Kas pie mums ir atnācis? (42)
Autors: Laila Pakalniņa
Publicēts: 2009. gada 23. decembris 16:55
Atslēgvārdi: , , , , , .
x

Nosūti raksta adresi draugam.

Ja jau „visi bērni” vienojušies šķietami daudzpusēji (bet jo īpaši tirgotājiem) izdevīgā Ziemassvētku saucienā „dāvanas būs tev un man!”, atliek vien pieņemt lēmumu, kas tās atnes.

Lai nesagādātu sev sarūgtinājumu, padomu šai jautājumā droši vien nevajadzētu prasīt bērniem. Jo, ja arī kādam ir pamatots iemesls idealizēt savas atvases, principā bērniem taču ir vienalga – Ziemassvētku vecītis, Salavecis vai Santa Klauss. Tas varētu būt kaut Harijs Poters, Sprīdītis vai Donalds Daks. Ka tik nāk ar dāvanām.

Par dāvandevēju pagāniskajām un kristietiskajām saknēm var, protams, palasīt enciklopēdijās. Bet šīs tēmas pārzināšana līdz tikpat, cik doma, ka ticība Ziemassvētku brīnumam nozīmē nekā nedarīšanu un nekādu lēmumu nepieņemšanu. Tas prieks un brīnums ir tāds, ka vismaz reizi gadā mums ir iespēja (vai mēs esam spiesti) kļūt paši sev, saviem tuviniekiem, bet jo īpaši saviem bērniem par režisoru. Un tam nav nekāda sakara ar iešanu vai neiešanu uz baznīcu. Uz jautājumu par to, kas un kāpēc atnes dāvanas, jāatbild gan kristiešu, gan nekristiešu ģimenēs. Un neatkarīgi no tā, kur tās dāvanas tiek atrastas – zem eglītes, maisā aiz durvīm vai tās atnes vecītis ar sintētisku bārdu. Turklāt nauda un internets šajā jautājumā daudz nelīdzēs. Pat ja izmatosit kādas mājaslapas „lēto” piedāvājumu – pasūtīsit Salatēti un Sniegbaltīti uz 20-30 minūtēm četru cilvēku ģimenei par 20 latiem (plus 5 lati – ceļa izdevumi, plus 2,5 lati par katru nākamo personu), kas ne vien atkarībā no telpas platības novadīs vienu rotaļu un izdalīs dāvanas, bet arī pastāstīs „īsu Ziemassvētku stāstu”, jūs nebūsit atpirkušies no prieka un brīnuma, kas katrā mājā liek pašiem radīt savu stāstu.

Tiktāl par mājām. Taču tie, kas uzauga padomju laikos, atceras, ka bija mājas stāsti un valsts stāsti (jeb publiskās, oficiālās telpas stāsti). Mājās mums nāca Ziemassvētku vecītis, bet valstī vispār nebija Ziemassvētku (piemēram, bērnudārzā nemācīja vis Ziemassvētku, bet Jaungada dziesmas un pantiņus), toties bija Salatētis. 90.gadu sākumā līdz ar neatkarības atjaunošanu Latvijā Salatētis klusi un mierīgi no oficiālajiem pasākumiem pazuda – toleranti atkāpās savās vēsturiskajās robežās. Bet Ziemassvētku vecītis tika reabilitēts un drīkstēja uzturēties arī ārpus mājas svinībām. Tiesa, latvju vīriņam rakstainajos cimdos publiskajā dzīvē neklājās viegli – bieži vien viņš faktiski nespēja konkurēt ar omulīgu resnuli spilgti sarkanā kostīmā, ko sauca par Santa Klausu. Vecītis samierinājās ar to, ka lielveikali viņu ignorē, un pierakstījās Ziemupē.

Un tad pienāca 2009.gads, kas Ziemassvētku vēsturē būtu jāieraksta kā laiks, kad pēc ilgiem laikiem Latvijā oficiāli uzdrošinājās ierasties Salatētis. Viņu uz Centrāltirgu bija uzaicinājusi Rīgas domes vadība. Aicināts tika arī Santa Klauss, taču pasākumā nepiedalījās – it kā lidmašīna aizkavējusies, it kā briedis Rūdolfs paklupis. Ziemassvētku vecītis aicināts netika.

Kā Ziemassvētku vecītim, mums un mūsu bērniem to saprast? Patiesībā viss ir ļoti vienkārši un nebūt ne tik politiski, kā varētu šķist. Jo notikusī atrakcija bija iespēja pārliecināties, ka tas, kas bija atbraucis uz Rīgu, nebija Salatētis. Tas, visticamāk, bija pārģērbies krievu aktieris. Mums tā ir tiesības domāt ne jau tāpēc, ka uz Centrāltirgus skatuves Salatētis uzvedās mazliet neadekvāti: neprasot pat dzejolīti noskaitīt, viņš faktiski meta dāvaniņas pūlī – lai tiek, kam pagadās. Bet gan tāpēc, ka viņš pieņēma Ušakova aicinājumu un atbrauca uz Rīgu. Bet Rīgas mērs, kā zināms, domē divas dienas pirms Salatēta ierašanās sarunāja vārdus, kas pat nebija vienkārši bļin. Un īstais Salatētis to noteikti zina. Jo ne Ziemassvētku vecītis, ne Santa Klauss, ne Salatētis pie rupekļiem nebrauc. Ar to Ušakovam vajadzēja rēķināties pirms mēģināt pārģērbtu aktieri Centrāltirgū pārdot par īstu Salatēti.

Bet, runājot par mājas un valsts stāstiem, neatkarība, protams, ir pietiekams priekšnosacījums, lai Ziemassvētku vecītis netiktu slēpts no publiskiem pasākumiem, pat ja ir cilvēki, kas savās mājās gaida Salatēti vai Santa Klausu. Te ir Latvija. Un nevis Krievija vai lielveikals.

Patiesi priecīgus Ziemassvētkus!

x

Nosūti raksta adresi draugam.

(43 balsotāji )
Komentāri

ekonomistam
Tu laikam Rīgā ieradies, kas šlosers iebrauca domē. Piekrītu jau iepriekš rakstītajam – lielo viesnīcu logi svētkos tumši, ielas pēc salīdzinoši nelielā sniega netīrītas un neizbraucamas kā nez kādā dabas kataklizmā. Tūristu barus bija jāmeklē ilgi un pamatīgi, no tiem lielākā daļa izbaudīja vēsturisko noskaņu un kluso svētku prieku alus pabos un striptīzbāros. Tiešām lielisks sasniegums!
Tu droši vien spēsi ekonomiski pamatot, ka nākamam gadam Live riga vajag piešķirt kādus 10 milj.

Jā, te ir Latvija.Un nevis Krievija.
Man tas jāatgadina sev ik uz soļa gan svētkos, gan ikdienā.Iespējams, ka Ušakovs neko nezina par Ziemsvētku vecīti.Acīs griež zili sarkanas izgreznotas egles un skatlogi ar diskotekas estētikas gaismu virpuļojošam zili,zaļi,sarkanām gaismām.Apgaismojuma un rotājumu estētiskā risinājumā pietrūkst silti dzeltenas ziemeļnieciskās atturības…
Tirgū, uz ielas un veikalos reti dzird latviešu valodu.Visi runā krievu valodā.Es nespēju iedomāties situāciju, ja es Kopenhāgenā runātu krievu valodā veikalā vai stacijā un man kāds atbildētu krieviski.Tur dzīvo diezgan daudz krievu bet viņi visi runā ļoti labā dāņu valodā. Te dzīvojošie krievi zina latviešu valodu, bet ikdienā to nelieto.Kādēļ viņiem tas būtu jādara, ja mēs ikdienā piekaņojamies un nevēlamies runāt ar viņiem savā valodā.

Vēl šajā sadaļā
Raksti » Komentāri » Laila Pakalniņa
Kā dabūt baltu seju un nepieskarties bruņurupucim (146)
Laila Pakalniņa

Tā kā saskaņā ar ticējumu Lieldienās var tikt pie baltas sejas, bet paklausot mediķiem – pēc saskares ar bruņurupučiem kārtīgi jāmazgā rokas, četras Dieva dotās [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Laila Pakalniņa
Marts un miers (116)
Laila Pakalniņa

Vai Latvijā ieviesīs kalendāru, kurā 15.martam uzreiz sekos 17. un nav 16.marta – līdzīgi tam, kā, piemēram, daudzās pasaules viesnīcās nav 13.numuru vai 13.stāvu? Reizēm [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Laila Pakalniņa
Ušakova kalendārs (118)
Laila Pakalniņa

Kamēr mediķi ikvienam, kas pārvietojas pa Rīgu, iesaka izdzīvošanas nolūkos skatīties uz augšu (visai grūti realizējams padoms, turklāt – nekā jau tur, augšā, nav, bet [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Laila Pakalniņa
Principā mēs esam latvieši (107)
Laila Pakalniņa

Par to, cik attieksme pret hokeju Latvijā ir iracionāla, liecina arī tas, ka pat pēc trijiem zaudējumiem (tostarp divām sagrāvēm), ko nacionālā hokeja izlase piedzīvojusi [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Laila Pakalniņa
Man nav vienalga (49)
Laila Pakalniņa

Padodos, man tiešām nav vienalga – pamostoties no olimpiskā murga gribu atbildēt balsij, kas tiklīdz atrodu laiku painteresēties par to, kas notiek Vankūverā un Vistlerā, [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Laila Pakalniņa
Izvēlēties Latviju (97)
Laila Pakalniņa

  Bijušais Gvantanamo ieslodzītais Latviju esot izvēlējies pats. Atliek vien domāt, ka tā arī ir, un galu galā, kāpēc šajā gadījumā tas tā arī lai nebūtu. [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Laila Pakalniņa
Mammas uzvaras diena (51)
Laila Pakalniņa

Rīgas domniekam Jānim Šmitam vēl nav apnicis – pagājušonedēļ viņš atkal pacīnījās pret pagānisma tradīciju piekopšanu Vecrīgā. Izglītības, kultūras un sporta komitejas sēdē Šmits izteica [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Laila Pakalniņa
Ģimene un barikādes (248)
Laila Pakalniņa

Es pat īsti nepamanīju, ka jau 19 gadu nepiedalos barikāžu piemiņas pasākumos. Proti, nekad pēc 1991.gada janvāra man nav bijusi vēlēšanās būt pie kāda Rīgā [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Laila Pakalniņa
Sniegā un ceļā (40)
Laila Pakalniņa

Man patīk ziema, kurā ir tik daudz gaismas no sniega. Jo ir tik interesanti skatīties. Kā pa vienu taku cits citam pretim iet cilvēki. Kurš [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Laila Pakalniņa
Tiesa un jutīgums (131)
Laila Pakalniņa

Pagājušo pirmdien Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris par „jutīgākajām” jaunā gada lietām nosauca tiesnešu algu „iesaldēšanu” un strādājošo vecāku pabalstus. Tā saukto mazā Gustava lietu, [..]

Lasi visu »»

Mūsu draugi:

BNS LETA Lielie.lv Lursoft Robert's Books