Revolūcija neko nepanāks (71)
Autors: Anda Burve-Rozīte
Publicēts: 2009. gada 15. decembris 09:18
x

Nosūti raksta adresi draugam.

Intervija ar kultūras ministru Intu Dālderi, kurš pagājušajā nedēļā nonāca sabiedrības viedokļu krustugunīs, lemjot par valsts naudas piešķiršanu Latvijas Nacionālās operas nodokļu parādu segšanai. Intervijā ministrs atbild, kas īsti notiek Operā, stāsta, kā būtu jāveido kultūras joma Latvijā, un vieš skaidrību par nesen publiskajā telpā izskanējušajiem minējumiem par viņa iespējamo izstāšanos no Tautas partijas.

Vai jums ir kādreiz gadījies pārtērēt savu algu?

(Ļoti apmulsis kādu brīdi klusē.) Pagaidiet, ko tas nozīmē – pārtērēt algu? Tas nozīmē, ka, nu…

…ka saņemat piecus simtus, bet pēkšņi iztērējat astoņus.

Tas nozīmē – vai esmu kādreiz iekritis parādos?

Jā, iekritis parādos.

(Vēl aizvien mulsi.) Jā, es varu atzīties, ka es nevis neapzināti, bet vairāk apzināti esmu viens no tiem, kuri… Kuri kredītu buma laikā varbūt nav bijuši pilnīgi… Katrā ziņā, man bija aprēķini, bet es nebiju tik aukstasinīgs, un man ir līzings. Es neesmu iekritis parādos, bet tagad pārdomājot es varbūt būtu rīkojies citādi.

Neaizņemtos?

Jā, es varēju to nedarīt. Tajā brīdī mani ienākumi to atļāva, bet, ja tā privāti runājam – salīdzinot manus ienākumus pirms gada un tagad, tie sarukuši trīskārt. Man ir nevis mīnus 15–20% kā citiem, bet mīnus 300%. Tāpēc līzings, kas bija nebūtisks tajā brīdī, tagad man sāk kļūt būtisks.

Kādēļ pieļāvāt, ka Latvijas Nacionālās operas direktors Andrejs Žagars atļaujas iekrist parādos, lai gan pēc likuma viņam ir pienākums nepārkāpt iestādei piešķirto gada budžetu? (Operas ienākumu un sociālā nodokļa parāds valstij par šo gadu ir  pusmiljons latu – red.)

Es izskaidrošu. Budžeta grozījumu paketē vasarā Operai bija nogriezti 800 tūkstoši, kas faktiski nozīmēja mēneša dotācijas kritumu trīskārtīgi [no jūlija]. Kritumu par 70%. Tas bija mēnesis, kad Operā visi ir atvaļinājumā. Viss kolektīvs, četrsimt cilvēku – viņi vasarā vienlaikus aiziet atvaļinājumā trīs mēnešus. Tātad reāli samazināt savus izdevumus viņi varēja tikai oktobrī, kad pēc darba likuma cilvēki ir brīdināti par samazinājumu vai atlaišanu. Līdz ar to Operai bija pilnīgi citāda situācija nekā visiem pārējiem. Tādēļ mēs lēmām valdībā, ka izņēmuma kārtā… Jo šī institūcija ir vienīgā, kas nodarbojas ar operas un baleta žanru Latvijā. Notikušais (domā nodokļu parādus – red.) apdraudēja žanra pastāvēšanu. Nevienai citai kultūras jomai šāda apdraudējuma nav. Tā bija motivācija, kādēļ ir šāds izņēmums. Es vēlreiz gribu uzsvērt, ka šeit nav motivācijas par administrācijas ādas glābšanu.

Jā, to jums pārmet – kāpēc glābjat Žagaru vai pat ejat viņa pavadā.

Ak, Dievs! Tā nebūt nav! Ja jūs Žagaram pavaicātu, tā lieta būtu stipri citāda. Es nedomāju ne par Žagaru, ne kādu citu. Man bija svarīgi, lai šis žanrs Latvijā paliek, lai tas neizjūk nepārdomātu [valdības] lēmumu dēļ. Vasarā, kad budžeta grozījumus saņēmām paketē, prezidents atnāca un teica – ja kāds sāks tos uz vienu galu raustīt, jūs visi būsit atbildīgi. Visi ministri sēdēja, un koalīcija parakstījās par grozījumiem. Pēc tam sākās. Tagad mēs redzam – automašīnu līzings Iekšlietu ministrijai 3,3 miljoni. Kādēļ tur tika pieļauti tādi parādi? Es nesaprotu. Kāpēc tika iedota nauda klāt Izglītības ministrijai atlaisto pedagogu kompensācijām? Operas parādu – 500 tūkstošus – es vismaz varu izskaidrot. Teorētiski, protams, mēs varējām likt Operai atmaksāt šo parādu divu gadu garumā, sadalot pa gabaliņiem. Taču tas nozīmētu operas un baleta trupai tik lielu atalgojuma samazinājumu, ka pēc gada mēs saņemtu pavisam citu baletu, bet varbūt tā mums vairs nebūtu vispār.

Varbūt vajadzēja ķerties klāt administrācijai, nevis operas, baleta un orķestra māksliniekiem?

Ja ir runa par cilvēkiem, kuri strādā administrācijā, mēs kārtosim lietas. Man pēc trim mēnešiem jāziņo Ministru kabinetam par to.

Es jums iebildīšu. Gatavojoties intervijai, papētīju Londonas Koventgārdena operu. Ja salīdzinām to ar Latvijas Nacionālo operu, ir būtiskas atšķirības gan jauniestudējumu skaita ziņā vienā sezonā, gan ikmēneša izrāžu skaita ziņā – 2010.gada janvārī, piemēram, Koventgārdenā ir 41 izrāde, Rīgas Operā 26 izrādes. Nesalīdzināms ir arī radošās trupas lielums. Neraugoties uz to, gan Londonas, gan Rīgas Operas administrācijā sēž septiņi cilvēki, kas administrē radošo procesu. Vai nav tā, ka māksliniekiem tiek noņemts, bet administrācija joprojām sēž ar lielu algu šajos smagajos krīzes apstākļos?

Es, teiksim tā, negribētu  norādīt [kā sadalīt budžetu]. Viņi (LNO – red.) ir kapitālsabiedrība, ko valsts dotē un prasa pretī noteiktā daudzumā noteiktas kvalitātes pasākumus.

Valstiska domāšana nozīmē, ka iestādes vadītājs ievēro, nevis pārkāpj doto gada budžetu.

Jā, protams! Problēma ir tā, ka tikko augstskolu pabeidzis cilvēks, kurš mācījies jurisprudenci vai personālvadību, atnāk [uz Operu] un administratīvajā darbā saņem lielāku algu, nekā viskvalificētākais mūziķis, kurš mācījies septiņpadsmit gadu. Šī problēma tur ir. Es to noteikti gribu risināt.

No otras puses, Operas panākumi, kas pēdējos desmit gados redzami, ir ļoti atkarīgi no veiksmīga menedžmenta. Es gribētu Operu nedaudz aizstāvēt. Pat vislabākajos laikos LNO finansējums nesasniedza pat 8 miljonus eiro. Šāds vidēja mēroga operteātris Eiropā no valsts, pašvaldībām saņem vidēji 40 miljonus eiro. Tas ir tas, ko sauc par normālu budžetu. Koventgārdenam tie vispār ir simti miljoni eiro. Līmenis mūsu Operai ir apmēram tāds pats kā opernamiem ar 40 miljonu budžetu. Lielās operas zvaigznes: Garanča, Nelsons un citi, ir sākušas Rīgā. Viņiem tika dotas iespējas šeit strādāt. To nevar nenovērtēt.

Es atkal gribu jums iebilst. Vai nav tā, ka Rīgas operas menedžments, kas izslavēts, bet acīmredzot nav nemaz tik labs, ir pamatā tam, ka mūsu operas zvaigznes aizmūk strādāt citur? Mums vairs nav ne Garančas, ne Nelsona, ne Opolais, ne Kalnas, un sarakstu varētu turpināt.

(Smejas.) Tāds viedoklis ir, bet tas galīgi neatbilst patiesībai. Es to ļoti labi zinu. Šiem māksliniekiem tika dots ļoti labs placdarms izveidoties, un tālāk jau, protams, viņi izvēlas.

Tās finansiālās iespējas, kas ir te un tur, ir nesalīdzināmas. Es varu nosaukt aptuvenus skaitļus. Tur mūsu dziedātāji par izrādi saņem piecciparu skaitļus. Pie mums – labākajā gadījumā desmit reižu mazāk.

Varbūt Operas direktoram nevajadzētu aizrauties ar neizprotamas kvalitātes viesmākslinieku aicināšanu, bet valsts doto naudu veltīt mūsu pašu izcilo mākslinieku noturēšanai?

Es saprotu. Var pārmest konkrētus gadījumus. Taču es labi atceros 90.gadus – kā jūs teicāt, tā arī tika mēģināts darīt. Opera bija pustukša. Bija vietējie mākslinieki, jā. Dziedāja arī pensijas vecuma mākslinieki, piemēram, Traviatā. Ieņēmumi bija minimāli. No viedokļa, ko jūs sakāt, viss bija kārtībā – nebija parādu un pārmetumu.

Tas jau ir tas valstiskās domāšanas trūkums: izmantojot banālu salīdzinājumu, mēs gribam braukt ar mersedesu, kaut varam atļauties opeli. Kas būs, ja visas valsts iestādes, kapitālsabiedrības pārtērēs gada budžetu, attaisnojoties ar attīstību, grandiozām idejām?

90.gadu beigās tā bija nepareiza prakse (domā parādus, kas Operai Žagara vadībā bijuši jau iepriekš – red.). Tas ir mans viedoklis. Taču situācija, kas ir šoreiz – es tiešām ļoti rūpīgi pārbaudīju – pat ja mēs ar 1.oktobri būtu atlaiduši visu Operu, būtu 200 tūkstošu parāds. Tur nevarēja nekā citādi izdarīt. Ja mēs būtu zinājuši vismaz aprīlī, maijā, ka paredzams šāds samazinājums, mēs varētu pa mēnešiem mazināt Operas izmaksas. Bet tagad, kad mēs nonācām viena vakara laikā pie milzīga samazinājuma [Operai budžeta grozījumu rezultātā], ar visideālāko menedžmentu nevarēja būt citādi. Skaidrs, ka uz priekšu mēs nedrīkstam ne vienas nakts laikā budžetu veidot, ne pieļaut, ka tiek uzkrāti parādi. Tas ir pilnīgi skaidrs.

Varbūt vajag atlaist Žagaru, kuram parādi nav pirmoreiz?

(Smejas.) Nē, nu…

Situācijā, kad Operai ir pusmiljons nodokļu parāda, 23.janvārī Traviatu diriģēs viesdiriģents Hirofumi Jošida (citās šī iestudējuma izrādēs – LNO diriģenti Normunds Vaicis un Atvars Lakstīgala – red.)

Vakar, kā reizi, runāju ar Japānas vēstnieku, viņš bija sajūsmā par to. Viņš teica, cik brīnišķīgi, ka mums ir šāda kultūras sadarbība, ka japāņu diriģents diriģēs Rīgas Operā.

Ticu, ka Japānas vēstniekam tas patīk.

Jā, viņiem tas patīk.

Decembrī un janvārī viesmākslinieku Rīgas Operas izrādēs netrūkst.

Domāju, ka tas ir normāli. Tāpat kā mūsu dziedātāji un diriģenti strādā citās valstīs.

Viņi strādā bagātās valstīs, kuras var atļauties maksāt, bet vai mūsu valsts nodokļu maksātāji var to atļauties?

Nodokļu maksātāju ieguldījums, ja rēķinām Operas budžetu, ir nedaudz vairāk kā puse, ja runājam par visiem Operas ieņēmumiem. Viņi (domā Operas vadību – red.) noteikti varētu paskaidrot, kāpēc ir uzaicināts viens vai otrs viesmākslinieks. Mani vairāk mulsina tas – ne tikai Operā, ka mūsu administratīvie vadītāji, kuri spējīgi nodarboties arī ar radošo darbu, bieži pašu vadītājās institūcijās ar to arī nodarbojas un saņem honorāru, arī autortiesības. Pats esmu bijis līdzīgā situācijā, un, ja man lūdza spēlēt, es to darīju par velti (Ints Dālderis bijis Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra direktors, pēc izglītības mūziķis – red.) Pat, ja akceptu devusi mākslinieciskā padome un pats nepieņem lēmumu par savu honorāru, tu tomēr esi vadītājs, kas visu nosaka un kontrolē.

Tātad Andrejam Žagaram ir ētisks konflikts?

Mēs lūgsim izvērtēt institūcijām, kas atbildīgas par amatpersonu interešu konfliktiem, lai viņi dod savu skaidrojumu šādām situācijām. Ar atpakaļejošu datumu raganu medības nerīkosim, bet nākotnē, kad būsim saņēmuši ziņojumu, dosim to kā apkārtrakstu visām Kultūras ministrijas pakļautības institūcijām un to vadītājiem. Ir labi, ja mākslinieki paši vada, bet nav labi, ja direktors pats iestudē izrādes vai diriģē, spēlē vai tiek iestudētas paša direktora lugas un baleti.  Tas ir vismaz ētisks konflikts.

Vai esat ar Operas direktoru izrunājies licis saprast, ka parādus turpmāk nepiedos, vai arī tad amats būs jāatstāj?

Tādā aspektā mēs neesam runājuši, bet Operas darbību esam pārrunājuši. Jautājums ir par to, kā vispār tiek pārvaldītas kapitālsabiedrības. Pēc būtības nebūtu pareizi, ka mēs kā valsts konkrēti iejauktos – kādus māksliniekus piesaistīt. Mums ir deleģēšanas, finansēšanas līgums, kurā noteikts, cik pirmizrādēm sezonā jābūt, cik izrādēm vispār, kādiem jābūt ieņēmumiem, un tajos rāmjos viņiem jāturas. Viņi zina nākamā gada budžetu, bet, ja pēkšņi valsts pasaka, mēs jums samazinām par 70% – ziniet, te ir pretruna. Ja es būtu Žagara vietā, es… Tie līgumi tiek saslēgti tālu uz priekšu. Laužot tos, Opera nonāktu vēl lielākās finansiālās grūtībās.

Finanšu ministrija Operai pārmet, ka administrācijas izmaksas samazinātas daudz niecīgāk, nekā kopumā valstī.

Valdībā runājām, ka tas nav pieļaujams. Tas jāatrisina. Protams, varēsim kaut kādā veidā samazināt, bet nekas grandiozs tur nav.

Es uzskaitīšu. Operā ir: direktors, mākslinieciskais direktors, mākslinieciskās plānošanas departamenta vadītāja, producēšanas departamenta vadītāja, starptautisko attiecību vadītājs, mārketinga un komunikāciju departamenta vadītāja, administratīvā departamenta vadītāja, izpilddirektore un baleta mākslinieciskais vadītājs. Tā, protams, nav visa administrācija, bet tikai ar radošo darbu saistītā. Kā izklausās šajos apstākļos?

Tur ir daži cilvēki ar labu pieredzi, ko varētu izmantot citu kultūras institūciju darbā. Operas finanšu direktors jau man teica: mēs nevaram vairs atļauties šādu administrāciju, mēs mazināsim.

Vai redzot, ka atlaida parādu Operai, uz jums nebūs dusmīgs Jaunais Rīgas teātris un Valmieras teātris, kuriem pamatīgi apcirpts nākamā gada budžets?

Visiem teātriem ir noņemts. Tie divi teātri nav jāizceļ ne mazākajā mērā. Tikpat labi varam salīdzināt ar muzejiem, arhīviem, orķestriem. Kas attiecas uz teātriem, šogad izveidojām sistēmu, kādā veidā tiek dalīta nauda. Tur ir noteikts procents par kvalitāti, skatītāju daudzumu, jauniestudējumu skaitu. To ņemot vērā, katram teātrim ir izveidojies tāds finansējums, kāds tas ir. Bet mēs noteikti negribētu shēmu mainīt, jo tad nonāktu diezgan lielā haosā. Iepriekšējos gados citus teātrus kaitināja, ka nav skaidru kritēriju, un kādam teātrim vienkārši par izcilību tiek piemaksāti vēl trīssimt tūkstošu gadā.

Jūs domājat, ka nav pareizi par izcilību
maksāt vairāk?

Jābūt noteiktiem kritērijiem, kas ir izcilība, uz ko tā balstās. Šādu kritēriju nebija.

Tik ļoti skatoties ciparos un ailītēs sanāk, ka esat pazaudējuši būtisko – Jaunajam Rīgas teātrim, kas nes Latvijas vārdu pasaulē, un Valmieras teātrim, kam daudz labu, saturīgu izrāžu, nocirpts visvairāk.

Mans viedoklis sākumā bija: izcilajiem vispirms un vairāk naudas. Taču, runājot ar sabiedrību, tā mani neatbalstīja. Tie paši Jaunā Rīgas teātra cilvēki, nesaukšu tagad vārdā, teica – katram kaut pa piecītim, bet, nedod Dievs, ka [kādu] integrējam vai optimizējam. Es runāju par Daugavpils vai vēl kāda vājāka teātra nefinansēšanu un nodošanu pašvaldību, reģionu rokās. Un koncentrēt naudu labākajiem. Tajā brīdī es savos centienos paliku viens.

Mazliet viņiem tagad iespītējāt. Viņi jūs neatbalstīja, un, lūk, kas notika.

Es vienkārši brīdināju par sekām. Teicu, ka simtprocentīgi visi var nonākt izdzīvošanas līmenī. Neskatoties uz samazinājumiem, visi teātri dzīvos – esmu ar visiem ticies, izrunājies. Būs smagas reformas, protams. Vai samazināt izrāžu vai aktieru skaitu, to nenoteiks ministrija. To noteiks katra kapitālsabiedrība pati.

Kā izbēgsiet no tādiem gadījumiem kā Rubeņa un Līņa savstarpējie honorāri? Laikā, kad nozīmīgi tiek samazināti ienākumi, parādās visādas sānu durtiņas un celiņi, kā zaudēto atgūt.

Katra institūcija slēdz desmitiem, simtiem līgumu dienā. Mēs nevaram visu lietvedību virzīt caur ministriju. Katrai kapitālsabiedrībai ir zvērināti revidenti, kas veic pārbaudes. Ministrijā ir audita noteikumi. Ja zinām, ka kaut kas noticis, mēs sūtām viņus, kā tagad, uz Nacionālo teātri, ierosinām disciplinārlietu. Tā tagad beigusies, ir secinājumi, pārkāpuma raksturs, ieteikumi un rājiens Rubenim. Viss! Tādā veidā var izķert. Protams, ja kāds vēlas nozagt naudu, teorētiski to var izdarīt. Kā redzam KNAB gadījumā – pat tur to varēja izdarīt! Simtprocentīgas garantijas neviens nevar dot.

Kā īsti bija ar Rubeņa un Līņa līgumiem? Tie tika atklāti, vai no ministrijas puses bija ieteikums abiem direktoriem šādi rīkoties?

Es varu apzvērēt, roku liekot uz Bībeles, ka par šādiem līgumiem neko nezināju.

Vai jums nav grūti kā kultūras ministram ar direktoriem strādāt? Vēl nesen pats, vadot Nacionālo simfonisko orķestri, bijāt hierarhiski uz viena pakāpiena ar viņiem. Neērtības sajūta, teiksim, ka tagad jums kā ministram kolēģiem jāapcērp algas?

Protams, ka neērti. No otras puses, nu jau esmu šeit labu laiku un esmu apradis ar situāciju.

Jūs protat atteikt, nolikt pie vietas?

Vienkārši nav citas iespējas, es gribētu teikt tā. Lūdzēji nāk nepārtraukti. Ar mani pie vīna glāzes neko sarunāt nevar.

Kāpēc jūs tā nostājaties? Tautas partijas ministri un biedri bieži vien nostājas citādi. Daudz ko var sarunāt pie vīna glāzes.

Man tā ir tāda personības iezīme.

Vai, dalot naudu kultūras jomā, Latvijā pastāv blats? Jūs, piemēram, nākat no mūzikas jomas. Esat arī izteicies, ka Opera ir vissvarīgākā māksla.

Mēs neskatām tādā prioritārā veidā – ka kaut kas ir nozīmīgāks un kaut kas mazāk nozīmīgs.

Jūs visu laiku sakāt “mēs’”, bet kā jūs pats personīgi to redzat?

Man personīgi, nākot uz šo amatu, bija dažādas domas. Tagad, kad esmu pie naudas dalīšanas, saprotu, ka mēs nedrīkstam tādā veidā skatīties, ka teātris ir svarīgāks par arhīvu, vai muzejs mazāk svarīgs par orķestri. Mēs nekad neatradīsim objektīvus kritērijus. Tas viss ir viens kultūras organisms. Vienu locekli izraujot, mehānisms vairs nedarbosies.

Kultūra jau nav pie sistēmas pieslēgts slimnieks, kam tikai vēnā jālaiž zāles – valsts nauda. Tā var būt viena no valsts ekonomikas atveseļošanas spēcīgiem komponentiem.  Vai no šā viedokļa redzat kādas spēcīgas jomas Latvijā?

Te mēs atgriežamies pie Operas lielā mērā. (..) Mums jāsāk pelnīt. Jādomā, plānojot repertuāru, un muzejiem – izstādes, kā strādāt uz tiem, kas atbrauks uz Latviju. Mums ir, ko rādīt.

Nosauciet, lūdzu.

Ja par muzejiem runājam, Rundāles pils, Brīvdabas muzejs, Turaidas muzejs, Nacionālais mākslas muzejs, Ventspils muzejs – tas gan ir pašvaldības, bet ļoti labi izveidots.

Laikmetīgās mākslas muzejs kim?

kim? vairāk orientēts uz lokālo patērētāju, bet ātri uzņem apgriezienus. 25 tūkstoši apmeklētāju sešos mēnešos – fantastisks rādītājs! Tāpat kā Spīķeru koncertzāle. Šis kvartāls ir labs piemērs, kā vajadzētu attīstīties. Tā ir privāta iniciatīva, jautājums –kā valsts varētu [šādās iniciatīvās] piedalīties.

Vai mums nav pārāk maz veiksmīgu, novatorisku iniciatīvu?

Protams, varētu vairāk. Mēs, latvieši, bieži gribam viensētnieciski kopt savu lauciņu, bet mums jākonkurē uz ārpusi. Operai jākonkurē nevis ar Jauno Rīgas teātri, bet ar Stokholmas, Helsinku operu. (..) Vasarā mēs gribam uztaisīt Rīgā mūzikas festivālu, iesaistot visus mazos festivālus, kas paši nespēj sevi mārketēt uz ārpusi. Tos apvienot vienā lielā programmā, pusotru mēnesi garā, neko negraujot no esošā. Rūpīgi izstrādāt programmu, iepakot vienā reklāmas, mārketinga produktā un pārdot ārpus Latvijas. Izmantot visas iespējas reklamēties. No tā labums būtu pilnīgi visiem. Tādā veidā mēs varētu piesaistīt cilvēkus, kuri šeit gribētu braukt. Rīga, jūgendstila arhitektūra – mums ir, ko rādīt!

Nesen man bija tikšanās ar nemateriālās kultūras mantojuma pārstāvjiem – kā to varētu iekļaut? Cilvēki labprāt grib braukt uz Latviju ķert zivis, paši kūpināt tās un taisīt putraimdesas. Tas ir vēl viens kultūras tūrisma virziens. Te es redzu savu misiju: salikt to visu kopā. Sajūgt to kopā ar viesnīcu biznesu, transporta biznesu, lai mēs redzam kopumā, ko varam piedāvāt cilvēkiem, kuri grib braukt uz Latviju.

Nesen biju Briselē uz Eiropas Savienības kultūras ministru tikšanos, satiktu kādu cilvēku. Viņš teica: “Rīga? Es gribu braukt, bet jums nav noformulēta produkta!” Būtu jābūt tā, ka cilvēks piektdienas vakarā ielido Rīgā, iet uz Operu, sestdien no rīta uz Rundāli, vakarā uz prasmju skolu (atsaucas uz iepriekš teikto par tūristu vēlmi izmēģināt pašiem kūpināt zivis, taisīt putraimdesas u.tml. – red.), svētdienas rītā izguļas, pastaigā pa Vecrīgu un lido prom. Un tas maksā tik un tik.

Vai jums kā profesionālim salīdzinoši šaurā jomā nav grūti ar kompetenci? Vasarā, piemēram, kino cilvēki jums saklupa krāgā, kad grasījāties likvidēt Nacionālo kino centru.

Es nemaz  netaisījos to likvidēt, godīgi sakot. Nav tāda universāla cilvēka, kurš būtu kompetents it visā. Sevišķi pēc ministres Helēnas Demakovas, kura bija strādājusi šo darbu ilgu laiku. Viņai patiešām bija liela erudīcija. Viņa pazina visus cilvēkus un visas jomas. Pie tā man jāstrādā, to arī cenšos darīt. Protams, konsultējos. Mums Latvijā kultūras jomā ir ārkārtīgi liela sašķeltība. Bet tas, kas darās kino…

Tik dažādi viedokļi, ārkārtīgs pretrunīgums. Kas vieniem liekas labi, otriem pilnīgi nav labi. Lēmumi jāpieņem skarbi. Visgrūtāk pieņemt lēmumus, kas neapmierina ne vienu, ne otru karojošo pusi. Tad paliec viens. Taču atrast cilvēku manā vietā, kurš būtu kompetentāks, labāks… Ja es redzētu, ka šāds cilvēks kandidē, es šeit nesēdētu nevienu brīdi. Šajā brīdī tas nav sapņu amats, patiešām. Mana motivācija bija tīri patriotiska.

Ja nav kompetences, viens padomdevējs kaut ko čukst ausī, otrs. Katrs velk jūsu žaketi uz savu pusi, un beigās tā var saplīst. Par Valsts kultūrkapitāla fonda līdzekļu sadali arī tikāt kritizēts, ka tas noticis mehāniski.

Pagaidām neesmu jutis, ka būtu noticis kaut kas pilnīgi nelabojams.

Žurnālam Karogs nauda noņemta, bet vizuālo mākslu žurnālam ne. Kāpēc?

Es katrā ziņā nepiedalījos šajos lēmumos. Mēs risinām jautājumu par Karogu. Nav tā, ka man nav kompetences. Esmu Karogu lasījis, zinu, kas tas ir. Neskatoties uz mūziķa profesiju, man, paldies Dievam, vienmēr bijušas arī citas intereses.

Kāpēc tad noņēmāt finansējumu Karogam?

Eksperti paši, literatūras speciālisti, teica, ka šobrīd nevajag. Tas izraisīja interesantu diskusiju, kādam jābūt literatūras mēnešrakstam Latvijā. Mans viedoklis – Kultūrkapitāla fondam tik daudz naudas ir, un Karogam jābūt. (..) Valdība tagad pielēma budžetā vēl 200 tūkstošus Kultūrkapitāla fondam, un Karogs ir viens no tiem, kas var pretendēt. Nākamnedēļ būs sēde, un es domāju, ka nākšu ar priekšlikumu.

Redziet, jums ir mīksta sirds – tāpat kā ar Nacionālo kino centru, ko sākumā gribējāt likvidēt, bet pēc tam mainījāt domas.

Par Karogu neesmu pieņēmis nekādus lēmumus. Tos sākumā pieņēma eksperti, pēc tam Kultūrkapitāla fonda padome. Teikšu skaidri, tajā konkursā, kur visiem piešķīra [finansējumu], Karogam bija grāmatvedības problēmas. Viņu projektu nepieņēma, jo viņi paši bija sataisījuši problēmas.

Tas ir būtiski, ko sakāt, un arī simptomātiski Latvijā. Paši nespēj juridiski korekti
sakārtot dokumentāciju, ko prasa likums, bet pēcāk pārmet, ka piedāvājums negodīgi izvērtēts.

Ar Karogu bija tieši šis gadījums! Kad žurnāls iesniedza savu projektu, viņiem nebija sakārtotas atskaites par iepriekšējiem periodiem. To jau viņi nevienam nesaka. Viņu projektu nepieņēma, kaut domāju, ka noteikti būtu piešķirts finansējums, ja ar dokumentiem viss būtu bijis kārtībā. Kad Karogs iesniedza pieprasījumu atkārtoti, jau bija atlicis mazāk naudas. Viņi iesniedza visu lielo projektu par 70 tūkstošiem uz visu gadu. Tik daudz jau nevarēja iedot, un pateica – mēs nedosim. Ekspertiem bija dažādi viedokļi par iepriekšējiem gadiem, kādam tam jābūt. Tas, ka literatūras mēnešrakstam jābūt, vai to sauc Karogs, Saulīte vai kā citādi, es domāju, visi ir pārliecināti. Par to tiks lemts.

Ko jums nozīmē Helēnas Demakovas atstātais mantojums – jaunā bibliotēkas ēka un koncertzāle – tā ir vairāk smaga pauna vai dārgums?

Liels izaicinājums.

“Izaicinājums” ir pieklājīgs vārds, zinot sabiedrības polarizēto attieksmi.

Apstāties nedrīkst, bibliotēka ir vajadzīga. Uz priekšu iet grūti – man kā ministram jāsēž pie būvnormatīviem, kredītlīgumiem. Vieglāk tagad būtu teikt – sākam visu no jauna, bet tas nav iespējams. (..) Ja man būtu pilnīga pārliecība, ka šis projekts no paša sākuma veidots uz pareizām sliedēm, viss būtu citādi. Nezinu, nebiju klāt, bet jautājumi man ir radušies. Redzēs, kādi būs Valsts kontroles secinājumi. Pirmos secinājumus esmu jau redzējis.

Kādi tie ir?

Dažādi.

Pārtēriņi, pārspīlējumi?

Par pārspīlējumiem – tie nav pierādīti. Ir tikai “nerodas pārliecība, ka nevarēja darīt citādi”. Apmēram tā. Es domāju, no paša sākuma vajadzēja virzīties citādi, bet, kā mēs zinām, šādos lielos būvniecības gadījumos pilnīgi noteikti ir politiski lēmumi. Tie nāk līdz ar dīliem, starppartiju vienošanos. Kas attiecas uz koncertzāles projektu – tas tika veidots tik ambiciozi, ka beigās iznāca vissliktākais variants. Mums nav koncertzāles, turklāt, vārds “koncertzāle” cilvēkiem tagad asociējas ar kaut ko nevajadzīgu un lieku. Izšķērdības simbolu. Tātad kaut kas no paša sākuma bija izdarīts nepareizi.

Par Tautas partiju runājot, jūs pēdējā laikā sēžat ne gluži kā uz naglām, bet krustnagliņām, teiksim tā. It kā runājat par promiešanu, it kā ne. Kā īsti ir?

Par promiešanu nekad neesmu teicis. Delfi žurnālisti to mēģināja interpretēt šādā veidā. Viņi noķēra mani pie Ministru kabineta no rīta  un prasa – jūs pārreģistrēsities? Es domāju, par ko ir runa? Kas man būtu jāpārreģistrē – vai automašīna? Viņi saka, Tautas partija. Es saku, tā īsti nezinu, nebiju uz vietas, paskatīšos, kas man jādara. No tā tika izvērsts, ka domāšu, vai palikt partijā. Pateikšu ļoti skaidri: esmu Tautas partijas izvirzīts ministrs un strādāšu. Tautas partijai kultūra vienmēr bijusi nozīmīgā vietā, bet man ir laba sadarbība arī ar opozīcijas partiju cilvēkiem. Man bieži pārmet, kurā pusē tad esmu? Es esmu savā pusē. Nemētājos. Es varu runāt par kultūras jautājumiem ar Lembergu, Šleseru, Ēlerti, Dolgopolovu, Ušakovu un citiem, lai panāktu maksimāli labāko efektu. Diskusija un sadarbība ir vajadzīga. Mani vienmēr drusku kaitina, kad mēs runājam tā – vai tā ir mūsu [Tautas partijas pārvaldītā] pilsēta, vai tā ir zemnieku (domā ZZS – red.).

Vai tad tā nav? Kad Tautas partija pie varas, nauda bagātīgi tiek piešķirta tās pārvaldītājām pašvaldībām. Vai jūs neesat mazliet par godīgu un naivu?

Es absolūti neesmu naivs. Es redzu, ka iekšējās konfrontācijas ceļš ir strupceļš. Cilvēki, kuri piedalījās kaut kādos procesos Latvijā 90.gados, nekur no šejienes nepazudīs. Tepat viņi paliks, un būs kopā jāstrādā. Bet Latvija ir pati galvenā, un, par to domājot, mums jāstrādā.

x

Nosūti raksta adresi draugam.

(31 balsotāji )
Komentāri

Kad tiks likvidēta Kultūras padome (?), Ēlertes tusēšānas vieta (tribīne)?

40. kurš nespēj izdomāt pat segvārdu. Latviešu komponistu operu svētki tika sākti Bauskas pilsdrupās ar Kalniņa Faustu un guva lielus panākumus. Ar JVMA spēkiem. Taču TP vadītie kultrūrtrēģeri nekādi neatbalstīja šos svētkus un tā paralēlie pasākumi Bauskā un Siguldē neturpinājās. Starp citu, Siguldas operas svētki petiesība bija daktera Daiņa Kalna un viņa kundzes privāta iniciatīva un viņi netērēja miljonus no valsts kases. Grūti gan iedomāties, ka aicinot pasaulē slavenākās zvaigznes, īsā laikā varētu iestudēt latviešu operu. Jūsu uzdotais jautājums liecina, ka esiet ķīvulis.

43.
klusais>Zigurds Mežaviks
2009. gada 15. decembris, 18:04

Izlasot Daiņa Kalna vārdu saistībā ar kultūru atcerējos ,kā man viens pazīstams cilvēks bija sašutis ,kad viņam dakteris Kalns dusmās bija teicis – Kaut Tu nosprāgtu!
P.S. Domāju ,ka Jūs ar to cilvēku esat pazīstami.

KĀDĒĻ GAISMAS PILS BŪVĒ CELTNIEKIEM TIEK MAKSĀTAS APLOKŠŅU ALGAS ????/

Ū, te nu ir kur izteikties!
1. Kā Žagars parādījās operā, tā tūlīt atlaida profesionālo režisoru G.Gailīti. Tagad režisē pats – un nav brīnums, ka daudzi operā arī nav bijuši, ko tad tur skatīsies? Ja grib klausīties, var nopirkt diskus. Nav jāsēž zālē aizmiegtām acīm, kaut arī 2-3 latu vērtā vietā.
2. Kurš no komentētājiem pēdējo reizi ir bijis Nac. bibliotēkā? Es tur pēdējo reizi biju pirms 7 gadiem un tad jau desmit gadus runāja par jaunas bibliotēkas celtniecību, un grīda zem kājām bija kā jūras viļņi un grāmatu krātuves bija izmētātas pa visu Rīgu. Pa šiem gadiem A.Vilkam mati ir pamatīgi nosirmojuši, bet kad viņa mūža ideja tuvojas realizācijai, virsū rej katrs trešais Latvijas iedzīvotājs, jo grāmatas pa šo laiku esam iemācījušies lasīt internetā…
3. Padomju laikā arī KM līderis bija klarnetists, runāja, ka slikts, bet interešu konfliktu nebija, neuzzināju- labs vai slikts. Bet arī partijas biedrs, citādi būtu palicis par klarnetistu.
4. A.Brauna cienīgi intervē- ne par mīkstu, ne par krampīgu, portrets izdevies labs – gludais zēns.

Žagaram jāatkāpjas no amata!Laikam cerēja, ka brālis tiks ministra krēslā un tad jau … kā pie savējiem!

Operai nekad nav bijis 3 menesu atvalinajums! Un administracija tur ir plasa un intrigantu pilna!

Manuprāt “raganu medības” kultūras jomā liecina par žurnālistu paviršumu un mediju skandālismu. Šeit viss ir pamatots ar līgumiem un relatīvi caurspīdīgi, un būtībā katrs students varētu uzrakstīt rakstu kā Līnis un Rubenis pārdalīja 2000. Protams, par to ir jāatbild, bet kur gan ir šīs “plašās” intervijas ar ar Parekss bankas pārņemšanu saistītajiem cilvēkiem, Dienvidu tilta cēlājiem, pieminētā IM līzinga noformētājiem? Tiekšanās pēc vienkāršota taisnīguma no Citadiena puses?

Bišķi ne par tēmu, bet pastarpināti arī.. Tāds vienkārša uzņēmēja jautājums- kur paliek nomaksātā nodokļu nauda? Ja mērķis būtu, lai mums ir bezmaksas izglītība,kaut vai sava līmeņa tautas augstskolas,bet- jebkuram ,…vai bezmaksas medicīniskā aprūpe- kā garantētais minumums,bet jebkuram konkrētu stacionāru paskatā, tad.. Tad jā, maksājam, un visi maksās.Ja redzēs tam konkrētu atdevi. Viss ir tik vienkārši ,un daudzās valstīs veiksmīgi īstenots.Pietiek, manuprāt, tēlot tikko no koka nokritušos , pirmos amerikas atklājējus, kuriem jārisina diez kādi unikāli nezināmi uzdevumi.Tas viss jau sen normāli pastāv.Kamēr tā nav,tikmēr kārklu aristokrātu atbalsts operai šķiet tikai “savējo” darījums- ai, davai, iedosim Andžam bik piķīti,normāls keks taču..

Mikij, ja es ievērojis, CitaDiena regulāri savu ierobežoto cilvēlkresursu robežās pēta, kā tiek izlietota valsts nauda, kādas kvalitātes darbs norisinās teju visās sabiedrībai svarīgās jomās.

Kultūra nav un nedrīkst būt nav izņēmums.Tam nav nekāda sakara ar ”raganu medībām”.

Attaisnojoties ar attīstību, mēs varam nozīmīgi pārtērēt savas valsts iespējas jebkurā jomā – kultūrā, izglītībā, medicīnā utt.

Taču, ja negribam valsts attīstības vārdā grimt aizvien dziļākos parādos, mums jāspēj dzīvot ar tik, cik varam atļauties. Un nepārtērēt.

Citādi sanāk liekulība: mēs it kā apgalvojam, ka ”treknie gadi” bija neprāts, ka tērēt nedrīkstam vairāk kā nopelnam, bet tajā pašā laikā, lūkojoties uz neskaitāmas reizes bagātākām valstīm, sakām – mums arī tas pienākas (izglītībā, medicīnā, kultūrā utt)!

Nu, diemžēl, nepienākas, jo mēs nespējam sev to nopelnīt. Jo vairāk, ja gandrīz puse darbaspējīgo Latvijā atļaujas vienkārši nemaksāt nodokļus, bet par sava bērna skolu viņi taču nemaksā, pie ģimenes ārsta dodas par to pašu 1 latu, ko nodokļu maksātaji, tāpat arī sagaida sociālo palīdzību utt.

57% velk ne tikai sevi, bet arī 43% nemaksātāju. Man, piemēram, vienmēr licies, ka nodokļos maksāju daudz, bet pati no valsts tikpat kā neko nekad neesmu prasījusi. Biju pārsteigta, uzzinot, ka manas meitas skološanās gadā valstij izmaksā 2000 latu (apkure, elektrība, skolotāju algas utt,t.i. aptuvenās katra skolēna izmaksas valstij gadā).

Re nu, te ir atbilde tiem, kuri raksta – nodokļus maksāju, bet atdevi nejūtu! Nenovērtē jau nemaz tās pamatlietas. Neiedziļinās, cik tās izmaksā. Domā, ka atdeve, tās ir ekstras.

Vienmēr, par kultūru runājot, būs sāpīgs pretarguments (skat. intervijā Dāldera atbildi par Operu 90-gados) – ja nav naudas, mēs nekad nesasniegsim labu attīstības līmeni, nevarēsim starptautiski konkurēt utt.

Zināmā mērā tā tas ir, bet, ja mēs visus neatkarības gadus būtu konsekventi tērējuši tikai tik, cik varam atļauties, nevis neprātīgi aizņēmušies attīstības ambīciju vārdā, mēs daudz ātrāk būtu sapratuši, cik maz patiesībā varam atļauties.

Tas būtu dzinulis aktīvi meklēt un radīt veidus, kā valstij pelnīt. Nevis attīstīties, nemitīgi aizņemoties. Tas radīja ilūziju (arī daļai kultūras ļaužu), ka varam atļauties diezgan daudz. Bet tā tas nav.

Es uzskatu, ka mēs nevaram atļauties pārtērēt valsts budžetu ne ar dārgiem viesmāksliniekiem, ne dārgām zālēm, ne superaprīkotām policijas mašīnām, ne fantastiski iekārtotiem mācību kabinetiem skolā.

Mēs arī nevaram atļauties vienu jomu vai vienu institūciju pasludināt par izņēmumu, jo pamatojumu būt izņēmumam sev atradīs visi.

Mums jāizvēlas lētākais no nepieciešamā. Nevis dārgākais un labākais no nepieciešamā. Tāda ir mūsu valsts situācija.

Tāpēc man liels prieks par trīs kultūras menedžeru sacīto tepat blakus rubrikā. Viņi arī saprot, ka jādzīvo no tā, kas ir, nevis no parādiem, un jāmeklē veidi, kā pelnīt pašiem.

Nu ko musu inteligence. Visiem citiem teatriem ,ludzu terejieties ka Opera un pec tam Jjums ari iedos. Nemaksajiet!!!!!!!!. Bet ja nopietni ka Zagars skatisies acis parejiem un ka visi parejie kas ies uz pirmizradem klanisies vina prieksa .

52.
mikijs mauss: Andai
2009. gada 16. decembris, 17:17

Jūs tomēr neatbildējāt uz manu jautājumu, kādēļ uzmanības centrā ir KM un Opera nevis daudz lielāki naudas izsaimniekotāji ministrijās, padomēs un pašvaldībās. Manuprāt tādēļ ka tur darījumi tiek maskēti daudz prasmīgāk, un paģēr lielāku žurnālistu kompetenci. Par nodokļu maksāšanu varu atzīmēt ka liela daļa kultūrā strādājošo saņem salīdzinoši niecīgas algas vai arī strādā pēc autorlīgumiem, atsakoties no sociālajām garantijām. Jo ja, piemēram, laikraksts “Diena” par recenziju maksāja un maksā smieklīgus 20 – 30 Ls, maksāt nodokļus no šīs summas arī ir smieklīgi. Tāpat sociālo nodokļu nomaksu neparedz KKF stipendijas. Kādēļ neuzrakstīt rakstu cik sociāli neaizsargāti un cik eksponēti ir cilvēki kultūrā. Es uzskatu, ka par kultūras kvalitāti ir jāmaksā un viduvēja māksla reti kam ir vajadzīga.

Gabals neslikts, ja ņem vērā kā Cita Diena savā iepriekšējā dzīvē Žagaru lobēja un stutēja – oponenti pat iepīkstēties nedrīkstēja.

Komentos gan drusku jau nu pa smieklam ar to Līni un Rubeni. Abi taču jau pirms nez cik ilga laika publiski klāstīja, kā viens otru konsultējuši. Toreiz viss bija OK. Kopš kura laika, taisot štelles par nieka 2000 LS, slēdz Uzņēmuma līgumu, kas paredz lielāko nodokļu kluci, kāds vien iespējams. Vai jūs vispār tādu superneizdevīgu līguma formu esat dzīvē redzējuši un saprotat, par ko ir runa? Ja viņi to naudu būtu gribējuši nofenderēt, vieglāk būtu uz audeklu vai krāsām dekorāciju vajadzībām norakstīt.

P.S. Vai eml rekvairs vajadzīgs, lai pēc tam spamotu ar savām reklāmām?

Mikij, palasiet CitāDienā Sanitas Jembergas, Ingas Spriņģes, Anitas Braunas, Jāņa Juzefoviča rakstus – manuprāt, kur nu vēl nopietnāku, uz faktu izrakšanu un analīzi balstītu problēmu iztirzāšanu ministrijās, padomēs, pašvaldībās!
Es nepiekrītu, ka kultūras joma nebūtu jāpēta – valsts un pašvaldību, dažādu fondu naudas aprite tajā ir pietiekami liela, un teorētiski izsaimniekošanas, šķērdēšanas risks tikpat augsts kā citās jomās.
Tas, ka daudzi kultūrā strādājošie – talantīgi mūziķi, aktieri, rakstnieki, mākslinieki utt. saņem nepelnīti niecīgu atalgojumu, ir pavisam cits jautājums.
KM un Opera mūsu uzmanības lokā nokļuva, jo vētrainas emocijas sabiedrībā izraisīja LNO nodokļu parāds un jautājums, kā kultūras nozare dzīvos nākamgad ar nozīmīgi samazinātu budžetu. Piekritīsiet taču, ka bija iemesls intervēt ministru? :-)

Esmu vairākkārt dzirdējis, kā šo ministru intervē krievu tautības žurnālisti. Diskusijas vienmēr ir asas, bet… Ar cieņu. Ar respektu. Jo ciena kā mūziķi. Jo respektē kā personību.

Andas k-dze savā darbā nenodemonstrēja nevienu no šiem.

Latviešu žurnālisti (Andas k-dze to skaitā), bieži vien uzkrītoši demonstrē pārliecību, ka tieši viņi labāk par citiem zina, kas un kā ir pareizi. Īpaši spilgti tas izpaužas, intervējot politiķus, valdību.

Šķiet, ka žurnālisti vienmēr zina īsto patiesību. Viņi tik meistarīgi uzbur intrigu un padara intervējamo par aizdomās turamo, ka atbildēm automātiski zūd ticamība.

Turpināšu uzbrukumu Andas k-dzei. Savā darbā jūs nemēģinat skaidrot situāciju, bet meklējat vainīgo. Atgādināšu, ka šis kungs nekādi nav vainojams pie tiem valsts naudas pārtēriņiem, par kuriem saņem nepamatotus pārmetumus. Varat mīcīt, sist un locīt viņu visādos veidos, bet viņam jāsakārto nesakoptais mantojums.

Manu cieņu un pārliecību par viņa godīgumu apstiprināja ministra teiktais intervijas noslēgumā : konfrontācijas ceļš ved strupceļā. Es parakstos zem šiem vārdiem. Paldies viņam par drosmi.

Un kas tad ir tapis izpētīts šajā intervijā, Burves-Rozītes kdze?

Ir uzdoti it kā “kasīgi” un perpendikulāri jautājumi (pārsvarā, protams, izkalkulēti no dažādu portālu komentētāju paustajām izjūtām). Ir saņemtas pietiekami skaidras, neskaidras, aktīvas un arī “pofigiskas” atbildes.

Taču uzdosim sev jautājumus! Ko esam uzzinājuši? Vēl trakāk – ko esam sapratuši?

Ko atbildēsiet? Ko JŪŪS esat sapratusi?

57.

Jautājums Burvei:
“Vai jums šķiet pievilcīgs Apeiņa vrišķīgais torss?”
(Ilgs mulsuma brīdis, iedzer ūdeni)
“Hmm, kā lai to saka…. teiksim tā… tas neietekmē manu žurnālistiku, un nepavisam jau nu ne manu attieksmi pret to lohu bļ*ģ Žagaru, ibio!!! Mana attieksme ir fckn neitrāla, you bičes!”

58.
Intervijas turpinājums ar Burvi
2009. gada 17. decembris, 23:25

Jautājums Burvei
“Kā vērtējat savu izaugsmi žurnālistikā?”
(ūdens glāze jau tukša bet mulsuma brīdis turpinās)
“Dzīve ir pārsteigumu pilna. Vienkārši dienu nomainīju pret citu dienu un turpinu citas nakts virzienā. Ļoti ceru, ka cita nakts man pavērs pilnīgi nebijušas iespējas… nē man ļoti patīk opermūzika, un esmu īsta profesionāle, domāju, ka ar Apeini mums izdosies vēl kāda intervija bet nu jācer ka citos apstākļos, jo es tā mīlu, bļa…”

Anda Burve-R., kopš atnākšanas uz CituDienu, man kā lasītājai parādījusies jaunā gaismā. Kādreiz likās, ka viņa ir, hmmm, visai dzeltenīgs personāžs, bet patiesībā izrādās – meitene ar pilsonisko stāju. Ko gan var iebilst pret Andas komentu nr.50? Gribas pat teikt, valstiski! :)

par žurnālista aprobežotību liecina kaut vai fakts, ka tad, kad I.Dālderis loģiski izskaidro šīgada situāciju ar LNO parādiem, Burve atkal sāk malt veco dziesmu, kurā vienkārši ir “ieprogrammēta” nepatika pret LNO direktoru A.Žagaru (atgādinājums par iepriekšējo parādu, u.t.t.).
Tas liecina, ka žurnālists nav elastīgs un maļ savu. Secinājums – subjektīvisms pāri visam.
Starp citu, LNO “parāds” par sociālo nodokli nebūt nav 500 000, bet tāds būtu bijis uz 2010. gada janvāri, ja netiktu piešķirta papildus nauda. Praktiski tas ir tā, ka valsts novembrī “iedod” 500 000, bet jau decembrī šī nauda tehniski nonāk atpakaļ budžetā. Vienkārši notiek naudas virtuāla pāradresēšana pa budžeta ailēm.
Pat to Burve nesaprot.

ak, jā – un beidziet te komentāros gaudot par Operas un teātru dārgajām biļetēm. Kino mēslu apskatīšana ir uz pusi dārgāka!

Šādu komentāru redakcija ir saņēmusi no LNO pārstāves Ingas Vasiļjevas:

Atsaucoties uz Jūsu 15.12.2009. interviju portālā http://www.citadiena.lv, vēlamies sniegt informāciju par Rietumeiropas lielāko operteātru praksi teātra direktoru amatu un radošā darbu apvienošanas jautājumā.

Starptautiskajā operas nozarē, tā ir plaši sastopama un vispārpieņemta prakse, ka operas direktors viņa paša vadītā operas nama jauniestudējumam tiek apstiprināts par režisoru.

Minēsim tikai atsevišķus piemērus, un vēlos uzsvērt, ka šo uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl.

Vienu no ietekmīgākajām un lielākajām Vācijas operām – Berlīnes operu (Deutsche Oper Berlin) vienmēr ir vadījuši un administrējuši izcili režisori. Piemēram, leģendārais režisors Götz Friedrich vienlaikus bija arī operas direktors un vadīja Berlīnes operu (Deutsche Oper Berlin) vairāk kā 20 gadus.

Pašlaik Berlīnes operu (Deutsche Oper Berlin) vada direktore Kirsten Harms, kura paralēli administratīvajam darbam katru sezonu pašas vadītajā operā iestudē kādu jauniestudējumu/-us.

Berlīnes Komiskās operas (Komische Oper Berlin) direktors ir režisors Andreas Homoki, arī viņš katru sezonu paša vadītajā teātrī iestudē operas izrādes. Ievērojot šo tradīciju nākošais Berlīnes Komiskās operas (Komische Oper Berlin) direktors Barry Kosky, kas darbu uzsāks 2011.gadā, arī ir režisors, kas šajā teātrī iestudēs jauniestudējumus.

Pašreizējais Berlīnes Komiskās operas (Komische Oper Berlin) direktors Andreas Homoki savu karjeru turpinās kā Cīrihes Operas direktors un arī plāno regulāri iestudēt jauniestudējumus šajā teātrī.

Berlīnes Valsts operas (Berlin Staatsoper unter den Linden) direktors ir režisors Perer Mussbach, kurš katru sezonu iestudē Berlīnes Valsts operā jauniestudējumus savā režijā. Nākošais Berlīnes Valsts operas (Berlin Staatsoper unter den Linden) direktors Jürgen Flimm, kas darbu uzsāks 2010.gadā, ir režisors, un katru sezonu, kamēr viņš pildīs operas direktora amatu, viņš arī apvienošanas kārtībā iestudēs operu iestudējumus.

Ķelnes operas direktors Uwe Eric Laufenberg ir režisors, kas Ķelnes operā paralēli administratīvajam darba arī iestudē jauniestudējumus.

Parīzes operas direktos Nocolas Joel tāpat, kā iepriekš minētie lielāko un plaši pazīstamo Rietumeiropas operu teātru direktori, paralēli operas direktora pienākumiem režisē operas iestudējumus Parīzes operā.

Vēlreiz uzsverot, ka iepriekš minētie operas teātru vadītāji ir tikai nedaudzi piemēri, kas apliecina, ka radošā darba apvienošana ar operas teātra vadīšanu ir plaši pieņemta un vispāratzīta starptautiska prakse operas nozarē, vēlos apliecināt, ka Latvijas Nacionālā operas arī turpmāk savā darbībā ir vērsta uz augstas mākslinieciskās kvalitātes saglabāšanu un starptautiskās konkurētspējas nepātrauktu attīstīšanu, ko vislabāk apliecina Latvijas Nacionālās operas vārda atpazīstamība un pieprasījums pēc Latvijas Nacionālās operas iestudējumiem.

63.

Logiska argumentacija no LNO puses. Burvigajai Burvei vajadzetu to palasit palasit!

PretJautājums Sanitai Jembergai 62.

….Vēlreiz uzsverot, ka iepriekš minētie operas teātru vadītāji ir tikai nedaudzi piemēri, kas apliecina, ka radošā darba apvienošana ar operas teātra vadīšanu ir plaši pieņemta un vispāratzīta starptautiska prakse operas nozarē…..
=======================================
Vai esat iepazinusies ar iepriekšminēto operu vadītāju darba līgumiem un tajos atrunātajiem darba pienākumiem, honorāriem, autortiesību atlīdzību u.t.t.?
Paskaidrošu. Pārsvarā operu iestudēšana ir paredzēta līgumā (kā darba pienākums, kas neparedz PAPILDUS ienākumu gūšanu, bet iekļauts pamatalgā un darba pienākumu aprakstā ).

65.

Paldies LNO par vēstuli, ko CitaDiena saņēmusi pēc intervijas ar kultūras ministru Intu Dālderi.
Vēstules saturs vēl reizi apliecina, ka skaidrības labad ir svarīgi skrupulozi izpētīt LNO direktora, kā arī citu Latvijas teātru vadītāju darba līgumu, un salīdzināt to ar kaimiņvalstu, gan arī citu pasaules opernamu, teātru vadītāju darba līgumiem. Protams, tas jāpēta katras valsts

66.

katras valsts konkrētajiem teātriem dotā finansējuma kontekstā, gan arī, ņemot vērā katras valsts finansiālās iespējas un ekonomisko stāvokli – vēstulē minētajā Vācijā un Latvijā tas ievērojami atšķiras.
Noteikti ir arī svarīgi izanalizēt mūsu Operas starptautisko konkurētspēju, dažādus tās aspektus, balstoties uz konkrētiem faktiem.
Svarīgs darbs, kas būs jāizdara.

>> Andai Burvei – Rozītei

Pārlasīju interviju ar Dāldera k-gu un pārliecinājos par viņa godīgumu : savā vadītajā kolektīvā viņš spēlējis bez atalgojuma. Un arī piešķirto naudas prēmiju sev nav izmaksājis. Visu cieņu tādam direktoram.

Apsveicama ir Jūsu, Anda, apņemšanās “izanalizēt” teātru direktoru līgumattiecības , uzsverot, ka tas ir “Svarīgs darbs, kas būs jāizdara”.
Atļaušos atgādināt, ka ne tikai Operā, bet arī Valmieras teātrī ir šāda diskutabla situācija.

Veiksmi Jums patiesības meklējumos!

Laimīgu Jauno gadu!

68.

Emīl, mērķis nav par katru cenu pierādīt, ka tur ir interešu konflikts, budžetam neadekvāti pārtēriņi personīgās interesēs u.tml. Nebūt ne. Varbūt nav. Varbūt ir. Tāpēc jau ir svarīgi noskaidrot patiesību. Protams, ne tikai LNO, bet arī citos teātros.

Runājot par I.Dālderi, manuprāt, nekādā veidā neesmu paudusi, ka viņš ir negodīgs vadītājs vai cilvēks. Asi jautājumi amatpersonām jāuzdod, jo pretējā gadījumā atbildes mēdz būt garas, apcerīgas un nereti – neko neizsakošas.

Intervijas mērķis bija ar pietiekami asiem jautājumiem no ministra dabūt skaidras atbildes, viņa nostāju dažādos jautājumos, tai skaitā par situāciju LNO. Domāju, ka tas izdevās.

Laimīgu Jauno gadu arī Jums!

Anda Rulzzzzzzzzzzzzz!

burve-rozīte CD ir tas pats, kas Geste LTV.. stulbuma ziņā..

Good Day Sir / Madam, I am Mr leosmith privāto naudas aizdevēju. Es esmu Iebraukšana vēstuli iecelšanu par mazu naudu un lieliem darījumu pakalpojumus, par Jūsu Vēlaties, mēs esam šeit, lai mazāk previllage, kam nav cerību vai scamed ar fraudstars Neuztraucieties, ar Dievu šausmīgi jums vēl ir cerība, Jūs varat sazināties ar mums ar šo pa e-pastu; Leosmithloancompany@gmail.com

Vēl šajā sadaļā
Raksti » Intervija
Atkāpušies no bezdibeņa (132)
Pauls Raudseps un Aivars Ozoliņš

Pirms gada, pašā krīzes melnumā, kad valsts atradās tuvu maksātnespējas bezdibenim, no varas atstumtā Jaunā laika kandidāts Valdis Dombrovskis uzņēmās valdības vadītāja pienākumus. Lietišķs un piezemēts — [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Citiem vārdiem (43)
Anda Burve-Rozīte

Eirovīzijas nacionālās atlases finālā uzstājas Kristīne Kārkle–Puriņa (26) ar Valta Ernštreita un Raimonda Tigula dziesmu lībiešu valodā Rišti rašti. Intervijā Kristīne stāsta, vai tradicionālā kultūra [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Melngailis: Parex ir jāpārdod šogad (49)
Sanita Jemberga

Valdība otrdien akceptēja grozījumus  Kredītiestāžu likumā, tādējādi  ar otro piegājienu mēģinot ierobežot bijušo Parex bankas īpašnieku Valērija Kargina un Viktora Krasovicka 370 tūkstošu latu ikmēneša [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Atvainojiet, mēs esam Latvijā (230)
Sanita Jemberga

TB/LNNK līderis Roberts Zīle uzskata, ka nacionālie jautājumi krīzes laikā nezaudē svarīgumu, Saskaņas centra ietekme var kļūt bīstama, bet iepriekšējā valdība izvēlējās nepareizu ceļu ekonomikas [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Pragmatisks aprēķins. Nekas vairāk (116)
Anita Brauna

Latvenergo prezidents Kārlis Miķelsons nebaidās būt atkarīgs no Krievijas gāzes un ir stingri pārliecināts, ka uzņēmumam jābūvē vērienīgais – gandrīz 400 miljonu eiro vērtais – [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Pārstrukturēt koka ķeblīti (243)
Anda Burve-Rozīte

Lai kaut kas mainītos, attīstītos, ir jāskatās inovatīvi un radoši katrā kaktā un pakšķī – tā socioloģijas profesors, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes doktora studiju [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Urbanovičs: Es būšu vara (84)
Sanita Jemberga

Socioloģiskās aptaujas rāda, ka Saskaņas centram ir ļoti labas iespējas iegūt nozīmīgu balsu skaitu nākamajā Saeimā vai pat uzvarēt vēlēšanās. Kas ir tā ministru kandidāti, [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Kā puteklis starp dzirnakmeņiem (67)
Anita Brauna

Ekonomikas ministrs Artis Kampars (JL) skaidro, kāpēc Latvenergo tomēr būtu lietderīgi būvēt asi kritizēto TEC-2 otro gāzes bloku, kāpēc valdībā par to lēma slepeni un [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Viļņveida uzcepšanās (88)
Anda Burve-Rozīte

“Manā izdzīvošanas taktikā ir tikai vitalitāte. Izdzīvošu es, izdzīvos pilnīgi neprātīgs kantrī dziedātājs no Latvijas Radio 2 un izdzīvos visi tie, kuri likstu dēļ nezaudē [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Guļāns: pieļauju, ka Maizīti var neapstiprināt (165)
Sanita Jemberga

Atriebība. Tā bijušais Augstākās tiesas (AT) vadītājs Andris Guļāns sauc Saeimas negatīvo balsojumu par Aivara Lemberga apcietināšanu sankcionējušo tiesnesi un šī gadījuma dēļ nopietni šaubās, vai [..]

Lasi visu »»

Mūsu draugi:

BNS LETA Lielie.lv Lursoft Robert's Books