Mēs nevaram dragāt (171)
Autors: Anda Burve-Rozīte
Publicēts: 2010. gada 8. janvāris 17:23
Atslēgvārdi: , , , .
x

Nosūti raksta adresi draugam.

„Vai tuva cilvēka nāve nāk par labu? Īsti jau ne, bet ir lietas, ko pēkšņi ieraugi skaidrāk. Krīze ir zināms skaidrības mirklis,” par šodienas Latviju saka filozofs Artis Svece, daloties savos vērojumos par varas un sabiedrības vērtībām.

Ja mēs būtu satikušies uz ielas kā paziņas un es jautātu tev, kā klājas, par ko tu žēlotos un ko labu teiktu par to, kas tagad notiek?

Ja tu man tā uz ielas pajautātu, es nezinu, vai uzreiz sāktu žēloties vai lielīties. Ja tas ir personisks jautājums, tad man katrā laika periodā ir kādi stāsti, ko es, ja satieku kādu pazīstamu cilvēku, reproducēju.

Par ko es sūdzētos? Grūti atbildēt. Man iet diezgan normāli. Līdz martam jāpabeidz doktora darbs (Dzīvnieku ētiskais statuss un antropomorfizācijas problēma – red.), man ir zināms atbalsts no Eiropas Savienības. Tas ir galvenais, pie kā man tagad jāstrādā. Tā ka nevaru sūdzēties.

Zināms mulsums man ir, domājot par to, kas notiks nākamajā septembrī darba dzīvē. Žurnāli, avīzes brūk un rūk. Īsti jau nesabruks, bet iespēju ir aizvien mazāk. Nedrošība varētu būt viena no mūsu laika negatīvajām iezīmēm.

Personīgu jautājumu uzdevu tāpēc, ka šonedēļ publiskotais jaunākais tautas attīstības pārskats rāda, ka Latvijas iedzīvotāji, lai arī uzskata sevi par savas dzīves noteicējiem, visu atbildību par izglītības, medicīnas, kultūras, sociālo jomu vēlas uzlikt valsts pleciem. Gribu noskaidrot, ko tu vaino savās problēmās?

Ja mēs runājam par ikdienišķo līmeni, žēlošanās varētu būt arī sasveicināšanās veids. Ja mēs, nejauši satiekoties, apmaināmies ar viedokli, ka naudas, redz, tagad [valstī] nav – tas ir interesants rituāls mūsu sabiedrībā, ko grūti izskaidrot, bet es to tik nopietni neuztvertu.

Par atbildības deleģēšanu – tā, protams, ir problēma. Viens variants, kas man nāk prātā: cilvēki Latvijā nav spējīgi domāt par kopējo labumu. Cilvēks it kā par sevi atbild, savu dzīvi kontrolē, bet tad, kad jālemj pa kopējām lietām, viņš grib, lai par to parūpējas kāds cits. Ir bīstama tendence, ka ierēdņi – un ne tikai ierēdņi – neko nedarīs kopējās lietas labā, ja viņiem personīgi no tā nebūs nekāda labuma vai arī nebūs spiesti rīkoties.

Kas šādu attieksmi izraisījis?

Grūti pateikt. Varbūt tas ir padomju mantojums. Savstarpēja neuzticēšanās. Lai darītu kopēju lietu, tev jābūt drošam, ka citi tevi neuzmetīs. Neizmantos. Ja cilvēki neuzticas cits citam, viņi [kā kopums] nav spējīgi sev palīdzēt. Viņi nespēj sadarboties tajās reizēs, kad jāsanāk, lai lemtu par kopēju lietu.

Neuzticēšanās problēma ir legalitātes līmenī. Kad ir iespēja gūt labumu nelegālā veidā – piemēram, apiet kādu likumu, tad vērojama liela savstarpējā uzticēšanās. Kāpēc tā?

Tā ir? Nu, piemēram?

Piemēram, valsts iepirkumu konkursi. Valsts kontroles atzinumi daudzkārt likuši domāt, ka, pieņemot lēmumus, nav ievērotas valsts, bet gan savtīgas intereses.

Jā, kaut kādam uzticēšanās momentam tur jābūt. Tev nav izdevīgi būt pirmajam, kurš uzmet pārējos. Ja es zinātu, ka citi mēģinās mani uzmest, es mēģinātu to izdarīt pirmais. Tā notiek. Piemēram, Jūrmalgeitas gadījumā. Jā, man nākas piekrist, ka uzticēšanās tur ir.

Kāpēc cilvēki ir gatavi uzticēties un vienoties savtīgos nolūkos, bet ne par visas sabiedrības un valsts interesēm?

Te nevar būt viens skaidrojums. Ja ir neliela cilvēku grupa, kas viens otru pazīst, viņiem savstarpēji ir vieglāk sadarboties. Līdzko mums “jāiet ārā” – jāsāk runāt par valsti, tur vairs tas nedarbojas. Tur ir nepieciešams, lai cilvēks, kurš domā par savu labumu, kaut kādā brīdī tomēr padomā arī par kopējo lietu. Pat ja tas viņam personīgi nav izdevīgi. Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, kāpēc vienā sabiedrībā cilvēki spēj uzticēties un sadarboties kopējā labuma vārdā, bet citā – ne.

Būtiski ir, kāpēc cilvēki spēj vai arī nespēj rīkoties godīgi un atbildīgi ne tikai tāpēc, ka to liek likums, bet tieši sirdsapziņa.

Latvijā tam ir daudz cēloņu. Padomju pagātne ir pirmais, kas nāk prātā. Mūsu sabiedrība ir traumēta. Sociālās saites tika nīcinātas desmitiem gadu. Tas nevar tā vienkārši pazust.

Vai principu: rīkoties godprātīgi var stiprināt likums?

Es domāju, ka likums pats par sevi nevar to regulēt. Likums būtībā nevar būt bez „caurumiem”. Mūsu juridiskajā tradīcijā ir tāda interesanta lieta, ka uz likumu skatās kā uz burtu. It kā vienīgais svarīgais jautājums būtu, vai pēc burta nav pretrunas. Taču likuma pamatā ir principi. Vērtības. Likumam vajadzētu izrietēt no atbildes uz jautājumu: kas mūsu sabiedrībai ir svarīgi? Arī likumdevējam un izpildvarai vajadzētu par to domāt, bet man ļoti reti nācies pamanīt, ka par to tiktu domāts.

Vai vari raksturot ar piemēru?

Piemēram, gadījums ar pensionāriem. Var saprast, kāpēc premjeram vai finanšu ministram nepatīk šāds [ar Satversmes tiesas lēmumu atjaunotais] likums, bet pēc izteikumiem rodas sajūta, ka viņi nesaprot atšķirību starp jautājumu par taisnīgumu un jautājumu par ekonomisko labumu. Naudu var ietaupīt arī taisnīgi. Satversmes tiesa lēma, ka šis taupīšanas veids ir netaisnīgs, tas vienus cilvēkus nostāda sliktākā situācijā nekā citus.

No vadošo politiķu viedokļa ir tikai normāli, ka viņus interesē saglabāt budžetu. Taču no viņu izteikumiem rodas iespaids, ka tādās kategorijās kā taisnīgums viņi vispār nedomā, un arī, pieņemot likumus, neuztver tos tādā veidā, ka taisnīgums mūsu sabiedrībā varētu būt fundamentāla vērtība.

Politiķi nespēj vai nevēlas domāt ētikas kategorijās? Varbūt šādi uzlūkot lēmumus viņiem šķiet nenopietni?

Domāju, ka spēj. Nešaubos, ka viņi ir gudri cilvēki. Domāju, ka tas ir trūkums treniņā.

Izglītotībā?

Jā, bet ne tādā skolnieciskā nozīmē. Vidē, kurā viņi dzīvo, šāda veida jautājumi varbūt vienkārši netiek uzdoti.

Kāpēc?

Tas ir kaut kāds racionālā vai varbūt neracionālā egoisma paveids. Taču nevajag pārspīlēt. Visur ir tādi politiķi.

Bet, piemēram, klausoties Obamas runas, rodas sajūta, ka viņš zina par kaut ko tādu – kas ir taisnīgums. Nezinu, vai esmu liels Obamas atbalstītājs, bet ir redzams, ka viņš izgājis cauri nopietnam treniņam. Viņš ir zinošs cilvēks, kurš spēj spriest par sarežģītiem jautājumiem. Latvijā nav šīs sajūtas.

Vai spriest ētiski Obamam ir svarīgi, jo viņš grib būt labs cilvēks, vai vienkārši veiksmīgs, pieprasīts politiķis, kā tu domā?

Ja tu esi totāls egoists un domā tikai par savu labumu, tu nevari ilgstoši noturēties politiskās konkurences apstākļos, sevi kaut kā nenododot.

Tad tas ir jautājums par patiesumu?

Jā. Es šaubos, vai ārpus Latvijas, pasaulē, darbojas tikai godīgi politiķi. Ir visādi, bet kaut kādam patiesumam jābūt. Citādi tu ātrāk vai vēlāk tiec atsijāts. Es domāju, ka Latvijas politiķiem arī ir pārliecības. Nedomāju, ka visi ir tikai egoisti. Taču atsijāšanas process pie mums darbojas visai vāji.

Kā to varētu mainīt?

Mēs nevaram dragāt. Mums jāuzdod [sev] jautājums: kādu sabiedrību gribam?

Kādas ir Latvijas sabiedrības vērtības, ir ļoti grūti atbildēt. Pretrunīgas. Ļoti dažādas. Padomju laikā vērtība bija vārda brīvība. Mēs visi gribējām vārda brīvību, citas individuālās brīvības. Vai tagad šīs vērtības pazudušas? Vai tās joprojām mums ir vērtības?

Bieži vien vērtības Latvijā nāk tā kā no ārpuses. Kaut vai tie paši politiķi – kad ir runa par fundamentāliem jautājumiem, viņi atsaucas, ka Eiropas Savienība to prasa. Nav iekšējo debašu.

Man negribētos, lai ir radikālās situācijas, kad jāpārbauda mūsu attieksme pret tām vai citām vērtībām, bet ļoti grūti pateikt, kāda, piemēram, ir Latvijas sabiedrības attieksme pret individuālo brīvību.

Pret gejiem – tur skaidrs, ka liela sabiedrības daļa uzskata, ka individuālās brīvības vajadzētu ierobežot. Vai tas liecina, ka Latvijā nav izpratnes par individuālo brīvību? Īsti ne. Bet pastāv saistība, piemēram, starp geju tiesībām un reliģisko brīvību vai personiskā īpašuma aizsardzību, jo tā pati loģika, kas pamato, kāpēc gejiem nevajadzētu būt tām vai citām tiesībām, pamato arī to, kāpēc aizliegt vienu vai otru reliģiju vai atņemt kādam īpašumu tad, kad vairākums to vēlas, jo, teiksim, uzskata, ka cilvēks tāpat jau ir pārāk bagāts.

Viena no skaļākajām pēdējā laika sabiedrības diskusijām ir par finanšu ministra Einara Repšes ādas uzvalku. Tviterī pat izveidotas divas grupas: viena vāc parakstus, lai Repše maina uzvalku, bet otra – par cilvēku tiesībām ģērbties, kā viņi vēlas. Kā tu vērtē šādu viedokļu sadursmi?

Ekscentriski politiķi bijuši visos laikos, neko sagrāvis tas nav.

Vai tev patīk Repšes ādas uzvalks?

Nē. Bet, es domāju, lai būtu par politiķi, jābūt ļoti labai sabiedrības noskaņojuma izjūtai – kas tai patīk un kas ne. Ir politiķi, kuri taisa brīnumu lietas, bet cilvēki viņus tik un tā atbalsta. Vai Repšem ādas uzvalks nāks par labu vai par sliktu kā politiķim, to es nezinu. Mulstu tikai par to, ka starptautiskajā vidē tas droši vien izskatās diezgan nenopietni. Bet ne jau kāda uzvalka dēļ aizdevumi tiek atņemti vai doti. Repšes vietā es gan baidītos šādi rīkoties, ja gribētu būt politiķis un gūt atbalstu. Bet viņam varbūt ir izjūta, ka tas nāks par labu.

Varbūt viņš vienkārši vēlas izskatīties tā, kā vēlas.

Jā, bet par visu ir jāmaksā. Ja esmu sev izdomājis stāstu un gribu saskaņā ar to dzīvot, jārēķinās, ka varu kaut ko iegūt un zaudēt. Dažkārt nākas izšķirties, kas tev ir svarīgāks – politiskā vara vai iemīļots uzvalks.

Vai tev kā pilsonim ir svarīgi piedalīties publiskās diskusijās, dažādās iniciatīvās, kas saistītas ar valstī notiekošo?

Sabiedrībai kā kopumam ir labāk, ja cilvēki līdzdarbojas, bet individuāli tev pašam – te atkal ir savi plusi un mīnusi. Ja nelīdzdarbojies, var gadīties, ka tevi nākotnē sagaida visādi pārsteigumi. Citi izlems tavā vietā. Nelīdzdarboties tātad nav racionāli. No otras puses, mums katram zināms gadu desmitu skaits ir atvēlēts un visu [dzīves laiku] iztērēt cīņai par pareiziem risinājumiem – es nebūtu uz to spējīgs.

Pēdējā gada laikā Latvijā radušās vairākas jaudīgas sabiedriskās iniciatīvas. Vai tas liecina, ka lēnām varbūt mēģinām ietekmēt procesus, domāt par citiem, ne tikai par sevi?

Ir ļoti labi, ka cilvēki saka: tam mēs nepiekrītam, to vēlamies atbalstīt! Kaut vai ziņa par uzņēmējiem, kuri ir pateikuši – viss, kukuļus nedosim, pietiek! Domāju, ka pašapziņa cilvēkiem Latvijā pieaug un pārmaiņas būs. Mums ir pamati, lai Latvija izveidotos par demokrātiski liberālu valsti.

Sabiedrībā dominējošo vērtību mijiedarbība un nomaiņa ir ļoti sarežģīts process, ko nevienam, cik zinu, nav izdevies izskaidrot. Piemēram, pēc padomju valsts sabrukuma liberālie ideāli tika aizvietoti ar nacionālas valsts ideju, bet atkal – ko nozīmē nacionāli ideāli? Nacionālisma ideja paredz uzticību, kopību. Bet nav mums tās. Mēs esam patrioti? Neesam patrioti? Patrioti mēs esam, kad jāvēršas pret citiem, bet nacionālisma ideja paredz, ka uztveram sevi nevis kā indivīdus, kas tagad viens otram pie rīkles ķeras, mēģinot katrs dabūt sev lielāko labumu, bet ka esam kopā, cits citam palīdzam un veidojam kopienu, kādu gribam.

Lai kaut ko izveidotu, vispirms jāzina, ko gribam.

Sarežģīts jautājums. Vai mēs katrs pats zinām savas vērtības? Nav jau tā, ka mēs tās katru rītu noskaitām. Vai tev ir saraksts ar vērtībām, kas nosaka tavu dzīvi? Nav mums tāda saraksta! Bet tas nenozīmē, ka mums nav zināma neskaidra priekšstata par vērtībām. Tikai politiskā līmenī, kad jāpieņem lēmumi, mēs nevaram vairs šādā veidā domāt. Mums skaidri jāpasaka.

Varbūt tā arī ir mūsdienu cilvēka problēma – ka savas vērtības neskaidri apjauš, bet neformulē.

Tā nav tikai mūsdienu cilvēka problēma, es domāju.

Ja cilvēks sev skaidri uzdod jautājumu, tad var labāk atrisināt situāciju. Ja runa ir par rīcību, tu nevari neizvēlēties. Lai ko tu darītu, tu izdari izvēli. Pat, ja neko nedari, tā ir izvēle. Ņemt kukuli, neņemt kukuli? Vienīgi skaidru jautājumu uzdošana un argumentu meklēšana palīdz risināt šādas dilemmas.

Ja mēs skaidri neuzdodam jautājumu, nu kaut vai par taisnīgumu sabiedrībā runājot – kuram ņemt nost 20 un kuram 70 procentus, mēs īsti nekontrolējam, kas ar mums notiks. Vienkārši ļaujamies notikumu plūsmai.

Kādā mirklī ar mums [Latvijā] ir noticis kaut kas tāds, kādēļ mēs nespējam dabūt klāt to papildu dimensiju, kas mums ļautu mazliet distancēties no sava labuma, no pašapmāna.

Kad krīze sākās, bieži izskanēja doma, ka nav jau nekas slikts noticis, tieši otrādi – nu mēs vairāk domāsim par garīgajām vērtībām. Vai tas, ka patēriņa paradīze beigusies, automātiski nozīmē garīgo vērtību aktualizēšanos?

Vai tuva cilvēka nāve nāk mums par labu? Īsti jau ne, bet ir kaut kādas lietas, ko pēkšņi ieraugi skaidrāk.

Par krīzi runājot, daudziem cilvēkiem tā radījusi lielas grūtības. Varbūt ir atņemts jumts virs galvas, jānokauj lopi, bērniem vairs neko nevar atļauties. Tas ir ļoti nopietns jautājums. Domāju, ka tiem, kuri pieņēma lēmumus, kas mūs noveda šajā situācijā, par to ir jāatbild. Cilvēka dzīves laiks ir ierobežots un šie divi vai, mēs nezinām, cik krīzes gadi – mēs tos pavadīsim neziņā un grūtībās.

Daļa taisnības gan ir tiem, kuri saka, ka krīze nāks mums par labu, jo patēriņš – tas aizrauj. Krīze ir zināms skaidrības mirklis. Skaidrāks redzējums cilvēkiem rodas, kad notiek kaut kas radikāls. Katastrofas, krīze. Būtisko var ieraudzīt arī bez krīzes, bet tas ir grūtāk.

x

Nosūti raksta adresi draugam.

(44 balsotāji )
Komentāri

>PUIKA:”PS. Neesmu gan īpaši iedziļinājies “monstra” biogrāfijā. ” – DER iedziļināties, lai apjēgtu – paplānoto arī iespējamo Latvijas parādu atmaksas laiku SVF u.c. labdariem. Sabruka jau ”monstrs” pēc tam, kad arī lielu naudiņu bija aizņēmies, taču laikā atdot nespēja – jaunu aizdevumu Rietumi nedeva, un – defolts ( taču tas ir tikai viens iemesls ). Kas būs ar Latvijas valsti, ja SVF vairs neaizdos ?

A.Svece:”Domāju, ka tiem, kuri pieņēma lēmumus, kas mūs noveda šajā situācijā, par to ir jāatbild. ” – DER ATCERĒTIES arī tos, kas vadošajiem&valdošajiem vadītājiem piegādāja informāciju – der atcerēties ”domātājus”, kas ”rēgainās virsotnes” pirms diviem gadiem aprakstīja:”Kad bruka kopā Padomija, izglītoti cilvēki sludināja, ka mums nav vidusšķiras, kas nodrošinās sabiedrības stabilitāti. Ir pagājuši padsmit gadi, un varam konstatēt, ka vidusšķira ir izveidojusies”A.Svece (Mājokļa jautājums.KultūrasDiena 06.07.2007). Vienas rēgainās virsotnes vairs nerēgojās – tagad laiks nākamajām ?

Paldies, tas ir skaisti. Žēl, ka es saucos Easy, Jūs Tara. Kaut kas tajā angļu/gēlu valodā ir pārāk vilinošs. Lai izmuktu no žņaugiem ko uzliek pārmērīga piederība?

Kā zināms , PSRS sabruka ne jau tādēļ, ka naudu tai neaizdeva, bet gan tāpēc, ka Reigans uzsāka bruņošanās sacensību, tāpat karš Afganistānā prasīja milzu līdzekļus! Tāpat arī ideoloģija PSRS bija sabrukusi!Kā zināms tautai jau vairāk kā maizi neviens arī neiepirka, izņemot Maskava un Ļeņingrada barojās no Soc valstu pīlēm un zosīm! Kādi bija veikalu plaukti, gan katrs tajā laikā dzīvojošs cilvēks atceras! Ja nebija blatu,vai radu laukos, tad dzīve 80 gadu beigās bija ļoti , ļoti drūma.Vispār negribas atcerēties tos drūmos laikus, tāpēc neciešu tās latviešu partijas, kuru virziens ir austrumi!

>BET:”Vispār negribas atcerēties tos drūmos laikus, tāpēc neciešu tās latviešu partijas, kuru virziens ir austrumi! ”- SATRIECOŠA loģika – labi pazīstamais ‘nasing spešal’, kura pamatā ir vēlme ne-domāt, ne-atcerēties, ne-macīties no pagātnes kļūdām. Negribas skatīties patiesībai acīs, BET ir vēlme ‘iebāzt galvu smiltīs’?-nebūs viegli arī ilgāk turpināt ignorēt savu kļūdu sekas un krāsot pagātni vienā ‘treknā’ melnā krāsā.
”Rezultāts, ko redzam šodien ir tieši Latvijas valsts suverēnās izvēles, tās izvēlētā modeļa kļūdains rezultāts. Šis modelis ir bijis nepareizs.”I.Šulca, Eiropas Komisijas pārstāvniecības vadītāja Latvijā (’Mēs neko neprasām.Latvijas valdība prasīja’,LA 15.10.2009).

BET:”Ja nebija blatu,vai radu laukos, tad dzīve 80 gadu beigās bija ļoti , ļoti drūma.” – KAS bija Atmoda un Dziesmotā revolūcija ? Ja ‘BET’ 80-o gadu beigās vēl bija maziņš maziņš (neapzinīgais vecums), tad iesaku pajautāt par latviešu tautai zīmīgajiem notikumiem 80-o gadu beigās – noskaņojumu, kas valdīja Mežaparkā un Daugavmalā.

>BET:”Kādi bija veikalu plaukti, gan katrs tajā laikā dzīvojošs cilvēks atceras! ” – ATCERĀS, bet ne visi, kas 80-o gadu beigās bija jau apzinīgajā vecumā ne visu atceras, un ne visu atmiņas ir vienādas. Zīmīgi, ka 20-it gados propagandētās ‘patērētāju-ņēmēju’ ideoloģijas gaistnē izaudzinātie kā mērauklu izvēlās tieši veikalu plauktus. Sak, tie nebija pilni ar aizjūras precēm, tātad – ‘dzīve bija drūma’?
Pat tāds ‘teorētiskās’ demokrātijas speciālists kā
J.Rozenvalds savā rakstā-intervijā portālā LV.LV ‘Latvijas demokrātija starp eiropeizāciju un postpadomju telpas mantojumu’ laikāizdara objektīvākus secinājumus – ‘Mēs varam visādi izturēties pret padomju sistēmu, bet mēs nevaram noliegt to, ka šī sistēma nodrošināja diezgan masīvu sociālo atbalstu.”

>BET – Viens no labākajiem darbiem, kurā attainoti 80-o gadu notikumi (ne visi un viss 100%) ir -
‘ 1986.gada dokumentālā filma “Vai viegli būt jaunam?” savulaik bija liels notikums bijušās PSRS kino dzīvē, gada laikā to noskatījās 28 miljoni skatītāju. Vēlāk filmu demonstrēja vairāk nekā 80 valstīs. Filmā atklājas tā laika režīmā dzīvojošu jauniešu likteņi, konflikti ar sabiedrību, vecākiem, pedagogu un varas liekulība, bailes par savas dzīves veltīgumu.’

reality!
Vai tiešām tik dīvaini rakstīja Rozenvalds? Kādu sociālo atbalstu? Kas tas vispār toreiz bija- sociālais atbalsts! Nu jā, varbūt arī es nezinu, bet toreiz laikam tiešām triju bērnu un vairāk bērnu ģimenēm bija kaut kādi parastie labumi, lai izdzīvotu! Tā pati dienišķā desa, kas bija pilnīgi traks deficīts. Baisi pat atcerēties to talonu sistēmu un garās rindas pie bodēm pēc krējuma utt! Kas tagad nekait, bet cilvēki laikam aizmirsuši visas tās šausmas, kad tiešām partijas darbiniekiem bija savas bufetes. Atceros to visu, jo izdzīvot ar maziem bērniem bija grūti, jo algas inteliģentiem bija vidēji 120 rbļ. Atlika audzēt un tirgot tulpes, lai kaut kā savilktu galus kopā! Ek, ko nu par to, ceru, ka tas murgs neatgriezīsies!

>BET:”Kas tagad nekait, bet cilvēki laikam aizmirsuši visas tās šausmas, …” – ŠAUSMAS 1937.g. nebūt nebija padomijā tādas pašas kā kādā 1957.g.1967.g.1977.g. vai 1987.g. Ko ta god./cien. GRIB atcerēties, ko nevēlas saprast, ko vēlas sabaidīt – ”Atlika audzēt un tirgot tulpes, lai kaut kā savilktu galus kopā! – REDZ, te jau ir viena LIELA būtiska atšķirība sistēmās, ko pašreizējās krīzes laikā nevar noliegt pat J.Rozenvalds – kad n-tie tūkstoši paliek bez iztikas līdzekļiem un IESPĒJAS ko nopelnīt. To jau pat F.D.Rūzvelts Lielās Depresijas gados apjēdza – ‘BET’ vēl nepielec – ”nerubī fiška” ?

>BET:”Atlika audzēt un tirgot tulpes, lai kaut kā savilktu galus kopā! Ek, ko nu par to, ceru, ka tas murgs neatgriezīsies! – KO ta ‘BET’ iedomājās, ka vēl 20-it gadus varēs ‘trekni’ dzīvot uz ES vai citu labdarbu-sponsoru naudas un varēs turpināt ‘pūst’ burbuļus par šausmām PSRS vai šodienas Krievijā ?

Vēl šajā sadaļā
Raksti » Intervija
Atkāpušies no bezdibeņa (132)
Pauls Raudseps un Aivars Ozoliņš

Pirms gada, pašā krīzes melnumā, kad valsts atradās tuvu maksātnespējas bezdibenim, no varas atstumtā Jaunā laika kandidāts Valdis Dombrovskis uzņēmās valdības vadītāja pienākumus. Lietišķs un piezemēts — [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Citiem vārdiem (43)
Anda Burve-Rozīte

Eirovīzijas nacionālās atlases finālā uzstājas Kristīne Kārkle–Puriņa (26) ar Valta Ernštreita un Raimonda Tigula dziesmu lībiešu valodā Rišti rašti. Intervijā Kristīne stāsta, vai tradicionālā kultūra [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Melngailis: Parex ir jāpārdod šogad (49)
Sanita Jemberga

Valdība otrdien akceptēja grozījumus  Kredītiestāžu likumā, tādējādi  ar otro piegājienu mēģinot ierobežot bijušo Parex bankas īpašnieku Valērija Kargina un Viktora Krasovicka 370 tūkstošu latu ikmēneša [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Atvainojiet, mēs esam Latvijā (230)
Sanita Jemberga

TB/LNNK līderis Roberts Zīle uzskata, ka nacionālie jautājumi krīzes laikā nezaudē svarīgumu, Saskaņas centra ietekme var kļūt bīstama, bet iepriekšējā valdība izvēlējās nepareizu ceļu ekonomikas [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Pragmatisks aprēķins. Nekas vairāk (116)
Anita Brauna

Latvenergo prezidents Kārlis Miķelsons nebaidās būt atkarīgs no Krievijas gāzes un ir stingri pārliecināts, ka uzņēmumam jābūvē vērienīgais – gandrīz 400 miljonu eiro vērtais – [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Pārstrukturēt koka ķeblīti (243)
Anda Burve-Rozīte

Lai kaut kas mainītos, attīstītos, ir jāskatās inovatīvi un radoši katrā kaktā un pakšķī – tā socioloģijas profesors, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes doktora studiju [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Urbanovičs: Es būšu vara (84)
Sanita Jemberga

Socioloģiskās aptaujas rāda, ka Saskaņas centram ir ļoti labas iespējas iegūt nozīmīgu balsu skaitu nākamajā Saeimā vai pat uzvarēt vēlēšanās. Kas ir tā ministru kandidāti, [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Kā puteklis starp dzirnakmeņiem (67)
Anita Brauna

Ekonomikas ministrs Artis Kampars (JL) skaidro, kāpēc Latvenergo tomēr būtu lietderīgi būvēt asi kritizēto TEC-2 otro gāzes bloku, kāpēc valdībā par to lēma slepeni un [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Viļņveida uzcepšanās (88)
Anda Burve-Rozīte

“Manā izdzīvošanas taktikā ir tikai vitalitāte. Izdzīvošu es, izdzīvos pilnīgi neprātīgs kantrī dziedātājs no Latvijas Radio 2 un izdzīvos visi tie, kuri likstu dēļ nezaudē [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Guļāns: pieļauju, ka Maizīti var neapstiprināt (165)
Sanita Jemberga

Atriebība. Tā bijušais Augstākās tiesas (AT) vadītājs Andris Guļāns sauc Saeimas negatīvo balsojumu par Aivara Lemberga apcietināšanu sankcionējušo tiesnesi un šī gadījuma dēļ nopietni šaubās, vai [..]

Lasi visu »»

Mūsu draugi:

BNS LETA Lielie.lv Lursoft Robert's Books