Kāpēc tik svarīgas ir nākamās parlamenta vēlēšanas? (24)
Autors: Gatis Krūmiņš
Publicēts: 2009. gada 27. novembris 12:35
Atslēgvārdi: , , , .
x

Nosūti raksta adresi draugam.

Nākamais 2010. gads Latvijas valstij būs kārtējais, kuru kā atskaites punktu minēs nākamo paaudžu vēstures grāmatās.

Nemaz tik daudz šādu izšķirošu pavērsienu gadu Latvijas valsts vēsturē nav – 1918., 1934., 1940. un 1990.

Šos gadus atpazīst, kā arī ar tiem saistītos notikumus vismaz pāris vārdos raksturot spēj jebkurš Latvijas vidusmēra pilsonis. Būsim godīgi, ka gadu, kad Latvija kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti, kas arī ir svarīgs, uzreiz un ar pārliecību nosauks retais, izņemot, protams, skolēnus un studentus, kuriem tas ir iemācīts un jāzina. Pārējā sabiedrība šo notikumu kā būtisku atzīs tikai pēc laika.

Kas tad ir kopīgs un atšķirīgs manis pieminētajiem četriem gadaskaitļiem? Trīs no tiem nešaubīgi ir saistīti ar valsts eksistenci – Latvijas proklamēšanu, neatkarības zaudēšanu un atgūšanu. Lielāku uzmanību gribētos pievērst ceturtajam – 1934. gadam.

Šajās pārdomās runa nebūs par Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maija apvērsumu, tā slavēšana vai kritika šoreiz izpaliks. Daudz svarīgāk ir analizēt šo vēsturisko mantojumu plašākā kontekstā un objektīvi izvērtēt, kādas sekas šis K. Ulmaņa valdīšanas laika posms (1934. – 1940.) ir radījis, ko mainījis mūsu tautas zemapziņā, un kāpēc šī zemapziņa attiecīgajā virzienā ir mainījusies.

Ievērojamu atbalstu sabiedrībā pašreiz gūst apmēram šāds K. Ulmaņa autoritārā režīma skaidrojums: „Toreiz Latvija piedzīvoja lielāko uzplaukumu savas pastāvēšanas vēsturē. Jā, K. Ulmanis padzina parlamentu, pārkāpa likumu, bet to darīja cēlu mērķu vadīts. Un savus mērķus viņš visumā sasniedza, būvēja skolas, bija labs saimnieks, vairs nebija partiju ķīviņu, visi dzīvoja mierā un saticībā, labklājība pieauga. Tamdēļ nosodīt vai kritizēt viņu ir amorāli, pie tam viņu taču represēja PSRS okupācijas režīms.” Pirmajā acumirklī šī koncepcija šķiet visai pieņemama un pat nevainīga, jo runa ir par visai seniem pagātnes notikumiem, kuri nekādu tiešu iespaidu uz Latvijas šā brīža situāciju neatstāj. Galu galā tā ir daļa no mūsu īsās neatkarības vēstures, objektīvi ņemot, labklājība patiesi pieauga, bet dažādu brīvību ierobežošanu var norakstīt uz tā laika vispārējām tendencēm Eiropā.

Kam gribu pievērst uzmanību? Manuprāt, pagātnes 1934. un nākotnes 2010. gads rādās būt līdzīgi. Nevis politiski, bet ekonomiski. Militāru apvērsumu es neparedzu. Bet ir kāda uzkrītoša līdzība – ekonomiskās krīzes. 1929. gadā iesākās 20. gadsimta lielākā pasaules ekonomiskā krīze, kuru sauc arī par Lielo depresiju. 1934. gadā, laikā, kad varu pārņēma K. Ulmanis, krīze jau bija pārvarēta, bet izaugsme vēl nebija sākusies. 2010. gada beigās krīzes zemākais punkts Latvijā noteikti būs sasniegts un neglābjami (par laimi, protams) sāksies augšupeja.

Manuprāt, nākamais gads (tā otrā puse) un nākamie gadi kopumā būs ļoti būtiski mūsu tautas zemapziņai, jo tie būs kārtējie izaugsmes gadi. Lai arī kas nāks pie varas, labklājība pieaugs, ekonomika atkopsies. Jo nedzīvojam uz vientuļas salas, bet integrētā telpā, kuras citos stūros dzīvo krietni labāk un arī krīzi pārvarēs veiksmīgāk. Ar lielākas vai mazākas kompetences palīdzību, mazliet agrāk vai vēlāk, bet lietas sakārtosies arī pie mums. Taču ļoti būtiski, kas tajā brīdī būs pie varas un kādas idejas (vērtības) sludinās, jo šie politiskie spēki tiks uztverti kā glābēji.

Un šis aspekts ir ārkārtīgi svarīgs, jo tā brīža ideoloģiju kā pareizu atzīs lielākā tautas daļa, jo lietas taču objektīvi uzlabosies. Nostrādās tieši tie paši faktori, kas pašlaik lielai tautas daļai liek uztvert K. Ulmani kā etalonu.

Vai latvieši ģenētiski ienīst demokrātiju un ir autoritārisma piekritēji? Nē, tāda gluži vienkārši ir viņu vēsturiskā pieredze. Ja reiz kas ir devis labus rezultātus, kāpēc nebūt konsekventiem un izmantot tos pašus līdzekļus? Šo noskaņojumu precīzi rāda socioloģiskās aptaujas, kur pārliecinošs vairākums atbalsta visas tautas vēlētu prezidentu. Vai tāpēc, lai godīgāku padarītu prezidenta ievēlēšanu? Nē, tāpēc, ka uzskata, ka lielāka varas koncentrēšana vienas personas rokās dos labākus rezultātus.

Ir visai lielas iespējas, ka nākamo vēlēšanu uzvarētājiem izdosies ilgstoši nostiprināties pie varas, jo sociālekonomiskā situācija valstī ir līdzīga kā trīsdesmito gadu sākumā. Toreiz ekonomiskās krīzes rezultātā ievērojami bija krities valsts iedzīvotāju dzīves līmenis, Saeimā grūti bija pieņemt svarīgus lēmumus.

Tomēr, neraugoties uz visām nesaskaņām, demokrātiskā Latvija krīzi bija pārvarējusi. Ar brīdi, kad izdarīt apvērsumu, K. Ulmanis bija trāpījis desmitniekā. Ja Latvijā valsts apvērsums būtu noticis 1928. gadā, tad Ulmaņa – saimnieka stereotips būtu ievērojami bālāks, jo viņu ne tikai cildinātu par trīsdesmito gadu otrās puses izaugsmi, bet arī vainotu ekonomiskajā krīzē.

Esmu jau minējis, ka Ulmaņa tēlu stiprina ne tikai brīdis, kad viņš veica apvērsumu, bet arī tas, kā režīms gāja bojā – kopā ar Latvijas valsti. Jebkuram Ulmaņa pretiniekam (izņemot Latvijas 500 komunistus 1940. gadā) ļoti drīz kļuva skaidrs, ka savs, nacionāls autoritārs režīms un svešs, totalitārs ir pilnīgi nesalīdzināmi jēdzieni.

Abi šie faktori – brīdis, kad autoritārais režīms dzima, kā arī tas, kādi apstākļi izraisīja tā bojāeju, skaidro to, kāpēc Latvijā K. Ulmanis šodien ir populārāks, nekā tā laika autoritārie vadoņi citās valstīs. Neesmu dzirdējis, ka kādā citā valstī pēc komunisma sabrukuma par pirmo valsts prezidentu parlaments demonstratīvi būtu ievēlējis pirmskara diktatora radinieku ar viņam identisku uzvārdu. Būsim atklāti – šie bija vienīgie izvēles kritēriji, lai gan nevarētu teikt, ka Guntis Ulmanis vēlāk bija slikts prezidents. Šoreiz runa ir tikai par kritērijiem.

Noslēgumā vēlreiz jākonstatē, ka daudzu pagātnes lietu interpretācijai, uztverei mūsdienās ir racionāls skaidrojums. Tad arī var saprast, kas liek pievērt acis uz mūsdienu notikumiem, kad liela daļa sabiedrības ir gatava ne tikai akceptēt, bet pat atbalstīt tādu cilvēku nākšanu pie varas, kurus mēs dēvējam par oligarhiem, lai arī klasiskā izpratnē šis termins viņiem neatbilst.

Šajā gadījumā mēģināt izdarīt kādus salīdzinājumus ar Rietumeiropas valstīm ir nevietā, piemēram, ja tur kas tāds notiktu, tad sabiedrība reaģētu citādāk.

Mūsu sabiedrība ir gatava akceptēt interešu konfliktus, pat klajus likumu pārkāpumus, korupciju, jo tās vēsturiskā pieredze tai māca, ka likumpārkāpumi ir akceptējami, ja notiek cēla mērķa vārdā, jo dominē uzskats, ka rezultāts taču tika sasniegts. Šī brīža lielākā bīstamība ir tāda, ka personas, kas iegūs varu un šķietami izvedīs valsti no krīzes, kārtējo reizi iegūs morālu amnestiju par lietām, kas nav savienojamas ar modernas demokrātiskas valsts ētikas kodeksu. Tas būs krietns kritiens atpakaļ, kārtējais trieciens nācijas vērtību degradēšanas virzienā. Ko darīt? Kā lai izlaipo starp oligarhiem un tiem, kas met nepārprotamus skatus austrumu virzienā? Atbilde nav vienkārša, bet skaidrs ir viens – Latvijas sabiedrībai stāv priekšā lieli izaicinājumi un pārbaudījumi.

x

Nosūti raksta adresi draugam.

(15 balsotāji )
Komentāri

tie kas tiks ievēlēts, būs vinnētāji, tāpat kā Ulmmnis 34. gadā, tāpat, kā vinnētājs bija Ruksītis, tajā brīdī , kad viņu pārvēlēja.

Tajā pašā laika absolūti neticu, ka nākošās vēlēšanas dos kardināli savādāku rezultātu. Politiķi būs vai nu tie paši, vai tādi paši. Neticu, ka latvieši un pārejie velētāji spēj izdarīt pareizo izvēli. Bija laba iespēja parādīt pretējo- Referendums.
Neaizgāja. Vieta uz dīvāna pie televizora bija pievilcīgāka par vēlmi kaut ko mainīt. Bet burkšķēt? Burkšķēt mākam!
Vai kas ir mainījies tagad? Nekas.

“Šajās pārdomās runa nebūs par Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maija apvērsumu, tā slavēšana vai kritika šoreiz izpaliks.”

————-

;) ))

Kam (gluži prognozējami) seko tieši pretējais: kārējā “deRmokrātiskā mazākā ļaunuma” sludināšanas un iezombēšanas aktivitāte = tik pat ierasti tendenciozi, cik mazsekmīgi centieni kārtējo reizi identificēt cien. K. Ulmaņa idejiski un praktiski prefekti realizēto prezidentālas valsts pārvaldes precedntu (līdz šim Latvijā vienīgo, bet – līdzvērtīgi rezultatīvas atkārtošanas vērto, neapšaubāmi) ar tieši pašreizējai siles “valstij” / pseido “demokrātijas” SISTĒMAI raksturīgo, varas priXvatizētāju un izmantotāju ‘biedru grupas’ “ilgtspējīgi” realizēto autoritārismu, diktatūru un taml. draņķībām.

Muļķu Zemes vientiesīgāko “antiņu” zombēšanas atrakcijas turpinās… ;)

3.
Gatis Krūmiņš >>O.M.
2009. gada 27. novembris, 16:07

Nu sāksim ar to, ka zombēt kādu galīgi nav mērķis, es to tomēr sauktu par vēlmi paplašināt diskusiju loku par svarīgām lietām.:)

Manis jau pieminētā mūsu tautas vēsturiskā pieredze ir ļoti īsa, par to es bažījos.Un visas diskusijas par prezidentālu valsti nonāk pie Ulmaņa, un viņš patiesi nebija sliktākais diktators pasaules vēsturē, varbūt pat labākais – bet no diktatoriem !!! Bet tāpēc nevajag a priori pieņemt, ka nākamais, kuram iedos lielu varu, atkal būs Ulmanis, kurš rūpēsies par tautu, nevis savu biznesa plānu. Es neesmu kategoriski pret prezidentālu republiku, bet man visai greizs liekas virziens, kurā par to virzās diskusijas.
Par to, cik perfekti Ulmanis realizēja prezidentūras modeli, par to nu arī varētu padiskutēt :)

Šis jau nav vienīgais jautājums, kur mūsu vēsturiskā pieredze atšķiras no tā sauktā Eiropas konteksta. Otrs ļoti zīmīgs ir otrais pasaules karš. Latviešu tautas vēsturiskā pieredze neapšaubāmi rāda, ka nacisms bija mazāks ļaunums, kā komunisms. Tā brīža vēsturiskie apstākļi šo stereotipu radīja. Ja 1940. gadā pirmais Latvijā būtu ienācis Hitlers (iznīcinot valsts neatkarību), tad Staļina tēls mums šobrīd būtu daudz gaišāks.

Droši vien, ka K.Ulmaņa režīmam bija gan daudz trūkumu, gan arī daudz pozitīva, taču, lai cik tas neparasti neizskatītos no mūsdienu viedokļa, viņš tomēr laikam ir centies strādāt tautas un valsts labā /nav dzirdēts par kādiem K.Ulmaņa vai viņa radinieku lieliem īpašumiem,uzņēmumiem vai citādām ekonomiskām interesēm/ un šī īpašība būtu ļoti noderīga daudziem mūsu šīsdienas politiķiem.Par to vien es esmu gatavs pie K.Ulmaņa pieminekļa nolikt viņam puķi.

(cits Gatis, ne raksta autors)
Cilvēki, mēģiniet saprast, ka te nav runa par to kāds bija Ulmanis bet par mums pašiem. Vienkārši nav normāli paļauties uz to, ka nāks “labais prezidents”, aizdzīs “sliktos” un viss smuki rullēs.
Man ir sajūta, ka 2009.gada Latvijai tā ir neveiksme, ka 1934.gada Latvijas diktators bija labs valsts vadītājs.

Ideja par tautas vēlētu prezidentu faktiski ir savas mazpējas atzīšana. Atzīšana, ka nemākam pārvaldīt savu valsti.
Un ticība Pasakām. Atnāks labais, lielais, gudris stiprais ,taisnīgais un visu sakārtos.
Teši tas ir prātā tiem, kas to virza.
Pasakaina ideja, pasakaini zēni!

7.

…Kā lai izlaipo starp oligarhiem un tiem, kas met nepārprotamus skatus austrumu virzienā? Atbilde nav vienkārša++++ Atbilde ir pavisam vienkārša – jānobalso par “Vienotību”, lai cik arī pats izvēlētais vārds skanētu nodrāzti mūsu ausij:)
Bet raksta autoram varētu būt liela taisnība – nākošās Saeimas vēlēšanas var izrādīties liktenīgas mūsu valsts turpmākajam politiskajam kursam, jo patiešām – krīze beigsies neatkarīgi no tā, vai vēlēšanās uzvarēs Ušakovs ar Šleseru, vai teiksim Kristovskis ar Repši, bet turpmāk vēlētājs uzticēsies tam, “kura laikā” dzīves līmenis Latvijā atkal cēlās

> Gatis Krūmiņš (2009. gada 27. novembris, 16:07)

“Nu sāksim ar to, ka zombēt kādu galīgi nav mērķis…”

————-

Prasti demagoģiskajai un absolūti neargumentētajai ‘mantrai’ – “prezidentāla valsts iekārta / Ulmanis (kā prezidentālas prezidentāla valsts simbols) = slikti, demokrātija (dajebkāda, principiāli, t.sk. siles “valsts” kretīnisma formātā) = labi – neviena cita iemesla un mērķa nav, kā vien vēlme (vai angažējums) sabiedrības vientiesīgāko (ērtāk manipulējamo) daļu jau savlaicīgi zombēt uz kārtējo tuvojošos “mazākā ļaunuma izvēles” atrakciju (t.i. – “demokrātisko vēlēšanu” farsu).

“…es to tomēr sauktu par vēlmi paplašināt diskusiju loku par svarīgām lietām.”

————

Diez vai tas (nopietna, objektīvi argumentēta un taml. gana sakarīga diskusija) varētu izdoties šajā dimensijā = vietā, kur jebkurš patstāvīgi, reālistiski, objektīvi argumentēti un taml. “nepareizi” (t.i. – atšķirīgi no šeit dominējošās pseido “demokrātijas” fanu “kritiskās masas) smadzeņojošs īpatnis tiek “demokrātiski” (t.i. – unisonā “kolektīvisma” garā un barā) “nolikts pie vietas”. Galvenokārt (no šo w-dimensiju kontrolējošo / kūrējošo zombētāju puses) – kā neiederīgs pašreizējās SISTĒMAS “shēmā un traucējošs iepriekš minētā zombējuma līdzšinējai “plaukšanai un zelšanai”. Arī (no zombējuma “patērētāju” kontingenta puses) – kā tāds, kurš nav “savējais barā”.

Savukārt – “pareizi” orientētas / moderētas un pašreizējai SISTĒMAI “politkorekti” adekvātas “diskusijas” vismaz mani absolūti neinteresē. Ja nu vienīgi – kā uzjautrinoša izklaide, par kuru pat iesmīnēt diez vai būtu gana pieklājīgi (t.i. – iepriekš minēto šeit dominējošo personāžu izpratnē). ;)

Viss pārējais, kas ir ticis minēts gan publikācijā, gan komentārā (16:07), būtu, iespējams, sakarīgas diskusijas vērts. Tikai – diez vai “šeit un tagad” (ņemot vērā iepriekš minētos iemeslus) un – tikai tādā gadījumā, ja tas būtu izrādījies gana objektīvi argumentēts “materiāls” (nevis – iepriekš minētās ‘mantras’ formātā ierūmēts demagoģiski un tendenciozi sakompilētu faktu un neadekvātu pieņēmumu / “prognožu” faršs).

Tā, rau, vi’š i’, ko šam padarīsi… ;)

9.
zombēts vientiesīc
2009. gada 28. novembris, 02:51

Vai būtu iespējams iepriekšējo pateikt vienkāršā, skaidrā latviešu valodā, bez padlatviešu žagona?

Ekonomiskās labklājības uzlabošana, krīzes pārvarēšana- šie vienkārši ir mērķi nevis “cēli mērķi”. Šie ir pat ne mērķi, bet dzelžaini nosacījumi latviešu tautas esamībai savas valsts ietvaros. Cēlais mērķis ir spēt saglabāt demokrātiju kā tautvaldību par spīti visām grūtībām un nepadoties ilūzijai, ka kāds “vadonis” mūsu vieta izdarīs to, kas jādara visiem kopā. Šāds “vadonis” ( oligarhs) vienīgi iztīrīs mūsu kabatas tā, ka paši pat sākumā nejutīsim vai pārdos LV kādam bgātākam Austrumzemes oligarham.

Istenībā nākamāas vēlēšanas tikai parādīs, vai Latvijā vairākums ir gatavs iet pa eiropeisku ceļu ar attiecīgu demokratisku un caurspīdīgu valsts pārvaldi, ar iekšpolitiku un ārpolitiku, kas orientētas uz rietumnieciskām vērtībām, vai izvēlēsies būt tas pats aitu bars, ko daži “gani” vedīs savās interesēs, tīri aziatiskām valsts pārvaldes metodēm, valsti izmantojot tikai kā savu iedzīvošanās avotu, un savā pulciņā nicīgi saukājot šo te tautu par lohiem.

Ar vienu vārdu sakot – redzēsim, vai Latvijā vairāk tautas, vai aitas.

Lielā depresija beidzās ar II pasaules karu, kas principā visu Eiropu nolika uz 0 līmeņa – visas tika vienādi izpostītas un savu izaugsmi varēja sākt no vienādām starta pozīcijām. Vai šodienas krīze ir līdzīga? Jā, daudzas valstis sāk atkopties, taču starta pozīcijas nav vienādas. Lai mēs varētu “sasniegt” attīstīto valstu līmeni – mums būtu strauji jākāpj uz augšu, savukārt t.s. attīstītajām – uz leju. Diez kā tas izskatītos reālajā dzīvē? Es negribētu šo krīzi salīdzināt ar Lielo depresiju, kaut vai seku dēļ.

Neesmu dzirdējis, ka kādā citā valstī pēc komunisma sabrukuma par pirmo valsts prezidentu parlaments demonstratīvi būtu ievēlējis pirmskara diktatora radinieku ar viņam identisku uzvārdu. Būsim atklāti – šie bija vienīgie izvēles kritēriji, lai gan nevarētu teikt, ka Guntis Ulmanis vēlāk bija slikts prezidents. Šoreiz runa ir tikai par kritērijiem.

izlasot šo rindkopu atpazinu sevi. citreiz pietiek spēka pateikt precīzi un skaidri kādas lietas, bet tad uzreiz, kā starpcitu, paskaidrot, ka ne vienu ar to negribu aizskart.. tikai konstatēt faktu..
traki.. ar mani

Atkal atrodas uz Ulmani ieciklējušies rakstītāji. Labāk būtu padomājuši, kāpēc mēs kuļamies kā pliki pa nātrēm. Pa divdesmit Latvijas neatkarības gadiem mēs esam nokļuvuši Eiropas mēslainē. Es gan galvenokārt pie tā vainoju mūsu uzticēšanos pirmskara satversmei. Tas bija naivi, ka mēs nenomainījām veco satversmi, kaut gan bija jau redzams, ka pirmskara satversme ir praktiskai valsts pārvaldīšanai nederīga.

15.

paskaidrojat, lūdzu, man, tumsonei, uz kāda pamata visi sola to ekonomisko augšupeju, kas no 2011.gada sākšoties mums Latvijā. Tak’ nākamruden “jākonsolidē” vēl 500 miljoni. Visi jau skaļi atzīst, ka nodokļi, t.sk.jaunuzliktie, ļoti iespējams, nepildīsies. Vai tad parāds nav jau jāsāk atmaksāt 2012.gadā? Vai es kaut kādas kļūdainas blēņas esmu saklausījusies.

16.
Gatis Krūmiņš>>Traki
2009. gada 28. novembris, 16:35

Nevajag mani pārprast – es patiesi domāju, ka tā brīža Latvijai Guntis Ulmanis izrādījās pietiekoši labs prezidents. Kādi mēs toreiz bijām – tikko iznākuši no postpadomju telpas? Daudz ko bija no nulles jāsāk, G. Ulmanis bija daudz labāka izvēle, nekā kāds vecās nomenklatūras pārstāvis “ar pieredzi”. 1993. gada Latvijai G. Ulmanis bija daudz lielāka veiksme, nekā 2009. gada – Valdis Zatlers.Tagad gan mums jau būtu, no kā izvēlēties.

Nekas šaja dzīvē un šajā pasaulē nenotiek tāpat vien. Pirmskara pasaulē bija diktatoru laiks. Un tāds bija arī Latvijā. Tāda bija tā laika objektīvā realitāte un tāds bija sabiedrības attīstības posms. Paldies tam laikam, tas izpildīja savu virsuzdevumu. Šodien ir cita realitāte, cita sabiedrība, citi kārdinājumi un iespējas, šodien diktators ir arhaisms. Un tam ir pārliecinoši piemēri. Tā ir paralēlā pasaule.
Naivi bija cerēt no attīstīta sociālisma mirklī nokļūt attīstītā demokrātijā un pasaulē. Vēsturi un laiku nepiemānīsi. Izrādās varēja uzcelt lejputriju atsevišķi nemtās vietās un indivīdiem. Diemžēl godīgā ceļā tas nebija un nav iespējams. Šiem atsevišķi ņemtiem cilvēkiem būtu jāpainteresējās, ko vēsture darīja ar viņiem līdzīgiem citur pasaulē un jāizdara secinājumi.
Vispār jāpalasa Ekleziasts.

Raksts it kā nav par Ulmani, tomēr visu laiku ap to Ulmani kaut kā grozās. Tā jau ir, ka tas Ulmaņlaiku mīts latviešiem tagad pamatīgi traucē. Ulmanis kā tāds lozungs apliecina pārtikušu dzīvi un latviskuma triumfu. Bet tā taču nebija. Pat vēsturnieki baidās tā kritiski uz šo periodu paskatīties, jo pūlis nories. Protams, Latvija 30. gadu vidū piedzīvoja saimniecisku uzplaukumu, kas visticamāk būtu bijis arī bez Ulmaņa. Piemēram, daudzas skolas, pagastnamus cēla, tiltus, ceļus būvēja jau 20. gados. Nevajag aizmirt par Ulmaņa režīma represijām. Jā, līķu nebija, bet cik daudz pagastveču, skolu direktoru utt, pazaudēja darbu, bet pārējie saprata, ka jāslavē vadonis, jātēlo vienotība, ja gribi saglabāt darbavietu. Avīžu slēgšana, cenzūra visās kultūras jomās. Intelektuālā ziņā Latvija vairāk zaudēja, nekā ieguva, bieži vien ne jau gudrākie, godīgākie tika amatos, bet tie, kas pareizi muldēja, prata pielīst un izkalpoties.
Skaidrs, kāpēc šis Ulmaņlaika mīts ir tik dzīvotspējīgs, jo, salīdzinot ar to, ko latviešu tauta piedzīvoja pēc tam, Ulmaņlaiki šķita kā pasaka.
Domājot par tiem laikiem un tagadnes izpausmēm, man pašam sev par kaunu nācās uzdot jautājumu, vai latviešiem kā tautai nepiemīt kaut kas aziātisks? Kāpēc? Kaut vai salīdzinājumā ar kaimiņtautām, piemēram, ja arī Polijā, Lietuvā, Igaunijā bija autoritāri režīmi, neesmu dzirdējis, ka tur būtu bijis tāds pats personības kults, kāds Latvijā bija Ulmanim, ar godavārtiem, ziedu kaisīšanu, pilnīgi bezgaumīgo slavināšanu. Un, runājot par mūsdienām, nav dzirdēts, ka, piemēram, igauņi teiktu: jā, Petsa laikos gan bija varena dzīve, ja mums tagad būtu jauns Petss, valstī gan būtu kārtība. Tāpat diez vai leiši gaida Smetonu un poļi Pilsudski, kas nāks un izvilks valsti no bedres. Taču daudziem pat jaunās paaudzes latviešiem Ulmanis ir kā elks, kā ikona. Kāpēc tā, es nezinu. Tikai zinu, ka tas mums ļoti traucē attīstīt normālu demokrātisku sabiedrību.
Un visbeidzot, piekrītu autoram, nākamās vēlēšanas mums ir ļoti svarīgas!

> strēlnieks (2009. gada 29. novembris, 07:27)

“Nevajag aizmirt par Ulmaņa režīma represijām. Jā, līķu nebija, bet cik daudz pagastveču, skolu direktoru utt, pazaudēja darbu, bet pārējie saprata, ka jāslavē vadonis, jātēlo vienotība, ja gribi saglabāt darbavietu. Avīžu slēgšana, cenzūra visās kultūras jomās. Intelektuālā ziņā Latvija vairāk zaudēja, nekā ieguva, bieži vien ne jau gudrākie, godīgākie tika amatos, bet tie, kas pareizi muldēja, prata pielīst un izkalpoties.”

—————

;) ))

Aizstājot tevis nīstā K. Ulmaņa vārdu ar apzīmējumu “pašreizējās Muļķu Zemes siles “valsts” režīms” un pievienojot tevis minētajām “Ulmaņa režīma” negācijām (kuras ne mazāk “spilgti” izpaužas arī pašreiz) visu to milzīgo siles lopu mēslu u.c. līdzīgi “deRmokrātisku” draņķību čupu, kura ir “uz sejas” šajā pašreizējā MZ “valstī” – nav pat vērts iesākt “analītiski un ilgtspējīgi” salīdzināt prezidentālu valsts iekārtu ar pašreizējo “demokrātiju”, lai a’priori ienāktos daži elementāri jautājumi:

1. Ar ko tad īsti pašreizējais kretīniskās siles “valsts” parlamentāri demokrātiskais vājprāts ir labāks par “slikto”, “sabiedrībai bīstamo” un taml. “nevēlamo” prezidentālo valsts iekārtu?

2. Kas / kuras (konkrēti) tad īsti ir tās “demokrātiskās vērtības”, kuras esot iegūtas pēdējo pārdesmit gadu laikā un kuras “nekādā gadījumā nebūtu iespējamas” prezidentālas valsts iekārtas (populistiski un neargumentēti neidentificēt ar “diktatūru”, “autoritārismu” un taml. draņķībām, kuras ir raksturīgas PAŠREIZĒJAI “valstij”!!!!!) gadījumā?

3. Kādi KONKRĒTI argumenti varētu būt uzskatāmi par loģisku un reāli “taustāmu” pamatojumu polittehnologu populistiskajiem apgalvojumiem, kuri tiek regulāri tiražēti (galvenokārt – šai pašreizējai “valstij” un SISTĒMAI lojālajos / politekonomisko interešu grupējumu angažētajos masmēdītājos) un “glupajam elektorātam” iezombēti nu jau teju 20 gadus pirms katra “vēlēšanu” farsa, ka – “viss ir labi un būs vēl labāk”, ja vien uz līdzdalību kārtējā “urnu talkā” mobilizētie (pierunātie, nozombētie) vientiesīši kārtējo reizi “nobalsos” par kārtējo “mazāko ļaunumu”?

Nu tak’, – BEIDZOT un vismaz vienreiz atļaujiet sev “paskatīties apkārt” (vēlams – BEZ ierastajiem “demokrātiskā pozitīvisma” rōzā briļļukiem), pašreizējās “deRmokrātijas” fani un pašreizējās kretīniskās MZ siles “valsts” / SISTĒMAS “pilsoniskie patrEJoti” = uz to murgu un vājprātu, kas ir “sasniegts” pēdējos pārdesmit gados!!! Kur mēs esam nonākuši, cilvēki mīļie?????? Un – uz kurieni turpināsim “virzīties” šīs pašreizējās “valsts” siles “shēmas” / “demokrātijas” SISTĒMAS ietvaros??? Par kuras nemainīgu turpināšanos (cita starpā) gan “pozitīvi demokrātiskie” zombētāji, gan viņu nozombētie “sabiedrības locekļi” ir “vienmēr gatavi” (nu gluži kā pionieri padumjajos laikos) jebkuram atšķirīgi (t.i. sakarīgi, objektīvi argumentēti, patstāvīgi un taml. “nedemokrātiski”) smadzeņojošam oponentam vismaz “rīkli pārgrauzt”. Īpaši jau – tā dēvētās “publiskās informatīvās telpas” virtuālajā segmentā, ieskaitot dažādu “dienu” / “nedienu” w-versijas: gan tendenciozi sakompilētās, demagoģiski “politkorektās” un taml. “pareizās” publikācijās, gan pusanonīmu zombiju “draudzīgā kolektīvā” interaktīvo diskusiju zōnās. It kā tas (oponentu “neitralizācija”, jebkurā iespējamā veidā un formā) kaut ko mainītu / kaut minimāli “optimizētu” pašreizējo MZ “valsts” pseido “demokrātiju”?!… ;) )))

O.M. (tas, kurš “varbūt datorprogramma”)
2009. gada 29. novembris, 16:22

Es K. Ulmani nenīstu, par ko man vispār kāds būtu jānīst?!
Kas attiecas uz Jūsu pārējo tekstu, kur lamuvārdi mijas ar svešvārdiem, līdz beigām nespēju izlasīt…
Ziniet, ir tāds teiciens: Ja tev šķiet, ka tu strīdies ar idiotu, visticamākais viņš dara to pašu!
Lai Jums veicas!

Autora bažas, ka varētu iziet KIKI projekts, ir saprotamas. Tomēr Dailes teātra izrāde parādīja, ka lielākais kretīns umurkumurā neuzrāpsies – spējīgs vienīgi sevi(paša partiju) citēt. Par aizkulisēm(kremlini u.c.) gan vienmēr vērts piedomāt.
Mans vecaistēvs teica, ka Vili Lāci kremļa rokās ielika latviešu inteli’gences snobisms un skaudība.

> strēlnieks (2009. gada 29. novembris, 17:41)

“…Jūsu pārējo tekstu, kur lamuvārdi mijas ar svešvārdiem…”

————

Svešvārdi ir precīzi tādi paši, kādi tiek lietoti pašreizējā “sabiedriskajā / publiskajā komunikācijā”, gana biezā slānī. Ja kādam (Jums, šajā gadījumā) tie ir izrādījušies ‘ne pa dūšai / smadzenei’ kāda cita personāža tekstos – ļoti iespējams, ka būtu lietderīgi ar tik pat “kritisku aci” ievērtēt arī savu “izpildījumu”. Pretējā gadījumā – atkārtojas klasisks variants, kurš cien. M. Žvaņecka formulējumā savulaik ir ienācies sekojoši (aptuveni): “ja tev nav argumentu diskusijā – pieprasi, lai oponents uzrāda pasi un salīdzini pieraksta datus, paskaties, vai oponentam nav pārāk liels deguns, kliba kāja un taml.: tas tev, dabiski, nepalīdzēs vinnēt diskusijā, bet – vismaz gūsi kaut šādu gandarījumu no procesa”. ;)

Savukārt, attiecībā uz lamuvārdiem varētu teikt tieši to pašu. Pie viena – ‘katram vienam’ atgadinot sev, ka jebkurš cits tieši tāpat varētu ievērtēt jebkurus viņam netīkamus apzīmējumus / izteikumus, kuri ir atrodami “lamuvārdu” kritizētāja paudumos.

“…līdz beigām nespēju izlasīt…”

————-

;)

Nespēja (vai spēja) ir ‘katra viena’ privāta kompetence, neapšaubāmi. Tieši tāpat, kā tieksme savas privātās nespējas iemeslus traktēt subjektīvi tīkamāk.

P.S. Jūsu paškritisko ievērtējumu (nominējot sevi par “idiotu”) atļaušos nekomentēt: nav nekādas motivācijas apšaubīt Jūsu kompetenci (arī šajā ziņā). ;)

Dēļ tam (arī) – Jums veiksme varētu noderēt vismaz tik pat, cik tiem, kam to vēlat: lai to arī izdodas iebaudīt!

2010. gada ievēlētā valdība nevarēs priecāties par nekādu būtisku ekonomisku augšupeju, drīzāk par nostabilizēšanos stagnācijā. Šī stagnācija, kuru veicinās emigrācija (teikšu skaidri, ne tikvien darba spēka emigrācija, bet politiskā emigrācija “lite” –nevis bēgšana no diktatūras, bet no pagātnes nevīžu sastrādātā) ilgs daudzus gadus. Turklāt 2010. gada ievēlētās valdības pirmais uzdevums būs samazināt budžetu par vismaz 500 miljoniem Ls, ja ne vairāk (jo krasi kritīsies valsts ieņēmumi, deficīts būs vēl lielāks). Tā ir neiespējamā misija.

Ai, nu ko jūs peraties par šito džekiņu? Nav vērts! pagāsgad pabeidzu vēsturniekus, tur par Krūmiņa kungu visi studenti un vadošie pasniedzēji smīkņā- un viens no jauno laiku pasniedzējiem nefromālā gaisotnē izteicās par viņu kā par piemēru, kādam vēsturniekam nevajadzētu būt. Viņš visiem jau sen apnicis, neviens nezin, kā no viņa vaļā tikt, visur viņš spraucoties ne saukts, ne aizcināts, kaut vai tajā paša vēsturnieku komisijā. Un arī šeit viņš grib celt traci. es jums saku- relax, nav vērts šitā putna dēļ nervus bendēt, to tik viņš grib, kā lētu slavu iegūt.

Vēl šajā sadaļā
Viesi raksta » Valdis Krastiņš
Kas mūs īsti sagaida pēc vēlēšanām? (35)
Valdis Krastiņš

Valsts kontroliere Ingūna Sudraba TV intervijā (LNT, 900 sekundes) konstatēja, ka apmēram pusotru gadu pēc „aizdevumu ēras” sākuma valdībai joprojām nav ekonomikas stabilizācijas un attīstības [..]

Lasi visu »»
Viesi raksta » Pēteris Strautiņš
Pretī darbīgām vecumdienām (230)
Pēteris Strautiņš

Nesen (19.martā) Finanšu ministrijā daži drusku vairāk informēti eksperti stāstīja citiem drusku mazāk informētiem ekspertiem par to, kā sabiedrības novecošanās nākotnē varētu ietekmēt Latvijas valsts [..]

Lasi visu »»
Viesi raksta » Mortens Hansens
Meanwhile, 26,1% later… (40)
Mortens Hansens

Since GDP reached its zenith here, in Q4 2007, the cumulative decline has been 26.1%. It is a huge decline by any standards. GDP is back [..]

Lasi visu »»
Viesi raksta
Vēlreiz par dubultpilsonību (26)
Baiba Lapiņa-Strunska

Latvijai stāv priekšā 10.Saeimas vēlēšanas. Latvijas partijas formējas, veidojas, dalās, rodas jaunas, tiek meklētas jaunas koalīcijas iespējas – viss mērķim, lai Latvijai būtu pozitīvas izaugsmes [..]

Lasi visu »»
Viesi raksta
Slīcēja glābšana slīcēja rokās (259)
Baiba Strautmane

Nesen redzēju tādu murgainu sapni. Tajā  politiski aktīvi uzņēmēji, kuri vairs nevarēja stāvēt malā, baroja Latvijas iedzīvotājus ar bezmaksas zirņiem Lido restorānos. Un iedzīvotāji, laimīgi [..]

Lasi visu »»
Viesi raksta » Marija Golubeva
Laiks mainīt akadēmiskās tradīcijas (184)
Marija Golubeva

Vēstures un filozofijas fakultātes (VFF) filozofijas nodaļas studentu atklātā vēstule, kuru uzdrošinājās parakstīt tikai daži, ne tikai piesaistīja ievērojamu mediju uzmanību, bet arī izraisīja represīvas [..]

Lasi visu »»
Viesi raksta » Valdis Krastiņš
Sistēmas žņaugos (10)
Valdis Krastiņš

No VID noplūdinātie dati atgriežas publiskajā telpā kā pārsteidzoši, brīžam pat galvu reibinoši fakti par atalgojuma nesamērīgumu laikā, kad daudzas ģimenes un atsevišķi cilvēki cīnās [..]

Lasi visu »»
Viesi raksta
“Gaismas pils” celtniecība – bezatbildīga avantūra? (42)
Vineta Kleinberga

2010.gada 1.februārī Valsts kontrole publiskoja revīzijas ziņojumu par Kultūras ministrijas un valsts aģentūras Jaunie trīs brāļi rīcības atbilstību normatīvajiem aktiem, nodrošinot valsts kultūras objektu, to [..]

Lasi visu »»
Viesi raksta » Valdis Krastiņš
Ko mums māca Grieķija un grieķi (10)
Valdis Krastiņš

Klasiskā Grieķija mums atstājusi daudz vairāk, nekā mēs to ikdienā apzināmies. Ļoti daudziem šodienai svarīgiem vārdiem ir grieķiska sakne (kaut vai vārds „demokrātija”), skaidri norādot [..]

Lasi visu »»
Viesi raksta
Ar santehniķi pret atombumbu (13)
Juris Kursietis

Mūsdienu pasaule ir tik datorizēta, ka, lai “iztīrītu” banku, noziedzniekiem vairs nevajag rakt tuneļus un uzlauzt seifus. To var izdarīt ar datoru. Protams, tas ir [..]

Lasi visu »»

Mūsu draugi:

BNS LETA Lielie.lv Lursoft Robert's Books