Eiro ieviešana un Hiperracionālais investors (11)
Autors: Pēteris Strautiņš
Publicēts: 2009. gada 25. novembris 02:03
Atslēgvārdi: , , , , , , .
x

Nosūti raksta adresi draugam.

Nemēdzu ielaidies diskusijās ar lasītājiem, kas komentē manus rakstus internetā, taču cilvēks vārdā Art pie mana iepriekšējā raksta „Nav tik traki” pievienoja tiešām vērtīgu komentāru, uz kuru ir vērts atbildēt. Sekojošā rindkopa ir citāts no kāda cita komentāra, kam seko Art viedoklis:

“”Tātad no brīža, kad tiek saņemta ziņa par Igaunijas uzņemšanu eiro zonā 2011.gadā un kļūst ļoti ticama Latvijas pievienošanās eiro zonai 2013.gadā, varētu paiet apmēram pusgads. Nedomāju, ka šajā laikā daudzi investori paspēs izvēlēties Igauniju par labu Latvijai, mūsu valstī ir ļoti maz „karstas” ārzemju naudas, kas varētu ātri aizplūst.”

Tik tiešām, pusgada laikā diez vai daudzi investori paspēs izvēlēties Igauniju, bet, vadoties no autora paša iepriekš proponētā argumenta par gaidu nozīmību, investori sāks pārkārtošanos nevis 2011.gadā, bet jau tagad, kad ir saņemta ziņa par to, ka Igaunijai ir nozīmīgas iespējas iestāties Eirozonā ievērojami agrāk nekā Latvijai…”

Piekrītu teiktajam, pat vairāk nekā piekrītu. Art tver plaši un dziļi, bet var tvert vēl plašāk un dziļāk.

Šīs diskusijas vajadzībām radīsim literāru tēlu, viņa vārds ir Hiperracionālais ārvalstu investors, kura lēmumus neietekmē emocijas, tikai sausi fakti. Tā kā esmu tikai cilvēks, nevaru droši zināt, ko viņš šobrīd domā, bet pieņemu, ka viņš domā šādi:

1. Jau tagad ir skaidrs, ka Latvijas spējas ieviest eiro 2013.gadā ir vērā ņemamas, bet 2014.gadā ļoti labas.

2. Līdz tam brīdim ar lata kursu visdrīzāk nekas nenotiks.

3. Pat ja notiks, tā nav mana problēma, vismaz ne liela.

Pirmais un otrais pieņēmums ir aplūkots iepriekšējā rakstā, tagad pievērsīšos trešajam. Kā jau teicu, devalvācijas varbūtība ir neliela, bet, pat ja tā notiktu, vai tā nodarītu būtisku kaitējumu ārvalstu investoriem Latvijā? Visdrīzāk ne.

Kurās nozarēs Latvijā pašlaik varētu investēt? Ja investora mērķis ir pelnīt Latvijas tirgū, tad skaidrs, ka devalvācija būtu ļoti nevēlama. Taču skaidrs arī tas, ka šādām investīcijām nebūs vietas vai vajadzības un pat lata kurss ir otršķirīgs faktors, jo tuvāko pāris gadu laikā jaudu trūkums iekšējā pieprasījuma nozarēs būs reta parādība. Valsts investēs transporta infrastruktūrā, iedzīvotāji siltinās mājas, bet komerciālu investīciju nebūs daudz. Varbūt telekomunikāciju operatori nopirks kādu jaunu verķi vai optiskās šķiedras rituli.

Taču pašlaik Latvija ir izdevīga vieta, kur radīt preces un pakalpojumus pārējai pasaulei. Kā devalvācija ietekmētu uzņēmumu, kas eksportē no Latvijas? Vienīgais nozīmīgais nelabvēlīgās ietekmes kanāls ir nekustamo īpašumu (NĪ) cenu samazināšanās, ievestu ražošanas iekārtu vērtību tā neietekmētu. NĪ cenas Latvijā vairākumā gadījumu tiek noteiktas eiro, bet pieņemsim, ka devalvācija samazinātu to cenu šajā valūtā. Par laimi, uzņēmumam, kas pašlaik vēlas sākt kaut ko ražot eksportam, nav nekādas vajadzības iegādāties NĪ. Patlaban NĪ, arī industriālā pielietojuma ēku īres tirgus, ir klientu paradīze. Investoram atliek tikai atvest savas iekārtas, ielikt avīzē sludinājumu par vakancēm un – pie darba!

Pat ja investors NĪ ir nopircis, jebkādi iespējamie tālākie cenu kritumi visdrīzāk būs noapaļošanas kļūda uz līdz šim notikušā fona. Tālākā nākotnē NĪ cenas eiro izteiksmē Latvijā noteiks mūsu ekonomikas spēja nopelnīt eiro. Domāju, ka jebkādus iespējamos aktīvu vērtības zaudējumus kompensētu mazāki izdevumi darbinieku atalgošanai.

Loģiski spriežot, iespējamam eiro ieviešanas datumam nevajadzētu būt galvenajam jautājumam, par ko uztraukties potenciālajam ārvalstu investoram. Turklāt viss šeit aprakstītais raksturo arī pašmāju uzņēmēju motivāciju. Taču investori ir tikai cilvēki, tātad maigas un viegli ietekmējamas būtnes.

Pašlaik liela daļa žurnālistu un citu sabiedriskās domas veidotāju galvenokārt velta enerģiju tam, lai pierādītu sev un sabiedrībai, ka izkļūt no krīzes nav iespējams, vai, pat ja būtu iespējams, valdība dara visu iespējamo, lai to nepieļautu. Vibrējot līdzi sabiedrības dvēseles stīgu melanholiski grūtsirdīgajai melodijai, ir iespējams iegūt lētu popularitāti, taču tā ir bezatbildība un neprofesionālisms. Pats kā bijušais žurnālists labi apzinos, ka ir grūti pretoties kolektīvām iracionālisma izpausmēm, atceros, ar kādu „sapratni” tika uztverti brīdinājumi no Dienas komentāru slejas 2006.gadā, ka ģimenes, kas pērk nekustamo īpašumu par tā brīža cenām, riskē aprakt savu nākotni zem šī pirkuma nastas. Peldēt pret straumi ir grūti, bet tas ir jādara.

Arī ārvalstu mediju ziņas par Latviju lielā mērā veido mūsu avīžu saturs, bet šeit atbraukušie par valsts nākotni spriež pēc mūsu stājas un attieksmes. Bažas par to, ka ātrākas eiro ieviešanas dēļ investori aizies uz Igauniju, ir kārtējā latviešu kolektīvā mazohisma izpausme. Kaut arī šī attieksme ietekmēs realitāti, ceru, ka pārmērīgs pesimisms neizrādīsies nepārvarams šķērslis attīstībai.

Visbeidzot, ar šo rakstu nevēlos teikt, ka eiro ieviešana nav svarīga. Eiro ir jāievieš kaut vai tāpēc, ka ekonomika sastāv ne tikai no eksporta sektora. Eksports nav pašmērķis, tā ir iespēja nopelnīt naudu, ar ko samaksāt par importu, bet par visu citu dzīvē ir svarīgāks dvēseles miers.

x

Nosūti raksta adresi draugam.

(21 balsotāji )
Komentāri

Pēteris Strautiņš – “Nemēdzu ielaidies diskusijās ar lasītājiem, kas komentē manus rakstus internetā…”

Izklausās augstprātīgi. Pat ja tam ir kāds racionāls iemesls – nav laika vai vēlēšanās, tad tik un tā šo piezīmi varēja aiztaupīt.
Tāpat der atcerēties, ka Strautiņš bija “Swedbankas” analītiķis. Laika posmā par kuru “Swedbankai” nav iemesla lepoties par nodarīto Latvijai.

Nevajag aizmirst to ,ka eiro ieviešana principiāli vienkāršo investora dzīvi konkrētā teritorijā , ja pieņemam ,ka eksports tiek plānots uz eirozonas valstīm.

Kaut kā tas hiperracionālais investors nav sanācis pārāk racionāls, jo it kā tiek prezumēts, ka viņš plāno ieguldīt tikai savu naudu. Labi apzinoties, ka parasti investīcijām tiek piesaistīti arī kredītu līdzekļi, jāņem vērā naudas cena. Kaut kā man liekas, ka zināmo reālo vai pieņemto papildus risku dēļ Latvijā aizņemties būs dārgāk; tas pats attiecas uz kredītriska apdrošināšanu. Tā ka stāsts par eiro ieviešanu/neieviešanu racionāli skatoties ir par kredītresursu izmaksām. Es gan pats neesmu noformulējis viedokli, bet vai nevarētu būt tā, ka pie līdzīgiem ekonomiskiem apstākļiem vietējām bankām tā kā izdevīgi, lai kredītresursi būtu dārgāki?

Ar ļoti lielu interesi noskatījos Kas Notiek Latvijā arhīvu par NĪ tēmu :
Nekustamie īpašumi: “burbuļi” un “vārīšanās” 21.12.2006. http://www.knl.lv/bloki/230/
un banku tēmai veltīto raidījumu Kas notiek ar finanšu krīzi pasaulē, finansēm un bankām Latvijā?
http://www.knl.lv/bloki/344/.
ļoti rekomendējoši, lai veidotos priekštats par dažādu ‘ekspertu’ erudīciju.

Ne, investoram interese stabilitate. Kamer nav skaidribas par eiro ieviesanu, nav skaidribas ari par budzetu un attiecigi nodokliem un investiciju vidi kopuma (kaa to parada sha gada nodoklu izmainas).

6.

Paldies par saitēm. Tiešām amizanti paskatīties, ko “eksperti” sludināja pirms pāris gadiem (”Latvijas finansu sistēma – vienkārša kā saimniecības ziepes” (neslikts citāts 09.10.2008.- J. Brazovskis, FKTK priekšsēd. vietnieks)). Un šie paši cilvēki tagad nekaunas pastāvēt uz savām lielajām algām, citādi “smadzenes aizplūdīšot uz privāto sektoru”. Es atvainojos, nesapratu,kas aizplūdīšot?

Var piekrist, ka lielā mērā devalvācija eksporta uzņēmumiem lielu ļaunumu nenodarītu, taču devalvācijas ēna pati par sevi rada nenoteiktību, un nenoteiktība pati par sevi vienkāršajam investoram saistās ar risku. Kaut vai ja Latvija nedevalvē, investoram nav nekādas nojausmas par to, kāda būs nodokļu politika nākamajā vai aiznākamajā gadā. Izmaksu sadaļā tas var būt itin nozīmīgi, salīdzinot ar alternatīvām valstīm. Nākamais, ja latu devalvētu, tad es personīgi neticu, ka mēs varētu iztikt bez lielākiem vai mazākiem kapitāla kontroles pasākumiem, kas jau atkal investoram vajadzīgs kā zivij velosipēds. Galu galā, arī uzņēmējdarbības vide kopumā – kāpēc kaut ko darīt korumpētā un birokrātiskā Latvijā, ja viss ir daudz vieglāk izdarāms Igaunijā? Arī infrastruktūra Igaunijā ir ļoti laba. Darbaspēks? Arī tur tas ir atrodams, turklāt atsevišķās nozarēs pat labāks kā Latvijā. Un tam visam pa virsu nāk spēcīgs arguments par eiro, kas noņems ļoooti nozīmīgu nenoteiktības daļu par Igaunijas ekonomiku, jo contagion risks būs minimizēts.

Tātad, kāpēc gan hiperracionālajam investoram būtu jāizvēlas hiperneracionālā Latvija uz racionālās Igaunijas fona?

Hiperracionālais investors no ASV piemēram atverot šeit farmācijas firmas pārstāvniecību vai pat laboratoriju, mērogošanas ražotni utml. paskatīsies uz korupcijas vērtējumu.
Eksperti viņam sniegs atzinumu, ka nav tik traki, tomēr … var būt situācijas, kad sasniegt nepieciešamo var “ieļļojot riteņus”.
Šis superracionālais investors izrēķinās kādas izmaksas, tas viņam radīs ASV (jo viņa kompānija taču ir parakstījusi to antikorupcijas aktu vai kā to dokumentu viņiem tur sauc) un sapratīs, ka potenciālais ieguvums šeit nekādi neatsver
pāris miljardu soda naudās ASV.
Aizies uz Igauniju.
Tāpēc Latvijā superracionālais investors būs:
* Maxima;
* Severstallat;
* Kamaz;
* Lukoil;
* Ķīnas uzņēmumi;
* Citi avantūristi no Ukrainas, Krievijas, Uzbekistānas, Kazahijas utt. kuri saprot ka labāk ziepes taisīt ES nekā mēģināt tās eksportēt tās uz ES no ārpuses.

Ar augšminēto mēģinu papildināt Wharton ar apgalvojumu, ka lai dabūtu labus investorus nepietiek ar finanšu matemātiku. Tā var radīt nevajadzīgas ilūzijas. Par labu investoru saucu tādu kurš ne tikai šeit uztaisīs ražotni, bet arī paaugstinās (nevis pazeminās) dzīves līmeni, tas arī tad ja neveiksies aizvāks aiz sevis mēslus, nevis atstās šeit drupas. (Šiem investoriem ilgtermiņā ir arī svarīga reputācija).

Paldies autoram par tālāku paskaidrojumu. Atbalstu viedokli par cīņu pret apātiju un bezizejas sludināšanu – šobrīd nav jēgas raudāt par to, ka izskatās, ka krītam bezdibenī – labāk jāskatās, vai nevaram kaut kur aizķerties un sākt rāpties no bedres ārā. Labs nācijas noskaņojums ir ļoti liels ekonomikas virzītājspēks (un lielā skaitā gadījumu arī valsts politekonomikas galvenais mērķis) – jācenšas to uzturēt augstā līmenī, tajā pašā laikā, protams, neuzliekot cenzūru masu mēdijiem.

Piekrītu G.D. par investoru alkām pēc stabilitātes – it īpaši šajā reģionā. Ja analizējot potenciālu investīciju iespēju, ir tik daudz nezināmo/volatile mainīgo, ka iekš DCF jāliek ļoti augsts diskonta % (var sanākt gan liela peļņa, gan zaudējumi), tad reti kuram projektam būs pietiekami lieli paredzamie ieņēmumi, lai attaisnotu augsto risku. Finanšu/biznesa pasaulē risk=reward – jo lielāks projekta risks, jo dārgāks būs tā finansējums, tādēļ lai piesaistītu investorus mums ir svarīgi, lai viņu perceived risks investīcijām iekš LV būtu mazs :)

Iekļūšana Eirozonā, manuprāt, investoru acīs nav vienkārši valūtas nomaiņa. Tā ir iekļūšana sava veida klubiņā (līdzīgi kā kādu laiku atpakaļ – iekļūšana ES), kura biedri izceļas ar augstāku stabilitāti un lielākām iespējām saņemt palīdzību no ES problēmu gadījumā. Manuprāt, šis arguments tika arī minēts kādā no pasenākajiem E.Hugh kunga garadarbiem.

Art

Pesimisms esot viens no krīzes iemesliem. Zems pašnovērtējums, no tā izrietošā neuzņēmība neļauj tikt no tās ārā utt. Tāpēc ir jācīnās pret apātiju, jāsāk rāpties no bedres ārā utt. Tā r tagad ir tāda pusoficiāla izpratne.
Tas man atgādina Repšes un šķiet, drusku vēļāk arī Gerharda paziņojumu vasarā , ka ir sasniegts zemākais krīzes punkts. Ne nu bija sniegts, nekā. Tā bija tā cīņa ar apātiju, tas bija mēģinājums izlauztiesno mūžīgā apļa – krīzes gaidām, kas izraisa krīzi. Čiks vien te iznāca.
Kāda te ir morāle – ciņa ar zemu pašnovērtējumu , pesimismu nevar būt raidījuma ”Šeit un tagad” līmenī , kur palīdzība reducējas uz „paldies, ka pazvanījāt, mēs par to padomāsim”.
Nu neesam tik naivi, lai ticētu kādam uz vārda. Lai rāptos ārā no bedres ir jābūt trepēm . Neviens nerāpsies, ja trepes nav un pat nesāks par to domāt, kamēr nesapratīs, kur trepes ņemt. Latvijā, šobrīd to nav. Nav tā cerību stariņa, pie kā pieķerties. Nav nevienas pazīmes, ka šeit varētu rasties tas epicentrs, ap kuru grupējoties lietas uzlabosies. Ir otrādi- katru dienu ir zīmes par to, ka atkal kaut kas ir slēgts, pakalpojums vairs nav pieejams, atkal kāds draugs palicis bez darba, kredītprocenti pacelti, godīgie pilsoņi atkal tiek represēti, paceļot nodokļus. Uravņilovka progresē ar katru dienu, sociālisms atgriežas. Valts tipiskās funkcijas- sociālās garantijas netiek pildītas ar vieglu roku, utt, utjpr.
Ir nelaimes gaidas. Jauni maksājumi. Jaunas valsts represijas pret pilsoņiem. Kur te optimisms?

tontons autora vietā neizliktos par muļķi un teiktu, kā ir.

ja pašlaik notiktu devalvācija, un katra publiskotā atskaite par valsts kases ceturkšņa ieņēmumiem liek ar ne mazu ticamību apgalvot, ka tā notiks, no tās nepieciešamais efekts būtu panākams, pirms tam veicot iedzīvotāju un uzņēmumu uzkrājumu piepiedu konvertāciju uz latiem. jo gudrākie tautietieši lieku naudu neglabā latos (varbūt varbūt autors glabā latos? ja viņam ir latu depozīti, varbūt viņš var pastāstīt, kāpēc latu depozītiem ir tādi procenti, kā krīzes apstākļos bankas var atpelnīt tik dārgi aizņemtu naudu- kādos tādos biznesos, un cik ilgi vēl bankas varēs atļauties piesaistīt tik dārgus depozītus:)

uzreiz arī preventīvi iebildīšu, ka tas ir iepējams krīzes situācijā un pasaulē tā notiek reizi pa reizei

ir pilnīgi iespējams, ka superracionālais investors ir tik racionāls, ka papēta līdzīgu krīžu norises vēsturi citur pasaulē un izdara secinājumu, ka valūtas devalvācija tomēr ir risks investīcijām un savā racionalitātē pieņem mūsu ekonomikas guru pilnīgi neizskaidrojamu lēmumu- neieguldīt ne centu vietā, kur garanti ir valdības vadītāji un vienīgie ekonomikas eksperti- “neieinteresētu” banku tautsaimniecības analītiķi

Vēl šajā sadaļā
Viesi raksta » Pēteris Strautiņš
Pretī darbīgām vecumdienām (230)
Pēteris Strautiņš

Nesen (19.martā) Finanšu ministrijā daži drusku vairāk informēti eksperti stāstīja citiem drusku mazāk informētiem ekspertiem par to, kā sabiedrības novecošanās nākotnē varētu ietekmēt Latvijas valsts [..]

Lasi visu »»
Viesi raksta » Pēteris Strautiņš
Latvijas eksports būs smags (116)
Pēteris Strautiņš

Ja cilvēka teikto ir vienlīdz patīkami lasīt neatkarīgi no tā, vai viedoklis ar viņu sakrīt vai atšķiras, tas par viņu liecina tikai labu. Šāda doma ienāca [..]

Lasi visu »»
Viesi raksta » Pēteris Strautiņš
Nav tik traki (21)
Pēteris Strautiņš

Rīgas Ekonomikas augstskolas profesors Mortens Hansens ir ļoti daudz darījis, lai sabiedriskā diskusija par ekonomisko politiku Latvijā kļūtu inteliģentāka un informētāka. Viņš bija viens no [..]

Lasi visu »»

Mūsu draugi:

BNS LETA Lielie.lv Lursoft Robert's Books