Liepnieks. Par Šķēli, Maskavu un lateksa biksēm (290)
Autors: Anda Burve-Rozīte
Publicēts: 2009. gada 26. novembris 22:27
x

Nosūti raksta adresi draugam.

Nepilnu nedēļu pēc Tautas partijas kongresa un Andra Šķēles ievēlēšanas par partijas priekšsēdētāju tās bijušais polittehnologs un ilggadīgs Šķēles līdzgaitnieks Jurģis Liepnieks dalās pārdomās par partijas izredzēm vēlēšanās, kā arī Latvijas politikas iespējamiem scenārijiem nākotnē.

Jūs esat vai neesat gudrs maita? Daļa publikas jeb latviešu tautas par jums tā domā.

Labs jautājums. Latviešu tauta ir tāds… drausmīgs vispārinājums. Latviešu tauta nav viendabīga. Tā, kā minimums, sastāv no brīnišķīgiem, krietniem, domājošiem cilvēkiem un arī no visādiem (nicīgi) dzīvniekiem. Pūļa. Daudzi par mani domā to sliktāko, un ir, kas nav tik kritiski.

Kuri par jums varētu domāt to labāko?

Ir tādi cilvēki. Vārdā nesaukšu.

Šonedēļ Spēlmaņu nakts balvu pasniegšanas ceremonijā režisors Alvis Hermanis, uzkāpis uz Dailes teātra skatuves pēc balvas kopā ar savu trupu, pateica, ka neuzskata sabiedrību par morāli pagrimušu (kā to vasarā uzrunā ticīgajiem Aglonā norādīja prezidents Valdis Zatlers) – vismaz viņam apkārt neesot tādu cilvēku. Ko jūs varat teikt par cilvēkiem, kuri jums apkārt?

(Smaida.) Mēs dzīvojam brīnišķīgu dzīvi. Mums apkārt ir gudri, vienreizēji, jauki cilvēki, kuri apveltīti ar visiem iespējamiem talantiem un tikumiem. Bet ārpus šī mūsu loka dzīvo visādi kretīni un maitas, kuri bojā mūsu jauko, skaisto dzīvi. Tas ir dominējošs viedoklis Latvijas, sauksim tā, inteliģences aprindās. Tā domā visi! Kad biju politikā, apkārt man bija ļoti daudz dažādu cilvēku. No šī viedokļa, [manas] dzīves kvalitāte nebija pārāk augsta. Taču tas bija darbs. Man tas bija interesants un svarīgs, un es to darīju. To jau sen esmu teicis – politika ir spēja pārvarēt riebumu. Tāpēc, ka tik daudz jāsaskaras ar  nodevību, muļķību, naidu… Tā ir ikdiena.

Kāpēc nevar vienkārši aiziet – naudas, varas dēļ?

Pamatā tā ir vara. Par naudu, saprotiet, es tiešām domāju, ka tas ir pārspīlēts. Tie cilvēki, kuri gūst materiālu labumu no politikas valdības un Saeimas līmenī, ir saskaitāmi. Tie ir daži gadījumi. Izņēmumi. Viņi varbūt gūst lielu naudu, jā, bet ierindas ministrs, nemaz nerunājot par ierindas deputātu, nekad nav redzējis nekādu naudu.

Jūs tā domājat?

Es nevis domāju, es zinu. Varbūt vecos laikos kāds partijas boss viņiem Ziemassvētku aploksnītes [deva], bet principā – ne. To taču var redzēt. Jūs taču redziet, kā viņi dzīvo. Neviens tur nav ne bagāts kļuvis, ne…

Jūsu balsī neviļus ieskanējās šausmīgs nicinājums.

(Nevērīgi.) Nē, nu, nicinājums varbūt tikai pret to, ka ir cilvēki…, ka ierindas deputāti nekādus kukuļus neņem un, par ko lai viņiem kukuļus kāds dotu?! Vienlaikus tas nenozīmē, ka valstī nepastāv korupcija. Tomēr labuma guvēju ir maz. Tas ir pavisam šaurs loks. Tādā ziņā nav pareizi bāzt visus vienā maisā. Protams, ir cilvēku slānis, kuri stājas partijās un taisa savu karjeru tādā veidā, ka nokļūst kaut kādos trešās šķiras ne pārāk publiskos amatos. Jā, viņiem ir naudas motivācija. Bet tie parasti paliek zem radara ikdienas politikas vērošanā. Savukārt lielajā politikā daudziem motivācija ir tas, ka viņi nav spējīgi ne uz kādu godīgu darbu.

Diletanti, kuriem nav, kur sevi likt?

Viņi nevar būt nekas.

Nevar būt labi skolotāji, ārsti…

…labi juristi, advokāti, uzņēmēji, uzņēmumu vadītāji, grāmatveži. Nekas viņi nevar būt! Politikā šie cilvēki tiek uznesti viņu spējām nesamērīgi augstā līmenī, kas ir milzīgs kaifs. Tas nav stāsts pat naudu. Tas ir [stāsts] par pašapliecināšanos.

Tāpat kā nabagam dabūt par sievu princesi.

Jā, jā! Nu kaut kā tā. Tad vēl ir viena grupa cilvēku – talantīgie, kuriem nonākšana politikā ir vienīgā iespēja pieņemt lēmumus visaugstākajā līmenī. Latvijā nav daudz lielu uzņēmumu, nu labi, varbūt daži, kur vadītāju lēmumiem ir liels svars. Iedomājieties, jūs esat uzņēmējs – veiksmīgs, pat miljonārs, bet jūsu firmā strādā septiņi, septiņdesmit, kaut vai septiņi simti cilvēku.  Nu, kas tas ir? Bet, ja jūs esat, teiksim, finanšu vai ekonomikas ministrs, jūs braucat ārvalstu vizītēs, tiekaties visaugstākajā līmenī. Jums ir iespēja pacelt savu lēmumu pieņemšanas līmeni.

Šķiet, ka visus vēl neesat sagrupējis.

(Azartiski.) Nu, un vēl ir cilvēki, kuriem varas instinkts ir tik ļoti asinīs, ka tā ir viņu vienīgā alfa un omega. Ja jūs paskatītos uz mūsu oligarhiem, ne jau nauda viņus interesē.

Tiešām ne?

Vara viņus interesē! Nauda – tikai kā varas atribūts. Gan Lemberga kungs, gan Šķēles kungs, gan Šlesera kungs – naudas nozīmē viņiem jau sen vajadzēja pārvākties citur dzīvot. Viņi te neturas naudas dēļ. Viņi pat naudu nepelna naudas, bet varas dēļ.

Jūs taču skatījāties TP kongresu?

Jā, skatījos.

Kādās proporcijās jūsu dalījumam atbilst TP biedri, kuri bija ieradušies uz kongresu un gandrīz vienbalsīgi par jauno partijas priekšsēdētāju ievēlēja Šķēli?

Ierindas biedri, tas ir vēl kaut kas cits. Tautas partijā savulaik iestājās pietiekami daudz cilvēku, kuri mērķi bija vispatriotiskākie un ideālistiskākie.

Tiešām?

Protams. Tas, kā tajā laikā (1998.gadā, kad dibināja TP – red.) Šķēles kungs prata formulēt problēmas un parādīt jaunu stilu politikā, cilvēkus pa īstam aizrāva.

Kas ar šiem cilvēkiem tagad noticis?

Nekas! Tautas partijā ir ap trīs tūkstošiem biedru. Tur ir reģionu cilvēki, kuri savā nodabā dzīvo, teiksim, Kuldīgā…

Kā Edgars Zalāns, piemēram, jaunais TP valdes loceklis.

Nu jā, kā Edgars Zalāns, Kuldīgas arhitekts, kurš izsities līdz Rīgai. Bet tur ir vēl daudzi, kuri ne grib, ne taisās izsisties. Viņiem patīk Zalāns, viņiem patīk Šķēle. Patīk, kā šie cilvēki formulē lietas un rīkojas. Viņi atbalsta tos ar savu klātbūtni. Nekāda labuma jau viņiem nav. Tādu biedru ir visās vecajās partijās. Kad aiziet uz kongresiem, to taču var redzēt. Tēvzemiešiem, piemēram, ir daudz biedru, kuri vienkārši ir par nacionālo ideju. Viņi netaisās izsisties. Viņi ir vienkārši nacionālisti.

Vai gribat teikt, ka ierindas biedri nemaz nezina, kas partijas augšās notiek – kādas kvalitātes lēmumi un kā labā tiek pieņemti?

Galvenā problēma ir latviešu tautas viensētnieciskums. Mēs vienmēr atrodam iespēju uztaisīt savu mazo loku un nobarikādēties no visas pasaules. Nekādā gadījumā nesadarboties ar tiem, kuri ir ārpus šī loka. Vismaz ne ar latviešiem. Ja atbrauc ārzemnieki, tad jā. Ja mēs aizbraucam uz ārzemēm, arī varam ļoti labi visu. Bet cits ar citu – negribam. Nespējam. Horizontālo saišu šajā sabiedrībā nav. [Cilvēki] spēj grupēties tikai vertikāli. Tā šī sabiedrība funkcionē. Kāpēc? Nezinu. Ir pētījumi, bet tur ātri parādās ezotērika. Skaidrības nav. Savējos ir tieksme attaisnot, piedot.

Nevis izstāties, skaidri un gaiši?

Notiek jau arī tā. Reizēm veselām nodaļām staigā.

Pat pa pieci kopā.

(Smejas.) Jā, notiek visdažādākās lietas. Bet nespēja sadarboties ir fundamentāla problēma. Nespēja izvairīties no personību un ambīciju sadures.

Kā sadarboties, ja pamata uzstādījumi atšķiras?

Kādi tur uzstādījumi! Racionāla domāšana liktu ātri saprast, ka sadarbojoties var sasniegt vairāk. Bet nē. Šis arguments Latvijā nestrādā. Svarīgi ir nevis sasniegt, bet neļaut citiem izrauties. Šis nav galvenais, bet ir viens no iemesliem, kāpēc situācija [Latvijā] ir tāda, kāda ir.

Kas ir galvenais iemesls?

Publiskās diskusijas zemā kvalitāte. Visā pasaulē stulbums ir galvenā problēma, ne jau tikai Latvijā. Katastrofālais seklums, kādā politiķi ar žurnālistiem un ekspertiem, un sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem debatē. Nonākam pie tā, ka esam nācija, kas var diskutēt par to, kāpēc izglītības ministrei uz galda ir lampa, kas maksā četrsimt latu.

Vai tad par to nav publiski jādiskutē? Ja budžetā ir tāda situācija, kāda ir, lampa par četrsimt latiem ir valsts naudas šķērdēšana.

Pabeigšu domu. Neviens nav kompetents uzdot jautājumu, kāpēc piecpadsmit gadu laikā Latvijas zinātnē esam ieguldījuši divus miljardus latus, bet ko esam saņēmuši pretī? Mums ir daudz nozīmīgāki jautājumi kā lampa par četrsimt latiem un deviņdesmit procenti jautājumu, kas ir (nicīgi) tādā ikdienas žurnālista intelekta robežās. Viņiem nav nekādas spējas uzdot jautājumus par ekonomiku. Mēs te daudz runājam par krīzi, tiek minēti visādi iemesli, bet nevienā lielā avīzē nav cilvēku, kas saprastu vismaz kaut ko no ekonomikas. Bija Dienā [Pēteris] Strautiņš, bet tas pats uzreiz kļuva par lielākās bankas galveno ekspertu. (Smejas.) Jūs saprotat to drausmīgo nabadzību? Tas pats par izglītību, veselību. Ar jebkuru nozīmīgu jautājumu! Mediji imitē cits citu. Visi strādā ar vieniem un tiem pašiem avotiem. Vieniem un tiem pašiem ekspertiem. Virtuvīte ir ārkārtīgi maza.

Jūs kritizējat. Ko darīt?

Ja par valsti runājam, stingri ņemot, valstij jāuzņemas pavisam maz funkciju. Izglītība, veselība, drošība.

Maz, bet ļoti apjomīgi.

Skaidrs, ka nav vienkārši. Taču būtu tikai normāli, ja valsts atstātu daudzas lietas indivīdu pašu rokās. Labklājību, ekonomiku – ļoti lielā mērā, un vēl veselu virkni. Bet mēs netiekam galā ne tajā valsts, ne indivīda līmenī. Es visu velku tikai uz to, ka dalīšana politiķos un tautā ir mākslīga. Tās nav divas dažādas lietas. Ir mums cilvēki, kuri mēslo mežā un ir, kuri, nonākot amatā…

Dara to pašu. Mēslo.

Jā. Tādi mēs esam.

Nodokļus kā nemaksājām, tā nemaksājam, 43% uzskata, ka tas ir normāli. Nekur tālu valstiskuma apziņā neesam tikuši.

Nodokļus nemaksājam tāpēc, ka mūsu finanšu ministrs staigā lateksa biksēs, izskatās pēc sutenera un tautai nav pārliecības, vai no nodokļu maksāšanas būs kāda jēga.

Jūs tātad nevainojat indivīdu, kurš nesaprot, ka nodokļu nemaksāšanai ir vistiešākais sakars ar to, vai viņš dabūs veselības aprūpi, izglītību, sociālās garantijas, bet gan ministra bikses?

Tas ir kopā. Individuālā apziņa nenolaižas no Marsa. Mēs droši vien nodokļus maksātu daudz labprātāk, ja mums būtu tā skola un slimnīca pretī.

No kurienes nāk individuālā apziņa – godāt savu valsti?

No domāšanas.

Kāpēc vienai lauku tantītei ar četru klašu izglītību ir atbildības sajūta par valsti, bet dažiem politiķiem nav?

Viņa varbūt, teiksim, uzaugusi Ulmaņlaikos, un vecāki viņai varējuši pastāstīt par to, kas ir sava valsts. Viņai ir sajūta, sapratne par to. Kādam citam varbūt nav. Tas ir tas, ko morāles teorijā sauc par zvejnieka dilemmu. Veselā saprāta morāle liek domāt, ka par saviem tuvākajiem mums jārūpējas vispirms. Teiksim, ja tev ir sieva un bērni, tavs morālais pienākums ir pabarot viņus un visādi par viņiem rūpēties. Tā kā zvejnieks, kurš brauc jūrā, ķer mencas, pārdot tās, pabaro savu ģimeni un ir morāli izpildījis savu pienākumu. Taču, ja visi zvejnieki tā rīkotos, mencas drīz beigtos.

Vai valsti apzagt ir tā vērts, lai neliktu ciest saviem bērniem badu?

Te taču nav runas par valsts apzagšanu!

Es domāju, tieši par to ir runa.

Nē. Zvejnieka dilemmā ir runa par to, ka ir tādas vērtības kā ekoloģija, resursi, varbūt nodokļi. Cilvēki cīnās ar šo dilemmu un ļoti bieži pieņem lēmumu par labu savam tuvākajam lokam. Labajos gados cilvēki maksā [nodokļus], bet sliktajos gados viņiem iestājas zvejnieka dilemma. Viņiem jābrauc uz Īriju, nav citu iespēju, un viņi izšķiras nemaksāt.

Tā ir sirdi plosošā versija, bet – ko darīt ar tiem, kuriem pietiek, ir pat daudz, bet viņi vienalga nemaksā, slēpj naudu ārzonās?

Nu tad tam nav nekāda attaisnojuma.

Nu, lūk!

Bet es jau negribu nevienu attaisnot.

Jūsu pieminētajām skolām un slimnīcām trūkst, jo valsts līdzekļi nenonāk īstajiem mērķiem. Tie pazūd koruptīvās shēmās.

Nē. Paradoksālā kārtā, pateicoties korupcijai, mums ir pilna valsts ar jaunām sporta hallēm, slimnīcām, visu ko tādu.

Iespēja nozagt Latvijā ir motivācija attīstīt?

Tā varētu domāt, jā. Korupcija nav galvenais ļaunums. Tas ir primitīvisms, ko ievazāja partija Jaunais laiks. Viņu arguments skan sekojoši: kāpēc mums nav naudas, ko maksāt skolotājiem? Tāpēc, ka tā ir nozagta! Kāpēc mums slimnīcas tik sliktas? Tāpēc, ka nozagta visa nauda! Taču tā no valsts viedokļa nav taisnība. Tā nauda, kas tiek nozagta, tā (sīki iesmejas) pret jebkādiem ekonomikas izmēriem ir pilnīgi nekāda.

Ja mēs saskaitītu visu valstij izkrāpto naudu, kas pieder kaut vai trīs vīriem vien, tas nebūtu nekas, jūs sakāt?

Nekas.

Esat pārliecināts?

Jā. Nav nemaz tik grūti saskaitīt. Nē, nu, tā ir liela nauda sadzīviskā nozīmē. Otrkārt, nozagtā nauda pārsvarā nepazūd no aprites.

Tā tiek ielikta ārzonās, un Latvija nesaņem nodokļus.

Varbūt saņem, varbūt nesaņem, bet, tā vai citādi, šī nauda visbiežāk atgriežas ekonomikā. Korupcija ir noziegums, tāpat kā, pieņemsim, nepareiza karoga lietošana uz laivas. Skaidrs! Par to nav jādiskutē, vai tas ir labi vai slikti. Bet korupcija nav problēma, kāpēc mums ir nekvalitatīva augstākā izglītība. Vai kāpēc mums ir tik nesabalansēta ekonomika. Tam vispār nekāda sakara ar korupciju nav! Tās ir sarežģītas lietas. Tām nevajag meklēt vienkāršus izskaidrojumus. Korupcija ir blakus efekts.

Stulbā sabiedrībā, kur dominējošais intelekta līmenis ir tik zems, protams, atrodas cilvēki, kuri domā, ka viņi ir gudrāki. Un, izrādās, viņi tiešām ir! Mēs redzam, ka varam izveidot visvisādas institūcijas, teiksim, KNAB – divas lielas mājas Alberta ielā, pilnas ar cilvēkiem, kuri ir pilnīgi nekompetenti. Pilnīgi nespējīgi neko izdarīt. (Mazliet nikni, nicīgi.) Viņiem atliek klausīties sarunas gadiem. Visus noklausīties. Un ko viņi ir noķēruši? Varbūt sākumā kāds pat bija nobijies, bet tagad taču visiem ir skaidrs, ka viņi neko nevar noķert! Mums [Latvijā] viss notiek acu priekšā. Tādā ziņā – nekā sarežģīta. Bet acīmredzot daži ir gudrāki par citiem.

Man tikko ienāca prātā doma – jūs tik nikni kritizējat Jauno laiku, KNAB darbu, ja nu, tuvojoties vēlēšanām Šķēle jūs atkal ir uzrunājis sadarbībai?

Nē. Viņš ir uzrunājis citus. Uz Andri Šķēli strādā lielākā mārketinga komanda, kāda līdz šim Latvijas politikā pieredzēta.

Konkrēti?

Mārtiņš Ķibilds. (Smīkņā.) Tas man īpaši patīk, ka redzams lietussargu revolūcijas aktīvists piedalās. Ir arī Mārcis Bendiks, Romāns Meļņiks, Reinis Pozņaks.

Ķibilds rakstīja Šķēles runu kongresam?

(Nevērīgi.) Es nezinu, kurš rakstīja, man nav tādu kontaktu, lai to zinātu.

Kā jūs vērtējat Šķēles runu?

Es gaidīju, ka man kā politikas vērotājam būs iespēja uzzināt, ko tad šis trešo vai kuro tur – ceturto? – reizi atnākušais Andris Šķēle piedāvās. Neskatoties uz to, ka daudz kas [runā] bija, šīs atbildes tur nebija. Nav ne mazākās jausmas, kas šobrīd ir Andra Šķēles izpratne par politiku, kas ir viņa piedāvājums. Tos piecus punktus, ko viņš uzskaitīja, zina katrs piektklasnieks. Taču mums vajadzīgs kāds, kurš zina kaut ko vairāk kā piektklasnieks. Tā [Šķēlem] būs problēma. Ar daiļrunāšanu Šķēles kungam nepietiks, lai gūtu panākumus politikā. Mums būs arī citi daiļrunātāji, kuri parunās (sarkastiski), cik ārkārtīgi politiskā elite nolaidusi šo valsti.

Šķēles kungam “svešā”, ļaunā Latvijas politiskā elite.

(Pārtrauc ar azartu, izsmējīgi.) Jā! Vai ne? Lai gan, kurš tad ir tās simbols? Viskošākais simbols! (Aizrautīgi smejas.) Tātad, Šķēles kungam būs jārēķinās, ka starp daiļrunātājiem [vēlētāji] izvēlēsies tos cilvēkus, kuri ir godīgi un, vēlētājuprāt, nezog.

Kuri, vēlētājuprāt, nezog?

Nu, ir taču virkne. Ēlertes kundze, Kalnietes kundze, Kristovska kungs, Valdis Dombrovskis.

Viņi nezog?

Es tiešām domāju, ka nezog. Es pat domāju, ka Dombrovska kungs ir veiksme mums, neskatoties uz to, ka viņš, protams, nu…, ka viņš varbūt neizskatās tik labi. Viņš ir ievērojami, veselu kārtu labāks par Godmani.

Un par Šķēli?

Nezinu. Šķēles pirmā un otrā valdība ir labākās valdības, kādas [Latvijā] bijušas. Esmu pārliecināts, gan profesionālā, gan morālā līmenī – neviens tur nezaga.

Morālā līmenī, jūs teicāt? Es nepārklausījos?

Jā. Esmu pa to pārliecināts. Taču kopš tā laika pagājis daudz laika. Cilvēki mainās. Es ar Šķēles kungu pēdējo reizi smagi konfliktēju par jautājumiem, kas saistīti ar Abreni un ebreju kompensācijām, un taktiku attiecībā pret Loskutovu. Dažādu iemeslu dēļ mums pēkšņi visos jautājumos bija pretēji viedokļi.

Esat to jau stāstījis, bet tagad laiks pagājis un jājautā – kas bija nesaprašanās īstais pamats? Ilgus gadus nostrādājāt kopā kā cimds ar roku.

Tad, kad Šķēles kungs it kā aizgāja no politikas (2003.gadā – red.), nolika mandātu, es uzskatu, viņš patiešām gribēja aiziet. Mēs viņam teicām, ka tās, protams, ir muļķības. Ka viņš neaizies. Mēs arī negribējām, lai viņš aiziet. Bet cilvēks bija izlēmis. Tā sanāca, ka tieši Kalvīša un Slaktera valdības laikā Tautas partija sāka gūt aizvien lielākus panākumus. Mēs uzvarējām pašvaldību vēlēšanās (2005.gadā – red.). Tad Saeimas vēlēšanās (2006.gadā – red.). Unikāls panākums – Kalvītis kā esošs premjers vēlreiz tika apstiprināts amatā. Pakāpeniski notika lielas izmaiņas. Bija partijā cilvēki kā es un vēl daži, kuri uzskatīja, ka Šķēles kunga padomi vairs galīgi nav… (Pauze.)

…aktuāli?

Šķēles kungam parādījās vēlme kontrolēt partiju. Bija viedoklis, ka partijas nākotne ir iespējama tikai bez Andra Šķēles. Īpaši, ja jau viņš pats grib [būt ārpus partijas, politikas]. Tajā brīdī parādījās, ka tā īsti viņš nemaz negrib [būt prom].

Kāpēc viņš taisīja šo virāžu – gāja it kā prom?

Es negribu… Tas nav tik vienkārši. Vienā vārdā, viņš saprata, cik daudz viņam tomēr maksā publiskā dzīve. Viņam bija ilūzija, ka viņš varēs dzīvot normālu mietpilsoņa dzīvi. Ceļos, atpūtīsies, nodarbosies ar biznesu.

Ar viņa varaskāri?

Viņš domāja, ka spēs to nolikt malā, gūt daudz lielāku kaifu no tādas mierīgas dzīves, nekā ejot cauri pedofilijas skandālam un visām iespējamām muļķībām, kas tajā laikā bija. Viņam bija jauna sieva (Kristiāna Lībane–Šķēle – red.), ģimene. Savi plāni.

Vai tas nav naivi, tā tiešām bija Šķēles motivācija?

Nu kā, bet ir taču kaut kāds vecums… Patiesībā tas bija pilnīgi saprotams, cienījams lēmums. Galu galā varbūt viņš domāja, ka visu iespējamo jau ir sasniedzis, ka tur – priekšā [Latvijas politikā] vairs nekā nav. Patiesība izrādījās tāda, ka viņš nespēja nolikt malā savu varas instinktu. Paradoksāli, tagad Kalvītim no Šķēles jāklausās, ka viņš visu nolaidis, bet tā nu gan nav taisnība. Vismaz ne partijas nozīmē.

Kalvītis šķīrās no manis un dažiem citiem partijas biedriem, un sāka klausīt Šķēli (2006.gadā – red.). Tas ir vienīgais man zināmais gadījums Latvijas politikā, kad viss nomainās pilnīgi: par Abreni mums “viss bija kārtībā” – viena mēneša laikā! Atdot vai neatdot Abreni, ne jau par to [bija runa]. Runa bija par līguma formulējumiem – manā uztverē, nenormāli būtiskiem, kas bija tīri Šķēles [ietekmēti]. Kāds gāja pie Pabrika pa kluso, skaidrojās, nenormāli lobēja to visu. Tad vēl bija ebreju jautājums, Loskutova lieta. Lūk, tā mums radās domstarpības. Nevar strādāt, ja tāds ierindas biedrs kā Šķēle visiem aiz muguras stāsta, ka tu visu dari nepareizi un dzen visus ellē. Jā, bet es sāku stāstīt, ka pēdējo reizi atceros Šķēli no laikiem, kad viņš bija prokrievisks, antisemītisks, uz visiem apvainojies, rūgtuma un žults pilns cilvēks.

Viss notika labi arī bez viņa.

Jā, šķiet, ka tajā visā bija kaut kas tāds. Tagad lietas sastājušās citādi. Pareizi! Šķēlem vajadzēja nākt atpakaļ! Ko viņš sevi un citus moka. Lai nāk un strādā! Lai nāk un rāda, karogs viņam rokā, kā tautā sāka.

Ļoti indīgi to pateicāt.

Nē. Man taču vienalga. Bet tas ir labi no valsts un demokrātijas viedokļa. Viņš būs labs pienesums publiskai diskusijai. Cerams.

Ko Šķēle varētu valsts labā izdarīt?

Nezinu. [TP kongresā] mēs neuzzinājām viņa uzskatus un programmu. Līdz ar to mēs nevaram spriest. Pašlaik viņš ir atrisinājis visas problēmas Vienotības grupai (JL, SCP, PS apvienībai – red.). Viņš noteikti viņiem ārkārtīgi palīdzēs. Viņš ir tieši tāda palīdzība, kāda viņiem trūkst.

Kā jūs to domājat?

Tādā nozīmē, ka, parādoties [politikā] Šķēlem, Vienotība iegūst daudz lielāku jēgu. Viņi iegūst ziņu. Politiku. Formu, ar kuras izveidošanu viņiem pagaidām gājis diezgan grūti.

Šķēle paliek muļķa lomā. Viņš to nesaprot?

Nu, viņš domā, ka tiks ar viņiem galā.

Un Šleseru?

Tam gan viņš nepalīdzēs. Viņi vienā segmentā cīnīsies, balsu tur nav daudz. Viņiem neies pārāk viegli.

Kā spēku samērs varētu izskatīties uz pavasara, vasaras pusi? Vēl jau arī trešais spēkavīrs Ventspilī sēž un gaida vēlēšanas.

Trešajam gan viss kārtībā. Ar zemniekiem (ZZS – red.) viss būs labi. Nezinu, cik procenti, bet būs labi. Šiem diviem [Šleseram un Šķēlem] ies grūti. Šlesers negribēs atstāt savu vietu. Viņš būs tāds “ārpus”, “nekandidējošais” premjera kandidāts. Godmaņa arī nebūs. Viņiem būs grūti ziņu [vēlētājiem] uzbūvēt.

Laika jau faktiski nav nemaz tik daudz.

Jā, bet, kā rāda dinamika, vēlēšanas tādā ziņā kļūst aizvien īsākas. [Kampaņu] ierobežojumi spēlē savu lomu. Ja agrāk gadu pirms vēlēšanām troksnis sāka celties,  tagad šķiet, ka aktīvie kampaņošanas periodi būs pavisam īsi – divi, trīs mēneši. Tādā nozīmē vēl ir laiks. Taču sabiedrisko procesu dinamika ir ārkārtīgi augsta. Kā tagad ies ar budžetu, kā ar to būs nākamgad – kā tas pildīsies. Galu galā mums būs Vienotības un Saskaņas centra valdība. Tas ir skaidrs. Esmu gatavs uz to derēt. Saskaņas centrs rīkos skaistumkonkursu latviešu partijām. Būs cīņa, vai ņems Šleseru un zemniekus, vai ies kopā ar Vienotību. To acīmredzot izlems Maskavā.

Ar Maskavu daudzi Latvijas politiķi sākuši čakli konsultēties.

Tas ir jauns fenomens. Krievija ir mainījusi savu ārpolitikas stratēģiju pret Latviju. Viņi ir sapratuši, ka mēģinājums mūs diskreditēt starptautiskās institūcijās, runāt par cilvēktiesību pārkāpumiem, fašistiem, vest krievu skolēnus uz Briseli – viss, ko viņi darījuši piecpadsmit gadu, ir bezjēdzīga politika. Viņu pamatmērķis bija, ka šādu valsti nedrīkst uzņemt nekādās starptautiski cienījamās organizācijās. To viņi nav sasnieguši. Viņi vispār neko nav sasnieguši. Tagad sapratuši, ka stratēģija jāmaina. Jaunā stratēģija būs maigo apskāvienu stratēģija. Mums piedāvās visādus ekonomiskus labumus – gan individuāli, gan valstiski. Visos iespējamos līmeņos.

Kas mums draud?

Ir skaidrs, ka Latvijas ekonomika ir tik maza pret jebko, ka visas industrijas, kas mums ir, var divdesmitkāršot savu apgrozījumu [Krievijā]. Pretī būs jādod tas, lai krievi savu jauno ārpolitikas stratēģiju varētu nostiprināt. Tas ir, tuvākajos gados mūs gaida jauns privatizācijas vilnis. Tagad mums valstij ir bankas – divas, kas droši vien valstij nav vajadzīgas. Mums ir tie paši nelaimīgie telekomunikāciju uzņēmumi. Mums ir Latvijas pasts, Latvenergo. Varbūt tos visus var un vajag kāda brīdī privatizēt. Droši vien Krievijas uzņēmumi gribēs tikai godīgu iespēju piedalīties. (Iesmejas.) Neko vairāk, ja.

Krievijai vajag ģeopolitiski stratēģiskā nozīmē vienu savu republiku sēžam pie Eiropas galda. Tikt klāt viņu (Eiropas – red.) svarīgām struktūrām. Mēs  ievēlēsim cilvēkus, kuri neslēpjoties saņem naudu no Krievijas. Viņi būs mūsu politiskie līderi. Ja šī mana hipotēze ir pareiza, Krievijas apskāvieni būs ļoti mīksti. Mēs no tiem gūsim it kā tikai labumus. Mums tiks izrādīts gods, laipnība. Īpaši šajos sarežģītajos, grūtajos [ekonomiskajos] laikos cilvēki jau neies par to aizdomāties. Šajā visā mēs, protams, varam uzdot vēl visādus jautājumus. Piemēram, par avīzi Diena. Iespējams, tā ir šī stāsta sastāvdaļa.

Vai gribat teikt, ka Dienu nopircis kāds, kurš nemaz nav Roulends un nemaz ne no Lielbritānijas?

Lai kas tas būtu – Lembergs, Stepanovs, vai vēl kāds cits, pirkums ir noticis politisku iemeslu dēļ. Nevis biznesa dēļ. Tas, ka Diena ir stiprākais zīmols Latvijas ziņu telpā ar ietekmi uz politiku, ir skaidrs. Tagad ar kvalitāti ir, kā ir, bet zīmolu kā tādu ļoti grūti nogalināt.

Roulendiem Anglijā vienkārši tāds bizness – pārdot savu vārdu darījumiem. Tas ir tik skaidrs. Par to neviens nešaubās. Skaidrs ir arī tas, ka amerikāņu vai vācu specdienesti tie nav, kuriem pēkšņi būtu interese pieskatīt Latvijas ziņu telpu (nosmīn). Tie ir vietējie, iespējams, ar Krieviju saistīti spēlētāji, kuriem ir šī interese. Piedevām vēl, vairāki izsaknējušie scenāriji var būt savstarpēji saistīti.

Nav obligāti jābūt, ka šī avīze kādu pēkšņi sāks slavināt. Varbūt tā, teiksim, nomirs it kā dabiskā nāvē. Pārvērtīsies par interneta mājaslapu. Nav jau arī tā, ka patiesība vienmēr noskaidrojas. (Iesmejas.) Ļoti bieži patiesība tā arī nekad nenoskaidrojas.

Jūsu sazīmētajos scenārijos Šķēle un TP kaut kā pazūd. Vai viņa ietekmi nākamajā Saeimā meklēsim ar lupu?

Šķēle droši vien zīmē shēmas, ka vēlēšanās saņems vairāk par 6% un tad viņš varbūt kaut kā pie tā galda sēdēs. Es tiešām nezinu, ko viņš domā.

Lielisku kampaņu. Kā redzam, ar baloniem un konfeti var dabūt krietni vairāk par 6% vēlētāju balsu.

Ja paskatāmies, kas un kā iepriekš noticis, Šlesera kungs neguva uzvaru ar konfeti un baloniem. Šlesera kungs uzvarēja sekojošu iemeslu dēļ: viņam vienīgajam bija kaut kas, kas atgādināja programmu pašvaldību vēlēšanām. Viņš teica, tirgū darīšu to, autoostā darīšu to, ostā vēl kaut ko, un vēl tuneli izbūvēšu.

Tas ir tas, ko vēlētājs grib dzirdēt! Panākumus Šleseram un Kristovskim, kurš sevi aiz matiem ievilka [uzvarētājos pašvaldību vēlēšanās], nodrošināja tas, ka mums ļoti trūkst, mēs gribam aizrautīgus, enerģiskus politiķus, kuri varētu aizdegties par lietu. Lai būtu redzams, ka viņi nav veci un slimi. Kristovskis pašā finišā pāris televīzijas izgājienos prata tā sevi pasniegt.

Labais varonis, kurš spēja turēt pretī Šleseram.

Jā! Nuja! Iepriekš nebija neviena, kurš to varētu. Un viņi abi godīgi sadalīja vēlētāju balsis. Tauta – stulba vai nestulba, bet tā grib teikt, ka nav jēgas balsot par tiem, kuri ir slikti un piedevām vēl ne uz ko nav spējīgi. Tauta nobalso par tiem, kuri gatavi kaut ko darīt, plosīties. Ja vēl tam pievieno rituālu ar baloniem, viss notiek. Tās ir pasaules praksē pārbaudītas lietas.

Reizēm, klausoties ekspertos, liekas, ka kampaņas – tas ir kaut kas slikts. Politiķi sacenšas, kurš spēs aizraut cilvēkus. Tā jau ir tā demokrātija! Ja cilvēkus var aizraut ar baloniem, tas nepasaka neko par politiķiem, bet gan par tautu. Ja tautu nevarētu aizraut ar baloniem, tad politiķi sēdētu un lasītu grāmatas – katru dienu mums ziņās būtu, kurš bibliotēkā vairāk laika pavadījis. No amerikāņiem paņemtais balonu un konfeti stils bija, protams, eksperiments, bet tagad zinām, ka Latvijā tas nostrādā.

Bet kā nav kauna melot un solīt to, kas nav iespējams?

Par citu kaunu nevaru atbildēt, tā individuāla lieta.

Par sevi atbildiet – pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām izveidojāt Sabiedrību par vārda brīvību, kas palīdzēja apiet likumā noteiktos partiju priekšvēlēšanu tēriņu limitus, un TP tika Saeimā ar vairākumu.

Man nav kauns ne mazākajā mērā. Likums to atļauj.

Ko tikai mums Latvijā likums neatļauj!

Pag, bet tā nav [pretenzija] man! Ko likums atļauj, to atļauj. Tad aizliedziet! Tas, ka jūs varbūt gribējāt aizliegt, bet jums neienāca prātā to aizliegt – vai tā ir mana problēma? No [polittehnoloģiju] instrumentārija viedokļa tas bija visgodīgākais veids. Es no sirds tā uzskatu. Mēs devām dzīvus, nemanipulētus cilvēkus, kuri uzstājās. Ne naudu maksājām viņiem, ne šantažējām. Viņi uzstājās no brīvas gribas – paši gribēja pateikt domu [par TP], kuru, kā mums likās, mediji mums neļauj pateikt.

Vai jums šo gadu laikā ir bijis riebums pret sevi, ka iedabūjāt TP pie varas?

Pēc pēdējām [Saeimas] vēlēšanām. Nevis riebums, bet nožēla, teiksim tā. Tas tikai liecina par manu naivumu.

Jūs un naivs?

Man vajadzēja paredzēt, ka tad, kad Tautas partija uzvarēs vēlēšanās, man būs jāaiziet. Un, ka pie varas tiks pavisam citi cilvēki, kurus es varbūt nemaz nebūtu gribējis.

Vai jūtaties līdzatbildīgs par nepatikšanām, ko TP Latvijai savārījusi?

Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka pirmo divu Tautas partijas valdību laikā viss bija ideālā kārtībā.

Un jūsu dzīvoklis Teātra ielā? Politiķi dzīvoja kā nieres taukos, jūs arī.

Kādas nieres taukos! (Atgriežas pie iepriekšējā jautājuma.) Trešajā [TP] valdībā es vairs nebiju klāt. Tur bija zināmas problēmas. Lai gan, ja laikraksts Diena tajā laikā būtu atbalstījis Šķēles domu par bibliotēku, mums tagad jau sen būtu bibliotēka. Bija ideāls plāns, ideāla Šķēles ideja – elektrības nodoklis mājsaimniecībām, kaut kāds nulle, komats, nulle. Toreiz laikraksts  Diena to neatbalstīja, jo viņiem nepatika Šķēle. Toties atbalsta [bibliotēkas projektu] tagad, kad pat aklam skaidrs, ka to nevajag tagad būvēt! Par trešo Tautas partijas valdību man nav ko teikt, jo biju jau biznesā un prom no tā visa.

(Domīgi.) Viss sliktais sāka rasties trešās [TP] valdības laikā. Pēc tam es iesaistījos Kalvīša valdībā. Pret Jauno laiku. Man bija pārliecība, ka sabiedrība nevar bez atsvara funkcionēt, un tas džeks [Repše] ir traks! Es uzskatu, ka Jaunais laiks sagrāva Latviju kā tiesisku valsti. Specdienestus neviens nekontrolē. Latvijā plaukst un zeļ pilnīga visatļautība operatīvajos dienestos, specdienestos, un nav nekādu kontroles mehānismu.

Kā izpaužas tā visatļautība?

Likums netiek ievērots, sākot ar to, ka drīkst noklausīties jebkuru. Var safabricēt dažādas lietas. Ir nodibinājusies cieša saite starp specdienestiem un medijiem. Klasisks demokrātijas apdraudējums, to jūs izlasīsit jebkurā grāmatā!

Šķiet, ka tas jums iekodies kaulā.

Protams, ka tas man kož! Cita starpā, esmu apsūdzēts digitalizācijas lietā par noziegumiem, kurus neesmu darījis. Bet raugos uz notiekošo arī kā profesionālis. Specdienesti nodarbojas ar PR (sabiedrisko attiecību veidošanu – red.). Viņi konkurē ar mani (sabiedrisko attiecību speciālistu – red.) Viņi var konkurēt ar mani ideāli, jo var piezvanīt medijiem un teikt, šonakt brauksim, ņemsim ciet – negribat uzfilmēt? Šo valsts kvalitātes būtisku pazeminājumu ieviesa Jaunais laiks.

Sabiedrība taču, pateicoties šādiem atklātībā nonākušiem materiāliem, uzzina daudz būtiska.

Brīnišķīgi! Mēs gribam vai negribam dzīvot tiesiskā valstī? Vai mēs drīkstam pārkāpt likumus kaut kādu ideālu vārdā? Ja tā, tad to sauc par revolucionāro sirdsapziņu, un likums nav svarīgs. Viņuprāt (domā medijus – red.), cilvēkiem ir tiesības zināt. Nu, nav viņiem tiesību zināt, ja tas pārkāpj likumu! Jaunais laiks ir izdarījis milzīgi daudz sliktu lietu.

Nu, nosauciet!

Tas ieviesa primitīvo argumentu, ka pie jebkurām likstām vainīga korupcija. Tas [nākot pie varas] sagrāva profesionālu valsts pārvaldi – atlaida visus valsts sekretārus. Par 80% tika nomainīti vecie kadri, kas, viņuprāt, bija neuzticami.

Tagad maina arī Jakānu – vienu no jūsu pieminētās valsts pārvaldes profesionāļiem.

Neesmu lietas kursā par [VID bijušo ģenerāldirektoru Dzintaru] Jakānu, bet [viņa vietnieku Vladimiru] Vaškeviča kungs nekur nav nomainīts, jo ministrs lateksa biksēs apmeklē vienas un tās pašas viesības ar viņu (Vaškeviču – red.). Viņiem ir kopēji biznesa partneri.

Kādi?

To es atkal negribu, šie džeki mani izvazās pa tiesām.

Bet bizness ir?

Nu, vai nevarētu gadījumā būt tā, ka… Tas jums pārbaudīšanai: Repšem ir oficiāls bizness ar [Valēriju] Belokoņa kungu. Savukārt Belokoņa kungs ir klasesbiedrs, kopā futbolu spēlējuši [ar Vaškeviču] – viņi tur visi ir futbola fani. Mīl to spēli, sponsorē. Viņi satiekas vienās dzimšanas dienās, vārdadienās un tā tālāk. Kāds tur brīnums, ja Repšes kungs piedāvātu Vaškeviča kungam izdevīgu posteni Finanšu ministrijā pēc reorganizācijas?

Vai nekad neesat dzirdējis versijas par shēmām VID, kurām pateicoties, labi pelnot politiķi?

Es nezinu. Es nedomāju, ka tas ir Šķēles kungs. Nekad neesmu neko tādu redzējis. Nu, nevajag. Nē, nu… Es nevaru teikt, ka zinu visu. Bet zinu pietiekami daudz. Šķēlem nepatīk bandīti. Viņš ienīst bandītus no Ave Lat laikiem. Kad viņš pārņēma visas tās rūpnīcas, tur bija pilns ar bandītiem. Tāpēc tika izveidots Ave Lat Sargs. Viņi tur ar suņiem gāja, karoja. Mums ir nākuši visādi dinazi. Šķēle nekad nav ielaidies ar tāda veida publiku.

Savukārt par kontrabandu stāsts ir pavisam citāds. Tas nav saistīts ar Šķēli. Es negribu to stāstu stāstīt, bet faktiski [bija tā] – vieni kontrabandisti izdeva otrus kontrabandistus, un pilnīgi iespējams, ka tā bija valstiski pareiza rīcība. Ar vienu kontrabandistu palīdzību VID izrēķinājās ar citiem kontrabandistiem, pretī saņemot solījumu, ka tie pirmie kontrabandisti kaut ko darīs un kaut ko varbūt nedarīs.

Taču es nekad neesmu redzējis zīmes, ka no tādām aprindām nāktu naudas plūsmas, tikšanās. Cik zinu Šķēli, viņam nepatīk tādi cilvēki. Galu galā, viņš savā līmenī var izvēlēties, kas viņam patīk un kas nepatīk.

Kāpēc Aigars Kalvītis neieradās uz TP kongresu?

Nabaga Kalvītis. Protams, viņš spēlēja izšķirošu lomu Tautas partijas sagraušanā. Taču viņš to darīja, Šķēles kunga mudināts. Visus soļus, ko Kalvītis spēra, sagraujot Tautas partiju, bija tajā periodā, kad viņš nespēja pat sava biroja vadītāju izvēlēties patstāvīgi – bija ielicis Dzanuškānu, bet Šķēle atveda Riekstiņu. Kāds Riekstiņš biroja vadītājs! Tāds pats kā es ārlietu ministrs! Šķēle vienkārši vairs negribēja pieļaut [ka notiek neparedzamas, viņam nezināmas izmaiņas]. Kalvītis nonāca neapskaužamā situācijā. Bet acīmredzot par savu vājumu tā ir jāmaksā.

Tagad es nezinu, ko Šķēles kungs grib. Kāds ir viņa plāns. Pastāv arī iespēja, ka viņam nav nekāda plāna.

Jūs taču neteiksit, ka jums neviens nav šajā periodā zvanījis un piedāvājis darbu?

Nav gan.

Varat tā mierīgi rosīties – izdot Rīgas Laiku, šo to pakonsultēt, audzināt meitu?

Es jūtos ļoti labi, ka man nav ar politiku jāsaskaras. Man nenormāli pietiek, ko darīt. No pārāk augsta pašvērtējuma izriet mans viedoklis, ka esmu sapratis, kā funkcionē šī valsts, un, kamēr tā funkcionē tādā līmenī, neredzu nekādas iespējas kvalitatīvi kaut ko izmainīt. Tikai naudas dēļ vairs neesmu gatavs. Tad es labāk daru citas lietas.

Savu meitu, četrgadīgo Hēru, redzat uzaugam un strādājam Latvijā?

Tas ir jautājums tieši sirdī. (Klusē.) Kaut kādos periodos droši vien gribēšu, lai viņa mācās citur. Lai redz, ka kvalitāte var būt cita. Vēlāk dzīvē, tad jau redzēs, ko viņa izvēlēsies. Pats es pašlaik neredzu, ka varētu kur citur [dzīvot]. Es mīlu šo zemi, bet tas, ka tuvākos 10-15 gadus te ies smagi, ir skaidrs. Tas ir skaidrs.

x

Nosūti raksta adresi draugam.

(155 balsotāji )
Komentāri

Domāju ka Jurģim nevajadzētu galīgi nolikt malā politisko darbību.
Var jau būt ka viņš ir kaut kur, kaut kad kļūdījies bet nekļūdās jau tikai tie kas neko nedara..
Diemžēl mēs latvieši pārāk maz iesaistamies sabiedriskajos procesos un es pilnīgi piekrītu ka ar savu norobežošanos un ieraušanos savā mazajā pasaulītē nodaram lielu kaitējumu mūsu valsts attīstībai.

Intervija pašatmaskojoša.L jauc divas lietas – profesionalismu un cinismu. Es daudzviet esmu bijusi iekšā viņa stāstītajos noptikumos. Apbrīnojama amnēzija vai meli ar nodomu.

Perfekts Gēbelsa stila gabals – visiem zināmas patiesības sajauktas ar grūti pārbaudāmiem/nepārbaudāmiem faktiem un vispārzināmu faktu savu interpretāciju. Un izvairīšanās no neērtiem jautājumiem (Taātra ielas dzīvoklis, piemēram).

L sevi pierāda kā jomas profesionāli. ŠĪ intervija ir kārtējais paša JL pr gājiens, kurā žurnāliste ir uzķērusies un pārādijusi sevi kā vājspējīgu kuci. J, joprojām Tevi cienu kā LV spējīgāko manipulatoru, kurš atšķirībā no citiem tic tam ko stāsta, vismaz stāstīšanas brīdī. Un tas Tevi būtiski atšķir no pārējiem. You bitch! :)

Spēle ir sākusies. Interesanti, ka komandu ir daudz un spēlētāju vārdi ir sajaukti un maiņas spēles laikā var notikt no visām spēlējošām komandām. J. zina un prot savērpt. Bet vai grib? Mazliet noguris. Līdz finālam vēl ir laiks. Kurā brigādē spēlēs un par kādām likmēm. Pagaidām tikai priekšspēle. Vaiksmi mačos!

Par Dienu, tieši to pašu biju izdomājis. Interesanti.

Par pārējo… Katrs sev asti ceļ, stulbi Liepniekam prasīt par laiku kad viņš kūrēja TP.

Morāle viņam ir sveša lieta, tikai (polit)tehnoloģijas. Īstermiņa džeks.

287.

Viens gudrs cilvēks tas Jurģis Liepnieks, bet zināms jau.ka- kas taisnību runā, ta naktsmājas nedabon. Lai Liepnieka kungam veicas visos darbos un gaitās!

Gēbelsa propoganda.

[...] viss apkārtējais liekas rožains un skaists. Citādi es nespēju izskaidrot Jurģa rūpes par dzīvniekiem. Rainis Tēma: komentārs Piebildes (0) Birkas: atkarības, izklaides, Jurģis Liepnieks, [...]

ļoti interesanti. Paldies!

Vēl šajā sadaļā
Raksti » Intervija
Atkāpušies no bezdibeņa (132)
Pauls Raudseps un Aivars Ozoliņš

Pirms gada, pašā krīzes melnumā, kad valsts atradās tuvu maksātnespējas bezdibenim, no varas atstumtā Jaunā laika kandidāts Valdis Dombrovskis uzņēmās valdības vadītāja pienākumus. Lietišķs un piezemēts — [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Citiem vārdiem (43)
Anda Burve-Rozīte

Eirovīzijas nacionālās atlases finālā uzstājas Kristīne Kārkle–Puriņa (26) ar Valta Ernštreita un Raimonda Tigula dziesmu lībiešu valodā Rišti rašti. Intervijā Kristīne stāsta, vai tradicionālā kultūra [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Melngailis: Parex ir jāpārdod šogad (49)
Sanita Jemberga

Valdība otrdien akceptēja grozījumus  Kredītiestāžu likumā, tādējādi  ar otro piegājienu mēģinot ierobežot bijušo Parex bankas īpašnieku Valērija Kargina un Viktora Krasovicka 370 tūkstošu latu ikmēneša [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Atvainojiet, mēs esam Latvijā (230)
Sanita Jemberga

TB/LNNK līderis Roberts Zīle uzskata, ka nacionālie jautājumi krīzes laikā nezaudē svarīgumu, Saskaņas centra ietekme var kļūt bīstama, bet iepriekšējā valdība izvēlējās nepareizu ceļu ekonomikas [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Pragmatisks aprēķins. Nekas vairāk (116)
Anita Brauna

Latvenergo prezidents Kārlis Miķelsons nebaidās būt atkarīgs no Krievijas gāzes un ir stingri pārliecināts, ka uzņēmumam jābūvē vērienīgais – gandrīz 400 miljonu eiro vērtais – [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Pārstrukturēt koka ķeblīti (243)
Anda Burve-Rozīte

Lai kaut kas mainītos, attīstītos, ir jāskatās inovatīvi un radoši katrā kaktā un pakšķī – tā socioloģijas profesors, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes doktora studiju [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Urbanovičs: Es būšu vara (84)
Sanita Jemberga

Socioloģiskās aptaujas rāda, ka Saskaņas centram ir ļoti labas iespējas iegūt nozīmīgu balsu skaitu nākamajā Saeimā vai pat uzvarēt vēlēšanās. Kas ir tā ministru kandidāti, [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Kā puteklis starp dzirnakmeņiem (67)
Anita Brauna

Ekonomikas ministrs Artis Kampars (JL) skaidro, kāpēc Latvenergo tomēr būtu lietderīgi būvēt asi kritizēto TEC-2 otro gāzes bloku, kāpēc valdībā par to lēma slepeni un [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Viļņveida uzcepšanās (88)
Anda Burve-Rozīte

“Manā izdzīvošanas taktikā ir tikai vitalitāte. Izdzīvošu es, izdzīvos pilnīgi neprātīgs kantrī dziedātājs no Latvijas Radio 2 un izdzīvos visi tie, kuri likstu dēļ nezaudē [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Guļāns: pieļauju, ka Maizīti var neapstiprināt (165)
Sanita Jemberga

Atriebība. Tā bijušais Augstākās tiesas (AT) vadītājs Andris Guļāns sauc Saeimas negatīvo balsojumu par Aivara Lemberga apcietināšanu sankcionējušo tiesnesi un šī gadījuma dēļ nopietni šaubās, vai [..]

Lasi visu »»

Mūsu draugi:

BNS LETA Lielie.lv Lursoft Robert's Books