Nav tik traki (21)
Autors: Pēteris Strautiņš
Publicēts: 2009. gada 19. novembris 10:11
Atslēgvārdi: , , , , , .
x

Nosūti raksta adresi draugam.

Rīgas Ekonomikas augstskolas profesors Mortens Hansens ir ļoti daudz darījis, lai sabiedriskā diskusija par ekonomisko politiku Latvijā kļūtu inteliģentāka un informētāka. Viņš bija viens no pirmajiem, kas brīdināja par ekonomikas pārkaršanas draudiem.

Profesora vēsturiskais raksts 2007.gada 10.februārī laikrakstā Diena par riskiem lata piesaistei gan radīja nepatīkamus satricinājumus finanšu tirgos, taču arī beidzot piespieda valdību rīkoties, lai pārdurtu nekustamo īpašumu burbuli. Šis burbulis būtu plīsis jebkurā gadījumā, taču tā pūšanās kaut vēl pāris mēnešus ilgāk būtu nodarījusi ievērojamu papildus kaitējumu.

Kopš pērnā gada rudens valsts ir staigājusi pa ļoti plānu asmeni un nekad nevarēs precīzi pateikt, pateicoties tieši kam, kad un kā mēs neesam nokrituši bezdibenī un cik liels bija risks. Taču ir vērā ņemama varbūtība, ka tieši minētais raksts ir faktiski novērsis to, par ko rakstā tika brīdināts. Šobrīd par to jau var runāt, jo briesmas ir ievērojami attālinājušās.

Vairākumā  gadījumu ar Mortenu esot vienisprātis par nākotnes prognozēm un ieteikumiem ekonomiskajai politikai, tomēr vēlētos oponēt dažiem vērtējumiem rakstā „The Price of Uncertainty”. Man šķiet, ka mans draugs ir pārāk ļāvis ietekmēties no sabiedrībā valdošās pesimistiskās noskaņas.

Pieskaršos diviem punktiem – Latvijas ekonomikas izaugsmes „palaišanas” (jump-starting) problēmai un ietekmei, ko radītu iespējama Igaunijas pievienošanās eiro zonai 2011.gadā.

Izaugsmi „palaist”  var patēriņa vai investīciju pieaugums vai arī eksporta pieaugums. Līdzīgi Mortenam, neredzu, kā patēriņš vai investīcijas var kļūt par pirmo dzirkstelīti. Malkas ir daudz, taču tā ir salijusi — šobrīd Latvija ir izdevīga vieta ražošanai eksportam, taču nenoteiktība kavē investīciju ienākšanu. Nelabvēlīga informācija vairs nelīst pār mums tādā straumē kā šī gada pirmajā pusē, bet pa kādai pilei vēl krīt.

Taču saskatu labas iespējas palielināt eksportu esošo ražošanas jaudu ietvaros, kuru noslodze vēl joprojām visumā ir zema. Mortens raksta, ka eksportam vēl jāgaida atkopšanās tirdzniecības partnervalstīs. Tam nu gan es nepiekrītu. Neko gaidīt nav nepieciešams, jo šī atkopšanās jau ir sākusies un Latvijas eksports varētu augt, pat ja šī atkopšanās nenotiktu. Ļoti pārliecinoši savas tirgus daļas ārējos tirgos uz citu valstu rēķina palielinājusi kokapstrāde, ziņas par šādiem procesiem saņemtas arī no citām nozarēm.

Šobrīd priekšstats par situāciju ražošanā eksportam ir pozitīvs ne tikai sajūtu līmenī, ko sniedz neoficiāla informācija, bet arī statistikas datos. Preču eksporta pieauguma temps septembrī (+21% pret augustu) ir izņēmums, taču nedomāju, ka turpmākajos mēnešos apjomi kritīs atpakaļ līdz vasarā reģistrētajiem, un ja arī samazināsies, tad vismaz ne uz ilgu laiku.

Nezinu, vai kādi pārejoši faktori palielināja ražošanas un eksporta apjomu septembrī, taču droši zinu, ka šādi faktori samazināja apjomus jūlijā un augustā. Tāpēc drīzāk šķiet, ka maldīgu priekšstatu par tendenci rada nevis septembra dati, bet gan iepriekšējo mēnešu dati. Tad ražotāji stāstīja par situācijas uzlabošanos ne tikai kokapstrādē (apjomi 3.ceturksnī +56% virs 1.ceturkšņa līmeņa), bet arī jau metālapstrādē un mašīnbūvē, taču statistikas datos to neredzēja.

Eksporta apjomi šī gada pirmajos astoņos mēnešos ir bijuši tik zemi, ka būtisks pieaugums šī gada beigās un nākamajā gadā ir praktiski garantēts. Domāju, ka 2010.gadā kopējais preču un pakalpojumu eksports pārsniegs šī gada līmeni par vismaz 700 miljoniem latu. Tas nebūs pietiekoši, lai tūlīt „iešūpotu” arī patēriņu, patērētājiem cenšoties palielināt uzkrājumus un papildus ienākumus uzkrāt. Taču, vēlākais 2011.gadā gaidāms arī patēriņa kāpums.

Kā norāda mans diskusiju biedrs, investīciju apjomus Latvijā varētu ietekmēt panākumi vai to trūkums virzībā uz eiro ieviešanu. Iespējams, ka Igaunija izdarīs to ātrāk un tas ir risks. Taču svarīgi ir ne tikai, kad tieši Latvija ievieš eiro, bet arī:

1) Kurā brīdī eiro ieviešana kļūst par ticamu scenāriju.

2( Monetārās politikas izmaiņu varbūtība līdz eiro ieviešanas brīdim.

Par pirmo. Finanšu tirgos vēl svarīgākas par notikumiem var būt notikumu gaidas. Pašas vienotās valūtas tapšanas gaitā Itālijas un citu līdz tam fiskāli un monetāri vieglprātīgo ES valstu vērtspapīru procentu likmes pietuvinājās Vācijas procentu likmēm jau 1997.gadā, jo tad investoriem kļuva skaidrs, ka šīs valstis 1999.gadā kļūs par vienotās valūtas zonas dalībniecēm.

Šobrīd ir vērā ņemama varbūtība, ka 2010.gada vidū tiks pieņemts lēmums par Igaunijas uzņemšanu eiro zonā. Kāda tobrīd būs Latvijas situācija? 2009.gads visdrīzāk tiks noslēgts ar deficītu 7-9% no IKP robežās, tādi ir oficiāli un neoficiāli vērtējumi no Latvijas Bankas un Finanšu ministrijas. 2010.gada budžeta projekts paredz samazināt budžeta deficītu zem 2009.gada līmeņa par 1,5 IKP procentpunktiem. Kā liecina jaunākie notikumi, starptautiskajiem aizdevējiem 16.novembrī prasot samazināt deficītu par 60 miljoniem vairāk, nekā bija plānojusi valdība, viņi parūpēsies par to, lai aprēķini būtu ticami.

Turklāt budžets ir būvēts uz IKP dinamikas prognozi (-4%), kas jaunākās informācijas gaismā šķiet drīzāk pesimistiska. Tāpēc nākamgad valsts budžeta deficīts visdrīzāk būs 5-7% no IKP. No šāda līmeņa sasniegt 3% deficītu 2011.gadā, nākamā gada laikā atsākoties izaugsmei un budžetam tiekot pieņemtam pēc Saeimas vēlēšanām, nevarētu būt pārāk grūti.

Tātad no brīža, kad tiek saņemta ziņa par Igaunijas uzņemšanu eiro zonā 2011.gadā un kļūst ļoti ticama Latvijas pievienošanās eiro zonai 2013.gadā, varētu paiet apmēram pusgads. Nedomāju, ka šajā laikā daudzi investori paspēs izvēlēties Igauniju par labu Latvijai, mūsu valstī ir ļoti maz „karstas” ārzemju naudas, kas varētu ātri aizplūst.

Par otro. Ir skaidrs, ka neviens nevar piespiest Latvijas Banku devalvēt latu vai paplašināt svārstību koridoru. Taču tai arī neviens nevar aizliegt mainīt viedokli, ja LB kādā brīdī konstatē, ka valūtas politikas maiņa nāktu par labu Latvijas ekonomikai, jo lata „šaurā” piesaiste eiro nav bankas pašmērķis.

Politikas maiņu varētu pamatot nepieciešamība koriģēt valūtas kursa pārvērtētību, kuru daži analītiķi vērtē kā neapšaubāmu faktu. Es tam sliecos nepiekrist. Diskutējot ar dažādās nozarēs strādājošiem eksportētājiem, ir radies skaidrs priekšstats, ka algu līmenis Latvijā, kas ir vienīgais nozīmīgais ienākumu postenis, ko devalvācija varētu mazināt (ne jau enerģijas izmaksas!) šobrīd nav šķērslis konkurētspējai. Kokapstrādes panākumi tirgus daļas palielināšanā apstiprina, ka mūsu eksporta konkurētspēja ir pietiekoša.

Tāpēc domāju, ka jau nākamā gada laikā, jaudu noslodzei preču nozarēs pieaugot un uzlabojoties priekšstatam par Latvijas ekonomiku pasaulē, kā arī mainoties komercbanku kreditēšanas politikai, varētu tikt izziņots daudz jaunu investīciju projektu, kas konkrētos darbos pārtaps, sākot no nākamā gada beigām.

Šobrīd sabiedrība ir izteikti pesimistiska. Sabiedrības noskaņojums tagad ir kļuvis par vienu no galvenajiem ekonomiskajiem riskiem, subjektīvo sajūtu zemā temperatūra kļuvusi par objektīvu problēmu. Tas ir apburtais loks, taču, tāpat kā optimisms nevarēja bezgalīgi turēt ekonomiku mākoņos, tā pesimisms tikai aizkavēs izaugsmes atsākšanos, nevis padarīs to neiespējamu.

Raksta autors ir Pēteris Strautiņš, DnB NORD Bankas ekonomikas eksperts

x

Nosūti raksta adresi draugam.

(20 balsotāji )
Komentāri

ļoti pozitīvi, bet vai latviets būdams latviets neuzkāps uz tā paša grābekļa. investīcijas ieplūst -> algas palielinās -> efektivitāte stagnē -> zūd konkurētspēja -> pa vidu vēl visādi burbuļi -> utt. ?? nav nekāda plāna nākotnei….uncertainty ir un paliek problēma Nr 1

ta ne par tām problēmām mēs runājam. šobrīd jāsatraucas ir par to, ka pasaulē izaugsme atsāksies daudz ātrāk nekā Latvijā.
kas nozīmē, ka kredītu procentu likmes atkal būs augšā un uzņēmumu kreditēšana, ja nu tā nejauši atsāksies, Latvijā būs par recesijas laikam neatbilstoši augstām likmēm un nekādu attīstību neveicinās.
un kas pats svarīgākais – ārzemnieki varēs pa lēto izpirkt atlikušos aktīvus – zemi, mežus, sabūvētās mājas, valsts uzņēmumus. vienīgais glābiņš šeit būtu aizliegumš nerezidentiem iegādāties NĪ Latvijā, bet uz šādu lēmumu jau neviens nesadūšosies.
un tas ka pasaulē jau veidojas jauni burbuļi arī ir skaidrs. tā kā izejvieku cenas atkal strauji kāps, deflācija Latvijā visticamāk arī paliks tāds pats mīts kā kādreiz komunisms, kas jau ir pie apvāršņa, bet tuvak nenāk. un ko nozīmē algu apgriešana inflācijas apstakļos komentārus neprasa.

Pēter, man patīk tavi raksti, taču nevaru atkāpties no stereotipa: “Strādā bankā -> nepatīk devalvācija, jo palielina kredītriskus’. Tāpēc rindkopām par kursu nespēju noticēt.

Autoram jau nevajadzētu pārspīlēt “sava drauga” pozitīvo ietekmi uz Latvijas ekonomikas attīstību. Par kaut kādu novērstu krahu vispār nav vērts runāt. Ja tagad kraha nav, kāds tad viņš izskatās?
Ir jau labi, ka eksportējošās nozarēs vērojams uzlabojums, bet man kaut kā neliekas ka Latvijas ekonomika kopumā bija un ir uz eksportu vērsta. Ar pāris nocirstiem kokiem vairāk līdzēts nebūs.

Latvijas ekonomika tuvakos vismaz gadus 6 BUS uz eksportu versta. Tas ir neizbegami, jo bankas tik atri kreditesanu neatsaks. Un tas priece, sada laika perioda cilveki pie ta jau saks pierast kaa pie kaut kaa dabiga. Uzaugs vesela paaudze, kas sapratis, ka celsh uz particibu ir kaut ko pardot arzemes… Sho krizi, iespejams, mes atceresimies, kaa labako, kas ar Latvijas valsti vareja notikt, apmeram kaa krize Somija 90to sakumaa – trauma, kas lika pardomat nacijas dzivesstilu.

Qoute:
“Tātad no brīža, kad tiek saņemta ziņa par Igaunijas uzņemšanu eiro zonā 2011.gadā un kļūst ļoti ticama Latvijas pievienošanās eiro zonai 2013.gadā, varētu paiet apmēram pusgads. Nedomāju, ka šajā laikā daudzi investori paspēs izvēlēties Igauniju par labu Latvijai, mūsu valstī ir ļoti maz „karstas” ārzemju naudas, kas varētu ātri aizplūst.”

Tik tiešām, pus gada laikā diez vai daudzi investori paspēs izvēlēties Igauniju, bet vadoties no autora paša iepriekš proponētā argumenta par gaidu nozīmību, investori sāks pārkārtošanos nevis 2011. gadā, bet jau tagad, kad ir saņemta ziņa par to, ka Igaunijas ir nozīmīgas iespējas iestāties Eirozonā ievērojami agrāk nekā Latvijai…

G.D. ->

Qoute:
“Latvijas ekonomika tuvakos vismaz gadus 6 BUS uz eksportu versta

Lielā mērā tam varu piekrist. Economics 101 -> pēc nopietnas iepriekšējo gadu LV ekonomikas norišu vienkāršošanas, sausais atlikums ir tāds, ka mēs esam no ārzemēm aizņēmušies viņu finanšu līdzekļus (naudu – papīrīšus), un par tiem iegādājušies un patērējuši viņu preces.

Tagad ir pienācis laiks atdot parādus – bet lai atdotu ārzemēm viņu finanšu līdzekļus… (papīrīšus, ko aizņēmās:

- mājsaimniecības ārzemēs ražotiem plazmas TV un dārgiem ceļojumiem uz ārzemēm,
- uzņēmumi aizņēmās it kā ražošanas paplašināšanai un modernizācijai, bet īstenībā vairumā gadījumu jaunu ārzemēs ražotu bezceļnieku iegādei uzņēmumu vadītāju vajadzībām
- valsts (mēs, nodokļu maksātāji caur mūsu izvēlētajiem pārstāvjiem), kurai nesen bija jāaizņemas papīrīši, lai savilktu galus pēc tam, kad izaugsmes gados no treknajiem nodokļu ieņēmumiem netika izveidots fonds turpmākās recesijas mīkstināšanai vai ieguldīts produktivitātes kāpināšanā, tā vietā lielu daļu šo ieņēmumu transfērojot politiskajai elitei pietuvinātu personu ārvalstu kontos, kuri pēc tam tos tērēju ārzemēs ražotu bezceļnieku iegādei utt.)

…mums tagad nāksies pašiem saražot savas preces, par kurām ārzemnieki mums iedos valūtu (papīrīšus), kurus mēs atdosim viņiem atpakaļ lēnām tiekot ārā no parādiem.

Pastāv arī variants “uzmest” aizdevējus, kā nesen tas tik piedāvāts un ar ovācijām atbalstīts kādas par laimi vairs ne tik populāras partijas sanāksmē, bet manuprāt šāda rīcība mums vidējajā un ilgtermiņā izmaksās dārgāk.

———-

Un jā, pat ja ekonomika atveseļosies, lielu daļu LV iedzīvotāju gaida ļoti grūta nākotne – ja iepriekš hipotētiskā latvieša (skaitļi no gaisa) disposable income (nauda, kas paliek uz rokas) varēja būt 900 lati mēnesī – 700 algā un 200 bankā aizņemtie, tad tagad ik mēnesi būs jāiztiek ar 300: 400 algā mīnus 100 parāda nomaksai atdodamie.
Sliktāk būs tiem, kam pašiem ir lieli parādi, bet cietīs (cik daudz – atkarīgs no valdošas koalīcijas ideoloģijas/interesēm) arī pārējie LV iedzīvotāji – nāksies daļēji maksāt par kaimiņu (tai skaitā vietējo oligarhu) parādiem, pat ja ne tik daudz tieši, tad caur augstākām aizņēmumu procentu likmēm bankās.
Ja vēl atceramies arī to, ka mūsu valstī ir viena no dramatiskākajām demogrāfiskajām situācijām Eiropā (tuvāko pāris desmitgažu laikā vēl vismaz 20-30 lati nost no algas lai valsts varētu vismaz minimālā līmenī uzturēt pensionārus, un šis cipars palielināsies ar katru LV pametušo darbaspējīgo iedzīvotāju…), man ir tik tiešām ļoti grūti būt optimistiskam attiecībā un LV nākotnes attīstības perspektīvām – tomēr es cenšos :)

———-

Atvainojos par garo postu, vienk. izteicu savu viedokli (nepretendējot uz 100% izpratni vai patiesību), iespējams kādam ar ekonomiku mazāk saistītam cilvēkam tas varētu palīdzēt saprast notiekošo un nākotnes perspektīvas…

P.S. Diezgan daudz esmu lietojis vārdu “ārzemju” – nekādā gadījumā neesmu nacionālists, drīzāk otrādi, “aklo” nacionālistu oponents, vienkārši tā bija vienkāršāk izskaidrot ekonomiskās valsts attiecībās ar ārējo sektoru.

Ar nakotni nav tik traki: Latvijai reali ir divi asseti: daba un daliba ES.

Pirmais faktors daudziem ir diezgan liels motivators no Latvijas nenotities. Tada zinjaa, ka Latvija, delj zema iedzivotaju blivuma, diezgan labu dzives limeni (piemeram ar dzivokli pilseta un vasaras maaju pie juras) var panakt ar relativi zemu ienakumu limeni. Londona jums tadai dzivei vajadzes miljonus. Nemiet ari vera, ka jaunako paaudzi (kas beigs skolas un augstkolas nakamajos gados) kreditu problemas praktiski neskar, tie, kas ir iegrabusies kreditos tapat, busim atklati, liela mera bija zaudeta paaudze (padomju skolas vai parejas perioda izglitibu ieguvusie 30 un 40 gadnieki, kas bija labi pielagojusies diezgan korumpetai valsts sistemai un pamata paljavas uz tadu prasmi kaa “kartot djelas”)… Lidz ar to, jaunatni deleveraging skars tikai pastarpinati caur nodokliem.

Otrkart, daliba ES dod cilvekiem seit diezgan lielas iespejas. Piemeram, vai butu iespejams izsisties lidz ES komisara amatam neparstavot Latviju, bet caur citas valsts izglitibas sistemu un darba tirgu? Praktiski nee…

Ja, izaugsme bus zema nakamajos gados, tacu, ka jau teicu, taa bus koncentreta sektoros, uz kuriem bus prieks skatities. Pec eiro ieviesanas, gan ir risks, ka var uznakt jauns burbulis, tacu pec shis katastrofas ari valsts bus gudraka…

Par gaidam gan piekritu Art. Igaunija savu 3% budzetu sasniedza liela mera tapec, ka izdevas par sapratigu cenu pardot telekomunikaciju kantori…

G.D. ->

Pilnībā piekrītu par iespēju sasniegt labu (vismaz relatīvi pret apkārtējiem, kas cilvēkam psiholoģiski ir ļoti svarīgi) dzīves līmeni Latvijā, pat ar citu ES valstu mērogā pieticīgiem ienākumiem. Viens no iemesliem, kādēļ pats vēl šeit palieku. Pirms dažiem gadiem tas vēl nebija tā – tad varēja saulainajā Spānijā nopirkt villu lētāk, nekā labu dzīvokli Rīgā ārpus centra, bet šobrīd pēc cenu korekcijas ir OK.
Protams, diemžēl līdzi šim labumam nāk arī problēmas – slikta publisko servisu kvalitāte (privātie (piemēram medicīna) ir dārgi, bet publiskie, samazinoties valsts finansējumam, kļūs nekvalitatīvāki), var palielināties noziedzība, utt.

Cerēsim, ka mūsu izvēlētie pārstāvji valdībā un mēs paši vairs tik drīz neatkārtosim iepriekšējo gadu kļūdas :)

G.D. & Art, prieks lasīt :)

G.D. – Art jau teica, ka par ‘zaudētās paaudzes’ parādiem maksās visi caur banku procentiem.

LV ‘labs līmenis’ tomēr ir tikai salīdzinot dažās lietas – ja arī var atļauties divus NĪ – ‘pilsētas’ (.7m!) centrā un ‘laukos’, tad nevar dabūt normālus publiskos pakalpojumus, izglītības iespējas, pasaules līmeņa iesaisti R&D vai tehnoloģiju-bagātos procesos, kultūras pakalpojumus, zemus drošības (econ, health, physical) riskus, tā ka neņemos teikt, ka LV kopumā būtu efektīva un laba vieta dzīvošanai.

nu un nākotnes perspektīvas tiešām ir ļoti, ļoti drūmas.
Novecojošais un neefektīvais Eiropas reģions arī liedz prognozēt, ka kaut kas varētu mainīties.

Nu domaju, ka jau nakamgad bankam reali naudu nebus kur likt, tapec cilveki, kas bus normala darba (piem. eksporta uznemuma) un neapkrauti ar paradiem, procentu likmes vares dabut normalas. Cita lieta – nodokli. Tas tiesam bus tas kanals caur kuru visi bus spiesti maksat par citu mulkibu.

Par novecosanu utt. es tik ljoti nesatraucos. Ta ir visas pasaules problema un visdrizak tiks atrisinata ar vienu cirtienu, uzsplaujot uz ieprieksejam saistibam.

Izglitibas sistema parasti ir liela mera pakartota ekonomikas modelim – domaju izglitibas sistema pardzivos pozitivas parmainas tuvakajos gados (ari – skat. Somiju). Savukart citi pakalpojumi (piemeram kulturas vai veselibas aizsardzibas) seit nekad nebus tada limeni kaa citur. Bet tas ir mazas valsts miinuss, kas nav labojams, – ja nepatik, naksies braukt uz lielu valsti. Tacu, ka jau teicu, sasniegt lidzvertigu dzives limeni piemeram majokla vai iespeju zinja (piemeram, Latvija iekljut upper-middle class ir salidzinosi viegli) tur bus gruti. Nu bet tas jau tas trade-off ir.

Man kā neekonomistam, bet šajās lietās ieinteresētam pilsonim bija bauda lasīt gan rakstu, gan diskusiju komentāros. Tik saturīga un argumentēta nav redzēta pāris gadus (un redzētas ir daudzas). Respekts!
No sevis gribētu piebilst, ka pasaules ekonomiskā izaugsme nav nemaz tik stabila un iespējams vēl viens lēzens kritiens saistībā ar to, ka visas piemērotās stimulu programmas maksāja bargu naudu uz budžeta deficīta rēķina un to agri vai vēlu (drīzāk agrāk) nāksies sabalansēt un tas nozīmēs lielus izdevumu samazinājumus un attiecīgu ietekmi uz IKP. Tas ir vēl viens risks, bet, protams, izdevumu samazināšana Eiropā var nozīmēt arī izšķirošo lēmumu par “lētākas Latvijas preces iegādi”

Rupniecibas un pievienotaas veertiibas eksporta dalja Latvijas IKP ir tik maza ka pat procentuaali ljoti stauja izaugsme maz ko dos uz kopeejaa fona. Ir protams labi but optimistam, bet labaak ir but realistam.

Šī mācība, acīmredzot, bija nepieciešama, jo ņemt kredītu patēriņam (un no ES ienākusī nauda tomēr būtu jāpielīdzina kredītam, jo to deva, lai kaut kas tiktu izdarīts nevis notrallināts) ir milzīga muļķība. Pārāk daudzi iegādājās māju un auto kā prestiža lietas nevis kā mitekli un transporta līdzekli. Varbūt tagad sāksim domāt kapitālistiski- katrai paņemtai naudai sevi ir jāatpelna.

Gribētos plašāku iztirzājumu par eksporta pieauguma potenciālu, noslogojot patreiz zemi noslogotās jaudas. Kurās nozarēs tad mums ir viegli novēršama dīkstāve? Pārtikas jomā jau tagad atskan trauksmes signāli, ka piena pietrūkst. Kokrūpniecībā un zivsaimniecībā dzirdējām par krīzes kvotu palielinājiem cirsmām un nozvejai. Metalurgam rekonstrukcijas projekta izpildes laikā jauda samazinās. Pieļauju, ka izlaides (output) pieaugumu varam kāpināt ieguves (būvmateriāli, kūdras) vai farmācijas jomās.

Par dzīves līmeni LAtvijā, jā šeit vari būt pirmais puisis ciemā, bet augstāk nekā nav, kaut vai tas pats Šlesers, kas viņs tāds ir, piemēram aizbraucot uz ASV ? Savukārt, parastajam mirstīgajam Latvijā iet ļoti grūti un savilkt galus ir teju vai neiespējami, manas prognozes LV ir ļoti bēdīgas, jo šobrīd visi kaut cik aktīvie iedzīvotāji to vien dara kā kravā koferus… kurš tad maksās par jauno krievu/latviešu kredītā paņemtajiem cayenne utml. lietām ? ES NĒ!

ATBALSTĪSIM ŠVEICES VĒLEŠANU SISTĒMAS IEVIEŠANU LATVIJĀ.
ĪSTENOSIM DZĪVĒ SATVERSMES TĒZI-VARA PIEDER TAUTAI.
VALDĪBAS VADĪTĀJS IR JĀAPSTIPRINA PREZIDENTAM-PĒC KONKURSA
REZULTĀTIEM.JĀRIKO KONSULTATĪVIE REFERENDUMI PAR POLITIKAS
VIRZIENIEM.VALDĪBAS VADĪTĀJS IZVELAS MINISTRUS UN VEIDO
POLITIKU ATBILSTOŠI PILSOŅU BALSOJUMAM.

Nu taisni tā kā Ļeņins -
ieņēmis telegrāfu un tagad sūta bezsakarā uz visām pusēm telegrammas ar lielajiem burtiem :-)

Redzi, lai arī Tev ir pilnīga taisnība par dzīves līmeni un vidi – šeit tu esi kungs un savas dzīves pavēlnieks pie salīdzinoši labvēlīgākiem apstākļiem -, tomēr tā nelaime ir tajā, ka to īsti saprot tikai ārzemnieki un ļoti nedaudzi vietējie, kas ir padzīvojuši ārzemēs un vērtē tās ar vēsāku skatu.
Ja paklausās tos, kas ir emigrējuši un tagad strādā par, teiksim, trauku mazgātājiem, tad viņi ir APMIERINĀTI. Arī tad, ja prāts un izglītība ļautu sasniegt ko vairāk. Tas ir tas briesmīgākais.
Teiksim, middle class cilvēki jau šeit jutīsies labi, un tie, kuriem ir šis potenciāls, to realizēs. Bet ar to nepietiks visas ekonomikas kopuma uzturēšanai. Jo pietrūks apkopēju, koveijera operatoru utt., kuru noteikta kritiska masa arī ir nepieciešama.

21.
Kaspars Gasūns -> GD
2010. gada 6. janvāris, 12:22

Iepriekšējais komentārs ir adresēts GD.

Vēl šajā sadaļā
Viesi raksta » Pēteris Strautiņš
Pretī darbīgām vecumdienām (230)
Pēteris Strautiņš

Nesen (19.martā) Finanšu ministrijā daži drusku vairāk informēti eksperti stāstīja citiem drusku mazāk informētiem ekspertiem par to, kā sabiedrības novecošanās nākotnē varētu ietekmēt Latvijas valsts [..]

Lasi visu »»
Viesi raksta » Pēteris Strautiņš
Latvijas eksports būs smags (116)
Pēteris Strautiņš

Ja cilvēka teikto ir vienlīdz patīkami lasīt neatkarīgi no tā, vai viedoklis ar viņu sakrīt vai atšķiras, tas par viņu liecina tikai labu. Šāda doma ienāca [..]

Lasi visu »»
Viesi raksta » Pēteris Strautiņš
Eiro ieviešana un Hiperracionālais investors (11)
Pēteris Strautiņš

Nemēdzu ielaidies diskusijās ar lasītājiem, kas komentē manus rakstus internetā, taču cilvēks vārdā Art pie mana iepriekšējā raksta „Nav tik traki” pievienoja tiešām vērtīgu komentāru, [..]

Lasi visu »»

Mūsu draugi:

BNS LETA Lielie.lv Lursoft Robert's Books