arhitekts.
Žurnālistiem ieteiktu izmantot šo citātu, lai, aprakstot Rīgas domes jaunās Šlesavoka apvienības vārdu atbilstību darbiem, ir uz ko balstīties: Vai jums gribas strādāt Rīgai?
(Smejas.) Tiešs jautājums! Jā, bet pirms kāda laika sapratu, ka dažos gadījumos neatmaksājas Rīgai strādāt, jo ir tik daudz sarežģījumu – administratīvu, sapratnes, diskusijas aspektā, ka tas nav iespējams. Tad jāatsakās.

Paldies, autorei! Kārtējā saturīgā intervija.
Paldies, intervējamajam. Vispusīgas, profesionālas atbildes. Prieks par jaunajām, skaidrajām galvām.
——
Jautājums:Pēc būtības vērtējot – protams, bet tas var būt neizdevīgi, ja skatās savtīgi.

Atbilde: Nu, jā. Nu, tad var teikt, ka cilvēki apzināti iet uz pašiznīcināšanos.

Nebūt ne ! Tie cilvēki, kuri pieņem itkā “vieglprātīgus” lēmumus visbiežāk ir labi birokrātu teātra inscinējumu galveno lomu spēlētāji ar labiem honorāriem. Bet par iznīcinātiem var uzskatīt tos, kuri pēc šādu “lugu” noskatīšanās dodas prom no LV.

prognozēju ka drīz ieradīsies Ekonomists un pieminēs Sorosu..atceries šofera mazdēl ..Tevi vēro..neaizmirsti padomāt par Universu!

Rīgai nav saimnieka. Tikai garāmejoši mahināciju un avantūru plikadīdas. Gaismas pilij bija jābūt gatavai jau pērn. Leģendāra arhitekta Gunāra Birkerta dāvana latviešiem ir apsmieta un apcūkota. Kauns par tādiem “saimniekiem”kuri domā ar vēderu. Kuri iekakāja Rīgas siluetā augoņveidīgo stikla pūsli. Trianguls esot. Sūdu pika Rīga sejā.
Paraugs ir Helsinki, kur gar galveno ielu Mannerheimintie daudzu desmitu gadu laikā izveidojies pilsētas mugurkauls. Tas sākās ar Parlamentu, kuram blakus ceļ jauno koncertzāli. Turpat blakus ir dzelzceļa stacija un pazemes autoosta. Turpat ceļ jauno Nacionālo biblioteku. Gabaliņu tālāk leģendāra Finalandia Talo. Šai pilij blakus parkā supermoderns pilsētas teatris, kura atklāšanā piedalījos. Teatrī iekšā palika koks, kuru neļāva nocirst. Vēl pēc maza gabaliņa jaunā Opera. Pāri krustojumam Izstāžu halle, aiz tās Olimpiskais stadions un vel viens stadions. Turpat milzīga sporta halle. Viss pustundas gājienā pastgaigas solī. Vai maz jāstāsta par visa uzbūvētā izcilo izskatu un kvalitāti. Visā pasaulē pieprasīti ir somu arhitekti.

Paldies par interviju!

Diemžēl nav pieminēts čūsku perēklis Rīgas būvvalde. Šai vietā durvis varēja būt 2x zemākas, jo ļaudis tur ieiet jau pazemīgi saliekuši muguriņas. Bet tas ir saprotams, jo mūsu mazajā, atriebīgajā minisabiedrībā ierēdniecībai ir viegli būt ļaunatminīgai un jaunam arhitektam viegli sabojāt karjeru, kļūstot nespējīgam normāli virzīt būvvaldē savus projektus. Bet, ja uzņēmēji nepacels savas balsis, tad kurš gan tos aizstāvēs pret šo iestādi, kas ir pilnīgi morāli izpuvusi?

Lai kā intervētāja provocēja arhitektu uz negācijām, viņai tas neizdevās. Arhitekts izrādījās reti sakarīgs cilvēks.

Lieliska intervija! Paldies autorei un paldies Miķelim par viņa skatījumu uz šī brīža aktualitātēm un problēmām. Grib vai negrib, bet pēc izlasītā nākas aizdomāties par to cik daudz ES pats daru savas valsts, vides, sabiedrības labā. Kāds ir mans – kā indivīda, personīgais ieguldījums?

Čalītim nav ne vainas, cerams, ka nekļūs par kārtējo sorosīdu avīželes “ekspertu”.

ATBALSTĪSIM ŠVEICES VĒLEŠANU SISTĒMAS IEVIEŠANU LATVIJĀ.
ĪSTENOSIM DZĪVĒ SATVERSMES TĒZI-VARA PIEDER TAUTAI.
VALDĪBAS VADĪTĀJS IR JĀAPSTIPRINA PREZIDENTAM-PĒC KONKURSA
REZULTĀTIEM.JĀRIKO KONSULTATĪVIE REFERENDUMI PAR POLITIKAS
VIRZIENIEM.VALDĪBAS VADĪTĀJS IZVELAS MINISTRUS UN VEIDO
POLITIKU ATBILSTOŠI PILSOŅU BALSOJUMAM.

Vēl šajā sadaļā
Raksti » Intervija
Atkāpušies no bezdibeņa (132)
Pauls Raudseps un Aivars Ozoliņš

Pirms gada, pašā krīzes melnumā, kad valsts atradās tuvu maksātnespējas bezdibenim, no varas atstumtā Jaunā laika kandidāts Valdis Dombrovskis uzņēmās valdības vadītāja pienākumus. Lietišķs un piezemēts — [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Citiem vārdiem (43)
Anda Burve-Rozīte

Eirovīzijas nacionālās atlases finālā uzstājas Kristīne Kārkle–Puriņa (26) ar Valta Ernštreita un Raimonda Tigula dziesmu lībiešu valodā Rišti rašti. Intervijā Kristīne stāsta, vai tradicionālā kultūra [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Melngailis: Parex ir jāpārdod šogad (49)
Sanita Jemberga

Valdība otrdien akceptēja grozījumus  Kredītiestāžu likumā, tādējādi  ar otro piegājienu mēģinot ierobežot bijušo Parex bankas īpašnieku Valērija Kargina un Viktora Krasovicka 370 tūkstošu latu ikmēneša [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Atvainojiet, mēs esam Latvijā (230)
Sanita Jemberga

TB/LNNK līderis Roberts Zīle uzskata, ka nacionālie jautājumi krīzes laikā nezaudē svarīgumu, Saskaņas centra ietekme var kļūt bīstama, bet iepriekšējā valdība izvēlējās nepareizu ceļu ekonomikas [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Pragmatisks aprēķins. Nekas vairāk (116)
Anita Brauna

Latvenergo prezidents Kārlis Miķelsons nebaidās būt atkarīgs no Krievijas gāzes un ir stingri pārliecināts, ka uzņēmumam jābūvē vērienīgais – gandrīz 400 miljonu eiro vērtais – [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Pārstrukturēt koka ķeblīti (243)
Anda Burve-Rozīte

Lai kaut kas mainītos, attīstītos, ir jāskatās inovatīvi un radoši katrā kaktā un pakšķī – tā socioloģijas profesors, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes doktora studiju [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Urbanovičs: Es būšu vara (84)
Sanita Jemberga

Socioloģiskās aptaujas rāda, ka Saskaņas centram ir ļoti labas iespējas iegūt nozīmīgu balsu skaitu nākamajā Saeimā vai pat uzvarēt vēlēšanās. Kas ir tā ministru kandidāti, [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Kā puteklis starp dzirnakmeņiem (67)
Anita Brauna

Ekonomikas ministrs Artis Kampars (JL) skaidro, kāpēc Latvenergo tomēr būtu lietderīgi būvēt asi kritizēto TEC-2 otro gāzes bloku, kāpēc valdībā par to lēma slepeni un [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Viļņveida uzcepšanās (88)
Anda Burve-Rozīte

“Manā izdzīvošanas taktikā ir tikai vitalitāte. Izdzīvošu es, izdzīvos pilnīgi neprātīgs kantrī dziedātājs no Latvijas Radio 2 un izdzīvos visi tie, kuri likstu dēļ nezaudē [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Guļāns: pieļauju, ka Maizīti var neapstiprināt (165)
Sanita Jemberga

Atriebība. Tā bijušais Augstākās tiesas (AT) vadītājs Andris Guļāns sauc Saeimas negatīvo balsojumu par Aivara Lemberga apcietināšanu sankcionējušo tiesnesi un šī gadījuma dēļ nopietni šaubās, vai [..]

Lasi visu »»

Mūsu draugi:

BNS LETA Lielie.lv Lursoft Robert's Books