Eksporta ideoloģija (58)
Autors: Pauls Raudseps
Publicēts: 2009. gada 23. novembris 21:28
Atslēgvārdi: , , , , , , .
x

Nosūti raksta adresi draugam.

Gandrīz visus atjaunotās neatkarības gadus esam pieraduši vērtēt partiju ideoloģiju galvenokārt caur etnisko prizmu. “Labēja” partija bija tā, par kuru balsoja pārsvarā latvieši, “kreisa” tā, par kuru balsoja krievi. Šim dalījumam bija sava loģika ne tikai tāpēc, ka nacionālais jautājums Latvijā allaž ir aktuāls un vēlētājus mobilizējošs, bet arī tāpēc, ka starp partijām nebija stingri iezīmētas atšķirības ekonomiskās ideoloģijas jautājumos. 

Tiesa, liela daļa deviņdesmito gadu un vēl jaunā gadu tūkstoša sākums pagāja nežēlīgos strīdos par lielo uzņēmumu privatizāciju, taču šajās batālijās katras partijas un tās sponsoru ļoti konkrētās materiālās intereses tik ļoti dominēja pār jebkādiem idejiskiem uzstādījumiem, ka nosaukt politiķu viedokļu atšķirības šajā jautājumā par ideoloģiskām nebūtu nopietni.

Politiķu ekonomiskās domāšanas konsensu, kurš šajā laikā izveidojās, varētu īsi raksturot šādi:  labklājību rada mazi nodokļi un lieli valsts tēriņi. Atbilstoši šim priekšstatam zemas nodokļu likmes veicina uzņēmējdarbību un tādējādi rada papildus ienākumus budžetā, kurus tad ir jātērē lieliem valsts pasūtījumiem, kuri vēl vairāk veicina uzņēmējdarbību, un tā pa apli aizvien ātrāk un ātrāk.

Šāda teorija ir mūsu politiķiem sevišķi vilinoša, jo tā rada ne tikai siltumnīcas apstākļus politbiznesam, bet arī iespēju solīt vēlētājiem nebeidzamu labumu birumu.

Mēs pazemināsim nodokļus! Mēs, kā Kalvītis solīja pirms 9. Saeimas vēlēšanām, “esam cēluši slimnīcas un mēs to turpināsim! Esam cēluši skolas un to mēs turpināsim!”

Taču Kalvītis nebija vienīgais. Gandrīz visi politiķi tolaik uzskatīja, ka mazi nodokļi un lieli tēriņi ir atbilde uz visām tautsaimniecības problēmām.

Par nelaimi, mazā valstī  ar mazu tirgu nav iespējams radīt šādu pašpietiekamu tautsaimniecības mūžīgo dzinēju (ja vispār tādu ir iespējams iedarbināt – par to vēl pasaules vadošie ekonomisti strīdās).

Mums nav ne naftas, ne gāzes, ne autorūpnīcu, ne televizoru ražotņu, un, lai samaksātu par visu nepieciešamo importu, mums ir jāspēj kaut ko arī nopelnīt ar eksportu.

Savukārt mazo nodokļu – lielo tēriņu modelis ir vērsts galvenokārt uz iekšējā tirgus uzpumpēšanu. Varētu, protams, cerēt, ka zemie nodokļi palīdzēs arī eksportētājiem, taču Latvijā sanāca tā, ka nodokļu slogs kopumā bija zems, bet uz darba spēku uzliktie nodokļi, kuri vislielākajā mērā ietekmē eksportētāju konkurētspēju, bija starp visaugstākajiem Eiropā.

Kamēr Latvijā straumēm ieplūda nauda caur ārzemju bankām, varēja šķist, ka šis modelis ir dzīvotspējīgs. Milzīgais uz parādiem balstītais ekonomikas kāpums nodrošināja lielākus nodokļu ieņēmumus pat tad, kad tika samazinātas nodokļu likmes, un strauji augošais budžets ļāva aizvien lielākas summas tērēt valsts pasūtījumiem.

Taču eksportspēja tika dauzīta no abiem galiem: ekonomikas pārkaršana dzina augšā algas, vēl vairāk samazinot eksportētāju konkurētspēju, bet lielie valsts pasūtījumi un milzīgā peļņa, kas bija iegūstama, spekulējot ar nekustamajiem īpašumiem, sakoncentrēja uzņēmēju domāšanu uz iekšējā tirgus apgūšanu. Tur daudz vieglāk nāca liela peļņa, nekā cīnoties par nišu ārzemēs.

Burbuļekonomikas pārsprāgšana spiež Latvijai savilkt jostu, bet ar to būs krietni par maz, ja mēs vienlaikus arī nespēsim pārkārtot domāšanu un tautsaimniecību, lai abas būtu vērstas uz eksportspējas kāpināšanu. Par nelaimi, valdības koalīcijas līdzšinējā rīcība rāda, ka tā vēl aizvien atrodas to cilvēku valgos, kuri, tāpat kā aristokrātija pēc Lielās franču revolūcijas, neko nav aizmirsuši un neko nav iemācījušies.

Tā, piemēram, Tautas partija Saeimā izgāza tā saucamo mājokļa nodokli, un tad, lai aizpildītu pašas radīto robu budžetā, nāca ar priekšlikumu paaugstināt iedzīvotāju ienākumu nodokli.

Lieliska politika – ar darbaspēka izmaksu palielinājumu grauj eksportu, lai pasargātu lielo villu īpašniekus.

Tāpēc arī nešķiet sagadīšanās, ka TP un tai pietuvotās personas pēdējā laikā par savu galveno uzbrukumu mērķi ir izvēlējusies ekonomikas ministru Arti Kamparu (JL), kurš gandrīz vienīgais valdībā konsekventi runā par nepieciešamību pārorientēt Latvijas tautsaimniecību no iekšējā patēriņa uz eksportu.

Šajā kontekstā arī jāskata pēdējā laikā uzvirmojušās runas par valsts uzņēmumu pārdošanu. Kāpēc būtu jāpārdod valsts manta brīdī, kad cenas ir sasniegušas savu zemāko līmeni? Pircējiem tas, protams, būtu izdevīgi: viens redzams ārvalstu finanšu investors, East Capital vadītājs Peters Hakansons, pateicis ziņu aģentūrai Bloomberg, ka patlaban uzņēmumi Baltijas valstīs ir tik lēti dabūnami, ka “jāpērk viss”.

Vai šo uzņēmumu pārdošana pa lēto investoriem, kuru vienīgais mērķis ir nopelnīt ar to vērtības pieaugumu tuvākajos divos trīs gados, stiprinās Latvijas ekonomiku? Vai tā veicinās valsts eksportspēju? Jāšaubās. Taču acīmredzot valdībā ir cilvēki, kuri nav spējīgi neko labāku izdomāt un kuru ekonomiskā domāšana ir tajā pašā līmenī kā Šleseram, kurš intervijā radiostacijai Eho Moskvi nevis ieteica pirkt Rīgā ražotas preces, bet, kā ziņo portāls Kas Jauns, aicināja Krievijas iedzīvotājus “infiltrēties” Latvijas tautsaimniecībā, iegādājoties īpašumus Rīgā un Jūrmalā.

Ko tas dos mūsu valsts konkurētspējai? Neko.

Lai Latvija ne tikai pārdzīvotu krīzi, bet spētu pēc tam arī attīstīties, ir jāpārvar šī ačgārnā domāšana. Par ekonomiskās ideoloģijas robežšķirtni Latvijas politikā ir jākļūst jautājumam – vai ekonomiskā politika veicina eksportspēju?

Pēc tā būtu jāvertē politiķu un partiju vārdi un darbi.  Šādam pavērsienam varētu būtu labvēlīga ietekme arī uz daudzām sasāpējušām iekšpolitiskām problēmām, jo eksportētāji naudu pelna citur, un viņu bizness nebalstās tikai uz spējām piekļūt Latvijas valsts pasūtījumiem. Jo lielāks būs eksportējošais sektors, jo mazāks būs gan kārdinājums, gan nepieciešamība uzņēmējiem piedalīties dažādās vietējās politbiznesa shēmās. Tieši otrādi, kļūs aizvien spēcīgāka to cilvēku balss, kuriem ir vajadzīga maza, efektīva valsts pārvalde.

Tāpēc ir gan cerīgi, gan zīmīgi, ka pagājušajā nedēļā Spīdolas balvu par ieguldījumu ekonomikā pirmo reizi saņēma uzņēmējs, kurš ir pierādījis, ka spēj sekmīgi konkurēt eksporta tirgos - Latvijas Finiera vadītājs Juris Biķis. Vēl zīmīgāk, ka savā runā pēc balvas saņemšanas viņš tieši uzsvēra nepieciešamību padarīt valsts pārvaldi efektīvāku.

Jo mērķtiecīgāk mēs katru politisko lēmumu samērosim ar tā ietekmi uz valsts konkurētspēju, jo spēcīgāki mēs būsim pēc krīzes beigām.

x

Nosūti raksta adresi draugam.

(84 balsotāji )
Komentāri

labi rakstits

42.

Tu kaut ko minēji par Ķīnas , Korejas u.t.t. valstu monetāro politiku un to,ka tā tiek regulēts eksports.
Redz man arī tagad makā ir ap 1000 RMB , jo regulāri braucu uz Ķīnu un diezgan intensīvi tirgojos ar viņiem. Ja pirms 2 gadiem varēja runāt par to ,ka valutas tirgus ķīnā ir slēgts , tad tagad jebkurš valsts iedzīvotājs var mainīt naudu un valūtas tirgus ir atvērts. Ir citas lietas ,kas uztur ķīnas augsto eksportspēju – tā ir vairāk saistīta ar nodokļu politiku importa precēm. Otra lieta ir patiesībā attīstītā rūpniecība , trešā ir apslēpta pašu ķīniešu mentalitātē . Pie kam zinot kāda ir preču cenu starpība pie ražotāja un te , tad godīgi sakot valūtas kursa svārstībām pat 10-20% robežās nekāda nopietna iespaida nebūtu , jo strādājot ar to reģionu 100% uzcenojums ir minimālākais.
Runājot par mentalitāti – viens mazs piemērs par kādu man zināmu menedžeri ,kas lielā mērā raksturo situāciju – viņam ir alga 500 USD , kas bez problēmām ļauj īrēt dzīvokli ( 50-70 USD mēnesī divistabu dzīvoklis aprīkots ne sliktāk kā pie mums) , bet puisis dzīvo rūpnīcas kopmītnēs un katru mēnesi naudiņu ,kas paliek pāri stiepj uz banku noguldīt depozītā. Un tagad padomā kā ir pie mums – pērk kredītā dzīvokli , kuru pēc tam nespēj izmaksāt. Domāšana ir mūsu liela problēma.

43.

Varbūt beidzam pļurināt par devalvāciju, kas nenotika un vairs nenotiks?

ja atmiņa neviļ, tad SVF nebija ne par, ne pret devalvāciju – viņiem ir pilnīgi pie kājas kādā veidā valsts panāk izdevumu un ieņēmumu balansu.

Nedevalvēt izvēlējās mūsu pašu bālēliņi sākot ar viedo Bundzinieku, universālo Fermu Mehanizatoru (viņš arī Nasinga Spešiala kungs) un beidzot ar neelastīgo Lata Turētāju.

Un cik es saprotu, tad galvenais nedevalvēšanas iemesls ir tieši mūsu elites (visi augsti apmaksātie ierēdņi un padomnieki un ar budžetu saistītie pisnesmeņi) milzīgie eirokredīti. Da neviens par tautu un valsts eksportspējas veicināšanu tai brīdī nedomāja. Rimsis uztraucās kā atdos savus 750 k€, ja devalvēs latu, un līdzīgas domas šudījās pa prātu 100% visiem tā brīža lēmējiem. Tā, ka tagad nav ko velti muti dzesināt, jo visi, kam kaut cik naudiņas ir to nokonvertējuši eirās un tur zem gultas vai depozītos.

Tagad devalvācija tikai sačakarēs visu ko vien vēl var sačakarēt, jo nebūs negaidīta.

Tāpēcm ja tiešām esi ekonomists, tad domā kā izlīst no esošās situācijas tā vietā, lai nepārtraukti stāstītu visiem cik eleganti būtu, tantei būtu riteņi :D

44.

Nu, tik traki jau arī nebija, ka SVF bija pie kājas – devalvēt vai nedevalvēt. Manuprāt, viņi silti ieteica devalvēt, bet vietējiem bija uzskats, ka labāk nevajag, ko viņi respektēja, jo neskatoties uz to, ka viņi ir noteicēji, diezgan grūti būtu sastrādāties ar totāli demoralizētu komandu (valdību), kurai būtu jāuzņemās tā nasta pastāstīt iedzīvotājiem, kāpēc šorīt viņu algas ir par 40% nevērtīgākas. Bez tam, domāju Godmanis ļoti labi saprata, ka noorganizēt devalvāciju ātri un efektīvi, lai andri, aināri un aivari neuzvārās uz tautas rēķina, ir neiespējami…

45.

Runāt par latvijas ekonomikas atveseļošanu un ilgstspējīgu attīstību nepieskaroties monetārajai politikai un konkrēti lata devalvācijai ir tas pats kas runāt par AIDS izplatības apturēšanu Āfrikā nepieskatoties prezervatīvu lietošanas nepieciēšamībai. Runāt jau mēs varam vis kaut ko, bet izeja ir tikai viena.
Parezi ka Rimsis ar saviem 750 kilo kredītiem negribēs devalvēt ne par ko, bet ja sabiedrībā rastos spiediens, tad viņam tas būtu jādara. Pagaidām viņš vēl tēlo varoni, ka latu ir noturējis. Tāpēc ne nenoguris turpināšu skandēt par devalvāciju kā vienīgi reālo Latvijas tausaimniecības atdzimšanas metodi.

46.
Ekonomists - klusais
2009. gada 24. novembris, 14:27

Domāšana ir mūsu liela problēma.

Kā tev liekas, ko ir vieglāk izmanīt domāšanu vai ekonomiskās ietekmēšanas mehānismus? Domāšana mainīsies gadiem un gadu desmitiem, ja ne simtiem, bet valūtas kursu pakoriģēt, lai pareizāk domājās var pavisam ātri. Tā kā neko nedarīšanu nevajag attaisnot ar domāšanu.

47.

Man šī diskusija atsauc atmiņā studiju laikus ,kad bija mums viens cienījams pasniedzējs ,kas bija atklājis ,ka kāda latvieša matemātiķa Grīnberga izgudroto matemātisko uzdevumu risināšanas metodi ( sauktu par Grīnberga iekavām ) var ļoti lieliski izmantot lineāro ķēžu vienādojumu risināšanā . Viss bija ideāli līdz tam , kad šo metodi sāka lietot pie vienādojumiem , kas vieglāk risinājās ar citu metodiku.
Diemžēl nav iespējams praktiski nomodelēt situāciju ar lata devalvāciju vai bez , tad mēs saprastu kura sistēma nostrādātu labāk, bet patreiz tā ir turēšanās pie savām teorijām par kuru patiesumu mums ir tikai ilūzijas.

Ekonomiskā atlabšana notiks ļoti lēni. Jo Latvija, sākot ar tautas vietniekiem, ministriem un ar tautu, lielākoties ir muļķi, domājot ar un par vēderu tūlīt un tagad. Vienīgais, diemžēl, garais ceļaš, ir, kaut vai ar zarainu koku, piespiest latviešus iet skolās un mācīties no sešiem līdz sešiem. Ka ar muļķiem un kretīniem pilnīgi neko nevar uzcelt, to jāsaprot katram. Pat suņu būdu uzcelt vai grāvi izrakt. Tāpat nav iespējams iztikt bez stingra obligātā dienesta armijā, jo bez tā jau esam dabūjuši bariem slimestu un lubraku. Un tikai tad kaut ko varēs mainīt ar nodokļiem. Vai tā, kā piemēram, Japānā, kur rūpniecības ministrijā nav birokrātu, bet zinātnieki, kuri pēta, ko, piemēram SONY vai TOSHIBA būs jāražo pēc gadiem desmit. Kas tad būs vajadzīgs. Bet Rīga ir pilna ar kantoriem un greznām biroju ēkā, kuras kā žurku midzeņi pārpildītas ar birokrātiem, kuri grauž tikai un vienīgi papīru, kas, pie tam, jāimportē no valstīm, kurām Latvija pārdod papīrmalku. 75 % birokrātu ir jāatlaiž, lai būvētu ko vajadzīgu – kaut vai Rail via Baltica.

Arti Kamparu (JL), kurš gandrīz vienīgais valdībā konsekventi runā par nepieciešamību pārorientēt Latvijas tautsaimniecību no iekšējā patēriņa uz eksportu.
—–
Ko nozīmē – konsekventi runā? kur tad ir viņa DARBI? Tas, ka cita diena atbalsta JL, nav jau nekāds noslēpums. Tad kādēļ Jūs sevi saucat par objektīviem?

Ekonomistam sabojājusies plate…
Elementāri, kaa jāattīsta eksports. Taču visi aizmirsuši, ka bez jauniem kapitālieguldījumiem var eksportēt tikai malku un šprotes. Kas notiks ar Kalviņa supermildronātu, ja kapitāla trūkuma dēļ to nevarēsim ražot tepat Latvijā? Atliks tikai pārdot patentu, un citi ražos produkciju ar augstu pievienoto vērtību. Bet mēs laimīgi eksportēsim Preiļu sieru…

Autora manipulācija acīmredzama: nevar taču salīdzināt to summu, ko cerēja iekasēt no mājokļu nodokļa (labi, ja 10 milj.) ar to, ko vajag iekasēt tagad, piemēram no IIN (ap 50 milj.)
Iesaku izlasīt A.Tralmaka interviju Unā, kur šo bijušo Dienas vadītāju paštaisnība labi atspoguļota.

Pirmo reizi Raudseps uzrakstījis tiešām prātīgu tekstu. Protams, ka jāveicina eksportspēja.

Un loģiski, ka vienīgais ceļš tās veicināšanai ir lata devalvācija.
Un kā savādāk iesakat? Palielinot nodokļus? Samazinot izglītības un zinātnes finansējumu? Loģiski, ka turot vienmēr pazeminātu lata kursu.

Starp citu, eiro ieviešanu nožēlo ne tikai Portugāle. Arī īrija ir nepatikšanās pāri galvai (šogad budžeta deficīts 13% no IKP, nākošgad 15% – kur tālāk?). Pēdējā Economist diezgan pamācošs rakstiņš par to.

Un Grieķijas valsts vērtspapīru CDS jau ir ļoooti augstā līmenī. Ar visu eiro…nepatikšanas ļoti ļoti lielas grieķiem.

Arī Latvijai laiks pievērsties eksportam. Nevis bankas un lielkapitālu interesējošam eiro projektam.

Raudseps atkal trāpījis desmitniekā!? Žēl, ka šāds raksts nav pieejams plašai sabiedrībai! Tai jāsadzīvo ar Šķēles ‘Dienas’ dezinformāciju.. Ko darīt?

>Ekonomists”…Bet te jau daudzi Šleseram tieši to pārmet, ka viņš radīja labākus apstākļus kā konkurentiem…”
________________________________________
Vai terminam “konkurence” ir jauns skaidrojums?
Vai tad konkurence ir tas pats, kas ministra personīga lobēšana konkrētam uzņēmumam?

55.
Ekonomists - stratēģis
2009. gada 24. novembris, 23:33

Vai esi Lietuvas vai Zviedrijas stratēģis? Drīzāk nožēlojams nodevējs, kādus kara apstākļos nošautu.

Labprāt ieteiktu “Ekonomistam” kādā vaļas brīdī pavērties, kas notiek ar mūsu pārtikas – veterinārijas dienestu, metroloģijas dienestu, pāc kādiem principiem notiek sertifikācija – varbūt izdosies ieraudzīt mazas nezālītes, kuras izravējot, konkurētspēja palielināsies neatgriezeniski.

Man šķiet, ka ļoti labi visus šos gadus ir izmantota semantika:
Labējs- latvieši; Kreiss- krievi.
Un viss tas, kas patiesībā būtu jāzin labējas vai kreisas politikas piekritējiem, vienkārši netika afišēts.
Tā arī visus šos 20 gadus esam nodzīvojuši.

Pareizi jau ir, vajadzīgs eksports, tikai kā to panākt. Ekonomistiem un speciālistiem kopējiem spēkiem vajag izskaitļot, ko eksportēt un kā to ražot, nevis gaidīt, ka to atradīs uzņēmējs ,kurš sitas kā pliks pa nātrēm.

Vēl šajā sadaļā
Raksti » Komentāri » Pauls Raudseps
Lafers un Leiputrija (90)
Pauls Raudseps

Viens no noturīgākajiem mītiem Latvijas politiskajā vidē ir apgalvojums, ka labākais veids, kā palielināt budžeta ieņēmumus, ir samazināt nodokļus. Varbūt tāpēc daži tiešām brīnās, ka [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Pauls Raudseps
Padoms cirvim (104)
Pauls Raudseps

1599.gada decembrī jezuīts Pēteris Kulēzijs sūtīja ordeņa virsprovinciālim ziņojumu par saviem piedzīvojumiem Latvijā. Savā vēstījumā katoļu priesteris ar šausmām apraksta latviešu attieksmi pret kokiem, kurus [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Pauls Raudseps
Banku annus horribilis (57)
Pauls Raudseps

2009. ir bijis negatīvu rekordu gads Latvijas banku sektoram. Jau janvāri Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) paziņoja, ka kopējie sektora zaudējumi pērn sasniedza 773 [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Pauls Raudseps
Bīstamā stabilitāte (136)
Pauls Raudseps

Latvijas valsts finanšu situācija jau kļuvusi tik relatīvi stabila, ka ārzemēs uz mums sāk atsaukties kā piemēru, kā sakārtot savu budžetu finanšu krīzes apstākļos.  Aizgājusī [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Pauls Raudseps
Riski un reitingi (153)
Pauls Raudseps

Ikdienā mēs nemēdzam domāt, ka risku var precīzi izmērīt. Zinām, ka ir drošāk braukt ar tramvaju, nekā vizināties pa plānu ledu ar mašīnu. Tomēr cik [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Pauls Raudseps
Mazās Islandes milzu problēmas (355)
Pauls Raudseps

Nekad nav tik slikti, ka nevarētu būt vēl sliktāk. Sākot 2010.gadu, varam būt pateicīgi, ka Latvijai nav tādu problēmu kā Islandei. Šī mazā Ziemeļvalsts ir [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Pauls Raudseps
Neļausimies pesteļiem jaunajā gadā (424)
Pauls Raudseps

Grūti būs atrast cilvēku Latvijā, kurš skums par 2009.gada aiziešanu nebūtībā. Tajā piedzīvojām gan parlamenta ēkas apmētāšanu ar akmeņiem, gan oligarhu un prokremlisku partiju alianses [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Pauls Raudseps
Atslābums nelaikā (38)
Pauls Raudseps

Pēc kārtējās budžeta šturmēšanas valdība nolēmusi, ka laiks atkal baudīt dzīvi. Atslābināties un notriekt nedaudz naudiņas. Otrdien, kā torīt ziņoja LETA, valdības sēdē bija iesniegti priekšlikumi [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Pauls Raudseps
Veiksme ar budžetu (91)
Pauls Raudseps

2010. gada budžets beidzot ir pieņemts, Latvija ir sekmīgi izpildījusi starptautiskajiem aizdevējiem dotos solījumus. Tāpēc ir pilnīgi loģiski, ka bezmaz vai visi vietējie viedie vērotāji [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Pauls Raudseps
Mazuma piegarša (60)
Pauls Raudseps

Attīstības sadarbības komisāram ir atbildība par puspasauli un miljardiem eiro apjomā mērāms budžets, tomēr Andrim Piebalgam piedāvātais jaunais amats Eiropas Komisijā (EK) atstāj mazuma piegaršu. Pēc [..]

Lasi visu »»

Mūsu draugi:

BNS LETA Lielie.lv Lursoft Robert's Books