Viļņveida uzcepšanās (88)
Autors: Anda Burve-Rozīte
Publicēts: 2010. gada 15. janvāris 16:30
Atslēgvārdi: , , , , .
x

Nosūti raksta adresi draugam.

“Manā izdzīvošanas taktikā ir tikai vitalitāte. Izdzīvošu es, izdzīvos pilnīgi neprātīgs kantrī dziedātājs no Latvijas Radio 2 un izdzīvos visi tie, kuri likstu dēļ nezaudē enerģiju”, saka režisors Viesturs Kairišs un Nacionālajā teātrī iestudē Ēdena fon Horvāta lugu Kazimirs un Karolīna – veldzējošu krīzes laika mīlas stāstu. Pavasarī viņš ķersies pie Džakomo Pučīni operas uzveduma un plāno filmu par Latgali.

Kā tu medī materiālu jaunai izrādei?

Man kā cilvēkam, kurš kādreiz studējis literatūru, patīk sistemātiski lasīt. Tagad man nepatīk, ka [uz literatūru] vairāk skatos pragmatiski – kur mani kaut kas ieinteresē, vai kāds pasaka, ka tas ir kaut kas labs.

Ēdens fon Horvāts, ko iestudēju tagad, ir ļoti slavens autors Eiropā. Kopā ar Brehtu – tā laika vācu valodā lasošās publikas populārākais autors, daudz iestudēts. Viņš ir austrietis ar ungāru, horvātu saknēm. Daudz sēdējis kafejnīcās, pierakstījis vienkāršo cilvēku sarunas.

Kazimirs un Karolīne ir ļoti pazīstams darbs. Autors to nosaucis par bezdarbnieku balādi. Man patīk vismaz vēl divas viņa lugas. Vienu vajadzēja iestudēt treknajos gados – par to, kā patērētāji sevi noveduši līdz iznīcībai ar saviem mazajiem prieciņiem. Fantastiski interesanti!

Ir jautājums, kāpēc Latvijas teātros līdz šim Horvāts nav taisīts. Ir gribējuši taisīt, bet kāpēc nav uztaisījuši, nezinu. Kad piedāvāju to Nacionālajam teātrim, tieši bija jautājums – kāpēc tas nav nekad taisīts Latvijā? Varbūt arī šoreiz nevajag – nesapratīs?

Tu esi daudz lasījis, bet, kā tieši tas notiek, ka kādā brīdī tu atceries vai aizdomājies par konkrētu lugu un nolem, ka šis ir īstais brīdis to uzvest?

Vasarā es laukos gāju gar upi, un sapratu – tagad jātaisa Kazimirs un Karolīne! Austrieši man liekas labākā 20.gadsmita literatūra – Kafka, Mūzils, Brohs. Šī literatūra ļoti labi saprotama latviešiem, jo latvieši vienmēr bijuši impērijas perifērijā. Austrija ir īpatnēja valsts, ne velti tur radusies visa jaunā mūzika, psihoanalīze. Vecās impērijas sabrukums, visa tā strādnieku, dažādu slāvu sajaukumu kultūra. Riktīgi interesants savijums. Jūtu, kas tas līdzīgi Rīgas mentalitātei.

Tev ir divi mazi bērni. Kā tu izrauj laiku lasīšanai un mierīgām pārdomām, pastaigājoties gar upi?

Tā ir problēma, jā. Bet es lasu. Cīnos ar saviem mežonīgajiem bērniem. Viens no svarīgākajiem jautājumiem ir, vai varu noorganizēt klusumu savā istabā. Reizēm naktīs man patīk operas skatīties, un visam baram, kas ar mani kopā dzīvo, arī to nav viegli izturēt.

Bērni ar savu bezgalīgo, nekad nebeidzamo trobeli… Ja es tajā saskatītu tikai depresīvu momentu, tad liktos, ka tas ir kaut kāds ārprāts. Reizēm bļauju, lamājos. Tomēr gribu pateikt, ka mani tas arī ļoti baro. Daudzu cilvēku raksturus esmu sapratis caur saviem bērniem. Kas ir ļoti svarīgi manās sarežģītajās un vienlaikus skaistajās attiecībās ar dēlu – ka dzīvi, ko bērnībā dzīvoju kā man sanāca, tagad ar viņu kopā izdzīvoju tā, kā, man liekas, būtu vērts to darīt. Tas man ir ārkārtīgi liels un auglīgs pārdzīvojums. Šobrīd es visu daru: pērku suni, kā man bērnībā nebija. Tāpēc saku – dzīvei kopā ar bērniem ir lieli trūkumu (sirsnīgi smejas), jo, protams, gribas klusumu, vienatni. Bet bez viņiem es nevarētu. Visus pasūtīt un viens pats dzīvot kalna galā, to es negribētu. Man patīk tie cilvēki, mana ģimene. Tie veido nemitīgus dzīves svētkus. Man liekas, ir ļoti svarīgi visu laiku dzīvot tādā neprātā, uzlādētībā.

Teici, ka labāk caur bērniem esi sapratis raksturus. Tēlu, vai tieši cilvēku raksturus?

Sevi es labāk esmu sapratis. Tas būs ļoti banāli, ko tagad teikšu (man negribas kļūt banālam, bet vienlaicīgi es noteikti tāds esmu, tāpat kā visi cilvēki) – bērni ļauj savādāk paskatīties uz visu. Uz cilvēcisko.

Man bija vecmāmiņa, ārkārtīgi tuva, un visās filmās, vai uz ielas, kur redzēju vientuļas tantiņas, es nevarēju to mierīgi uztvert. Vēl joprojām, kad braucu pa lauku ceļu un redzu kādu tantiņu ejam, tas manī izraisa emocionālu sprādzienu. Tāpat ar bērniem. Kā aktieris Jānis Reinis saka, kad uz skatuves vajag dabūt emociju: viss jau dzīvē ir bijis, bet, atceroties, kā tavs bērns brauc ar riteni, nokrīt un sasitas, tu uzreiz dabū slapjo aci.

Runāt par bērniem ir tik ļoti sarežģīti. No viņiem šausmīgi grūti kaut ko izaudzināt. Man riebjas tā audzināšana. Man liekas, tai nav nekādas jēgas. Īsāk sakot, kas no cilvēkiem izaugs, es nezinu. (Nopūšas. Pasmaida.) Izņemot to, ka viņi ir mežoņi. Dēlam ir septiņi gadi, viņš iet 1.klasē. Meitai tikko palika gads.

Vai tavās izrādēs ir kaut kas mainījies, kopš tev ir bērni?

Man liekas, es tāds cilvēks – ir bērni, vai nav bērni, es daru, kas man jādara. Mans personiskais stāsts ir ļoti sarežģīts. Es pats, acīmredzot, esmu bijis mazliet psihopātisks bērns. Bērnībā man bija tāda nelaime, ka vienmēr, kad mani kāds nokaitināja – vecākā māsa vai draugi, es kaujoties saspiedu mēli starp zobiem. Tā tas bija līdz pat pamatskolas beigām. Es kaunējos no tā. Šausmīga sajūta. Kā kaut kas, tā mēle starp zobiem. Sapratu, un arī citi teica, ja tā turpināsies, vienu dienu es mēli vienkārši nokodīšu. Tad, uz vidusskolas beigām, tas mainījās. Koncentrējos, un tas pazuda. Kopš tā laika, lai kas nebūtu noticis, tas vairs nebija nācis ārā.

Bet, kāpēc es to stāstu? Divdesmit gadus man tā nebija, bet reiz, kad dēls mani nokaitināja un metos viņu rāt, mēle atkal izlīda starp zobiem. Tā bijis jau vairākas reizes. Kaut kā viņš to izvelk ārā.

To mazo, izmisušo zēnu tevī.

Jā. Neviens teātra kritiķis tevi nevar nokaitināt tā, kā bērns! (Aizrautīgi smejas.)

Runājot par bērniem, tu ieminējies, ka negribas būt banālam. Kāpēc tevi biedē banālums?

Man nepatīk, ka cilvēki ir banāli un ka pats esmu banāls. Lielā māksla robežojas ar banalitāti, bet tajā nekad neiekrīt. Taču robeža ir ļoti trausla. Jebkuras attiecības var risināt banāli un var savādāk – dziļāk, jocīgāk. Banalitāte mani biedē tikai kā slikta stila pazīme.

Tad tas ir jautājums par vērtējumu?

Es to domāju vairāk skatuves kategorijās. Dzīvē jau banalitātes nav. Tikai lētās dzīves reprodukcijās, ko redzam seriālos. Dzīvē nevienas jūtas nav banālas un pat, ja to nav, tas arī nav banāli.

Uzdāvināt sievai smaržas nav banāli?

Es, diemžēl jāsaka, nepārstāvu to vīriešu sugu, kuri spējīgi kaut ko tik skaistu izdarīt, kā uzdāvināt sievietei smaržas. Es nemūžam nesaprastu, kādas. Baidos, ka tāda pasaule nemaz reāli neeksistē. Tā ir izdomāta. Visi tie skaistie puiši, kuri dāvina puķes un smaržas, es neko tādu nevarētu izdomāt.

Sarunu par ģimeni, bērniem uzsāku arī tāpēc, ka mani interesē, uz kādiem kompromisiem tu būtu gatavs iet, lai nodrošinātu ģimeni? Kamēr dzīvo viens, ir vienalga, vai apēd trīs sausiņus nedēļā, vai treknas desas luņķi. Kad ir bērni, tas mainās.

Es mīlu teikt, ja manai ģimenei nebūtu, ko ēst, es strādātu jebkuru darbu. Kā līdz šim ir bijis? Ka teju, teju būs katastrofa – nebūs neviena darba, jo nevienu neinteresē tas, ko es taisu. Tagad visi bļauj: „Lētāk! Tā, lai nāk publika!”. Tas nav man. Liekas, tūlīt loks savilksies un būšu kā spunde ārā. Bet, zini, tā nenotiek. Darbs man kaut kā vienmēr ir. Atkal kāds to piedāvā. Kaut gan man visu laiku ir sajūta, ka man nekas nesanāk.

Uztaisi izrādi un pašam liekas – nesanāca?

Vienmēr. Kad sāku strādāt pie iestudējuma, liekas – tagad nu gan viss normāli sanāks! Kad uztaisīts, es tīri profesionāli redzu – nu, kas tad tas ir? Vienlaikus man ir sajūta, ka reiz mani Latvijā sapratīs plašāks loks. Tāpēc, ka mani interesē tas, ko daru.

Tev ir nācies uzņemties kādu darbu tīri iztikas dēļ?

Latvijā ir tā: ja tev ir noteikšana, tu strādā. Ja nav noteikšanas, tad ir ļoti sarežģīti. Tā kā man Latvijā nav nekādas noteikšanas, tad esmu fokusējies, ka, iespējams, būs jāpastrādā arī citviet. Parasti jau ‘’nokrīt’’ kāds piedāvājums. Tagad arī, likās pilnīgi bezcerīgi, kas notiks tālāk. Pēkšņi man liela opera jātaisa – pavasarī Pučīni triptihs Latvijas Nacionālajā operā. Darbi, ko es taisu, ir jebkuras Operas, teātra dziļāka izvēle. Tie nav tādi, ar ko aizpildīt nišu un piesist kasi, kas tagad aktuāli.

Šo nišu tu nebūtu gatavs aizpildīt par labu honorāru?

Es joprojām nesaprotu, kāpēc uz manām izrādēm cilvēki nāk mazāk, nekā uz Vadoni. Bet tā tas ir.

Nojauta taču tev ir, kāpēc tā?

Ja man kāds prasītu izskaidrot, tad vienīgais, kas būtu – ka cilvēki ir stulbi. Tas ir ļoti nepatīkams izskaidrojums. Tāpēc es negribu neko izskaidrot.

Tev neērti latviešus nosaukt par stulbiem?

Tādā ziņā, ka es negribu būt augstprātīgs. Latviešu tauta diemžēl ir pierādījusi savas prāta spējas kaut vai vēlēšanās. Apšaubīt šo faktu ir nereāli. Neskatoties uz to, ka šī valsts lielās ar augsto izglītotu cilvēku procentu, reāli izglītotības līmenis ir ārkārtīgi zems. Taču jebkurā gadījumā es negribu nevienu nosaukt pat stulbu. Tas man nav pieņemami.

Tu izteici cerību, ka reiz tevi varētu Latvijā saprast plašāks skatītāju loks. Kāpēc tevi nesaprot?

Pirmkārt, es izrādes varbūt īsti labi nerealizēju. Režijā man būtu jāpieliek spēkus krietni vairāk. Varbūt esmu specifisks, bet apzināti necenšos būt elitārs. No otras puses, es pārspīlēju, ka ciešu no nesapratnes. Ir taču skatītāji, kuriem vajadzīgs mans darbs, un tas man ir ļoti svarīgi. Varbūt, ja es patiktu plašākām masām, tā būtu mazliet seklāka patikšana, un vairs nebūtu man tik svarīga. Tagad taisu Kazimiru un Karolīnu. Pašam tā liekas tik vienkārša un visiem saprotama izrāde.

Izrādes plakātu uzlūkojot, gribas apsēsties kā alus krogā, uzsist ar kausu pret galdu un smieties pilnā rīklē – emocionālais un jēgas tonis šķiet tieši tāds.

Man gribētos, lai tas cilvēkiem dod veldzējumu. Veselīgu dzīvesprieku. Negribas skatītāju depresīvi iegruzīt.

Vai tas nav vieglprātīgi: dot skatītājam pozitīvu impulsu, lai ļaujas bezrūpībai un neanalizē, kas notiek?

Nē. Izrādei nav nekāda sakara ar komercšļuru, kas balansē uz debilitātes robežas. Kazimirs un Karolīna rāda mazā cilvēka raksturu. Caur to es gribu dot to veldzējumu. Vai tas aizies, nezinu. Varbūt kādam liksies, ka mēs ņirgājamies par latviešu vērtībām. Ņirgāšanās neietilpa manos uzdevumos, izrādi veidojot. Ja pārpratīs, tad pārpratīs. Katrā ziņā, es neko neesmu mēģinājis samudžināt. Es vienmēr eju uz skaidrību, vienkāršību.

Kas ir Kazimirs un Karolīna, ko spēlē Mārtiņš Egliens un Dita Lūriņa?

Mīlas pāris. Kazimirs krīzes dēļ zaudējis darbu. Viņam liekas, ka vairs nav tik pilnvērtīgs, un viņš uz līdzenas vietas sakasās ar savu meiteni, biroja darbinieci. Beigās visi vēl sakaujas. Spriedze, kas tagad ir mūsu sabiedrībā, vienā brīdī var eksplodēt, vai arī patīkamā veidā nolaist garu. Es esmu domājis par to otro variantu [iestudējot šo izrādi]. Lūdzu māksliniecei Jurjānei (izrādes scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ieva Jurjāne, Viestura Kairiša sieva – red.), lai viņa iztēlojas, ka ir Gunāra Ķirsona krogu māksliniece, ka mēs varētu latviešu templi Ķirsona stilā no mucām uzbūvēt. Tas būtu kā tāds latviešu Noasa šķirsts, kur visi dzied Rozenštrauhu, ārdās, dzer. Tie izdzīvo, bet tie, kuri cepas par visu – aiziet bojā. Protams, no Jurjānes Ķirsona mākslinieci es neuztaisīšu, bet izrādē man gribējās tautas sajūtu ar alu.

Interesanti, ka latviešu Noasa šķirstā tu paredzi vietu nevis īgnajiem intelektuāļiem, bet tiem bezrūpīgajiem.

Jā, protams! Manā izdzīvošanas taktikā ir tikai vitalitāte. Izdzīvošu es, izdzīvos pilnīgi neprātīgs kantrī dziedātājs no Latvijas Radio 2 un izdzīvos visi tie, kuri likstu dēļ nezaudē enerģiju.

Kāpēc galvenajām lomām izvēlējies Lūriņu un Eglienu?

Forši būtu, ja tas man komerciāli palīdzētu saprasties ar auditoriju, ar ko es ļoti cenšos saprasties. Šo izrādi es taisu ar labiem aktieriem, kuri man patīk. Nebija nekāda aprēķina, man vienkārši patīk ar viņiem strādāt.

Tu pēdējos gados esi intensīvi strādājis ar Nacionālā teātra aktieriem. Kā tu redzi šī teātra potenciālu, kas dažkārt tiek kritizēts kā radoši sanīcis, uz kases gabaliem tendēts?

Kad [pirms diviem gadiem] pietuvojos Nacionālajam teātrim, viena no galvenajām domām, ko dzirdēju, bija, ka aktieri mani apēdīs, man būs šausmīgi grūti strādāt, ka viņi neko nevar. Jāsaka, tā ir liela netaisnība. Lai nu kas, bet ar aktieriem šeit ir ļoti patīkami strādāt. Grūti, bet vienlaicīgi viņi man daudz dod. Ja šeit vairs nestrādāšu, tieši aktieru dēļ tas man būs ļoti jūtīgs moments. Es neesmu režisors, kuram patīk aktierus spiest stūrī, masēt, dzīt. Man vajag, lai aktieris ir, pirmkārt, cilvēks un tēli izaug no viņa. Izrādes mēs taisām jautri, visu laiku smejamies. Nospiestu atmosfēru, kur tiek taisīta „lielā māksla”, es nevaru iedomāties.

Grūti iedomāties tevi – atturīgu, klusu cilvēku, ekspresīvi plātoties mēģinājumā. Raujot Ditu Lūriņu aiz rokas un rādot, kā viņai jāspēlē.

Īstenībā es ļoti bieži eju priekšā. Kaut ko rādu, bļauju nesakarīgā veidā, un nabaga aktierim no tā mana Benija Hila un multiplikācijas varoņu stila priekšnesuma jāsaprot, kā spēlēt. Es ļoti reti varu izstāstīt. Strādāju kā pilnīgs anti-intelektuālis.

Tev izdodas ar tādu Blīkšķu Banija paņēmienu ideju līdz aktierim aiznest?

Cenšos, bet nezinu, vai man izdodas. Man svarīgi, lai aktieris forši jūtas. Lai viņam ir draivs, lai viņš sajūt to kaifu. Esmu sapratis, ka ar Buratīno es nevaru strādāt. Man vajag talantu. No pagales mākslu es neiztaisīšu. Tāpēc varu ar visām trakajām zvaigznēm Operā strādāt. Tur, kur citi mirst nost un nevar, man tieši ir labi. Man vajag to spriedzi.

Ar savām jaunākajām izrādēm - Skolu, Hipnotisko braucienu – esi mēģinājis pētīt latviešus. Jaunā izrāde arī par to. Kāpēc tev tas ir svarīgi?

Kā Boriss Frumins, lieliskais kino pedagogs, teicis, tev jātaisa pa to, ko tu pazīsti. Kā Joseliani – Āfrikā, Francijā filmas taisīja, bet vienmēr par gruzīniem. Tāpat arī es. Neko citu es nezinu kā latviešus. Vai tas ir Vāgners, vai kas cits, man vienalga viss vienmēr ir par latviešiem. Ja kādreiz man patika atrauta mākslas pasaule, tad pēdējos gados man tā nav svarīga. Ja man rāda „tikai mākslu”, es nevaru skatīties. Tas nestrādā. Māksla nav kaut kas ārpus konteksta. Nav tādas tīrās mākslas. Ja māksla, tad šodien tai mani jāuzrunā.

Ko tu esi atklājis, taisot izrādes par latviešiem?

Nu, neko neesmu atklājis. Viss ir tik bezcerīgi stulbi, kā ir. Noskatos Domburšovu – ir jau forši tie latvieši. Ir Repše, kurš savā ādas uzvalkā uzmirdz studijas gaismās. Ir Vents Armands Krauklis, kurš varbūt runā taisnību, bet tādam cilvēkam tu mūžam nespēj noticēt un, galu galā, vienmēr atceries, kā viņš dziedāja Vilcienu no Valkas.

Piemēram, tā Jakāna nelaimīgā lieta. Kuram taisnība, cilvēki jau nevar zināt. Es arī nezinu. Tas ir cirks, kas liek saprast, ka Latvijā nav profesionālas politikas. Varbūt tāds Repše – es to sauktu par klīnisku godīgumu – kaut kur ved, un tas ir forši, salīdzinot ar visiem sava labuma ierāvējiem, bet es nevaru aizmirst, ka viņš gribēja iznīcināt Latvijas kino. Es saprotu, ka tādam pragmatiskam cilvēkam vajag ienīst kultūru, tas ir dabiski. Bet man tas liekas nepanesami. Viss Latvijā notiekošais ir gan jautri, gan traģiski. Sajūtu mudžeklis, kam nav nekādu kritēriju. Tas nav tikai politikā, bet arī teātros. Visur – tas pats.

Tu vienmēr aktīvi paud savu viedokli. Kāpēc tev tas ir svarīgi?

Man ir tā viļņveida uzcepšanās. Ilgstoši visam sekot nespēju, bet, kad ir peripetijas, jūku prātā. Atmest ar roku nevar, jo ignorance un nekompetence ir novedusi tālu. To saku nevis abstrakti, bet reāli – es to izjūtu savā darbā. Man liekas, ka teātrim jāveido izrādes tā, lai nācija nevis vienkārši patērē un kļūst vēl dumjāka, bet spēj aiziet uz vēlēšanām, pieņemt saprātīgus lēmumus. Kā Rainim – mainīties uz augšu. Bet Latvijā teātriem domāšana šobrīd ir: mums jāmainās uz leju, lai mēs nopelnītu naudu! Tad jau teātrim nav jēgas. Tad nekam nav jēgas. Kad sākās Dienas skandāls, bieži skanēja: vai mums ir vajadzīga kvalitatīva žurnālistika? Tāpat var teikt: vai mums ir vajadzīgs kvalitatīvs teātris? Faktiski jautājums ir, vai sabiedrībai ir vajadzīga kvalitatīva domāšana? Es redzu, ka tā ir absolūti vajadzīga. Cik no manis atkarīgs, es domāju, ka tas ir svarīgāk par ēšanu.

Tomēr izšķiršanās starp elitārismu un vismaz tik daudz peļņas, lai nebankrotētu, ir nopietns jautājums.

Tas, ko centos pagājušajā sezonā Nacionālajā teātrī piedāvāt – Sapnis par Latviju nebija nekas elitārs. Koncepcija bija sakarīga. Visiem saprotama un vērsta uz vērtībām.

Teātri par to kritizēja.

Protams, kritizēja, un daudz tur bija taisnības. Katrs atsevišķais darbs varēja būt simtreiz labāks, ieskaitot manu darbu. Tādas koncepcijas ir arī aizdomīgas, jo atgādina padomju laikus, lai gan Rietumos teātris arī tās bieži uzstāda. Mana vēlme bija izveidot ilgtermiņa stratēģiju. Nacionālā teātra sakarā tā ir pavisam skaidra: tam jārūpējas par nācijas saglabāšanos, attīstību. Tā mēs varam iegūt mazliet sakarīgāku sabiedrību, kas saprātīgi izdarīs izvēli un prasīs valsts pārvaldei darīt darbu godīgi, visu labā. Tie ir konkrēti uzstādījumi. No tiem izriet, piemēram, vai mums ir vērts dotēt komercmākslu?

Kam tu pieskaiti Nacionālā teātra izrādes Lācis un Vadonis?

Par Lāci neko sliktu nevar teikt. Nebūtu no manas puses korekti to detaļās apspriest. Par Vadoni – mans konflikts ar Nacionālo teātri ar to arī sākās. Teātrim bija doma šo projektu realizēt. Man nav nekas pret Kasparu Dimiteru un Zigmāru Liepiņu, bet, kad izlasīju trīs lapas [uzmetumu], man likās, ka demokrātiskā valstī neko tādu nedrīkst taisīt, īpaši tik smagā laikā. Bija sapulce, kurā teicu, ka drīzāk nogulšos teātra durvju priekšā, nekā pieļaušu, ka kaut kas tāds tiek uzvests. Pēc mēneša uzzināju, ka viss jau notiek.

Man liekas, ja teātri dotē, ir pienākums celt [sabiedrību] uz augšu. Ja ir daudz naudas, var dotēt jebko. Ja ir maz naudas, jāsaprot – kāds būs ieguldījuma uzdevums? Šobrīd sistēma teātrus spiež iet vieglāko ceļu. Tiek iedots maz naudas un tev jāpelna. Skaidrs gan arī tas, ka viss atkarīgs no teātra vadītāja, vai viņš spēj pateikt: “Nē, mēs netaisīsim šovu! Mēs iesim dziļāku ceļu!”. Ilgtermiņa ceļš varbūt nedod ātru efektu, bet īstermiņa ceļš gan teātriem, gan valstij beigsies slikti.

Man viegli teikt, ko domāju, jo netaisos cirkā piedalīties. Ja visi mākslinieki stāvētu un kristu par to. Kādreiz uz māksliniekiem varēja skatīties kā uz gaismu. Bet šobrīd tā nav. Tā saucamā inteliģence attīsta komercdomāšanu un lētumu. Tas ir bēdīgākais.

Minēji, ka apzināti netiecies veidot elitāras izrādes. Tomēr radoši tev lielas veiksmes ir tieši Operā. Kā tas nākas?

Šis laiks pieprasa easy darbus, bet man tie nesanāk. Man, jo sarežģītāk, jo labāk iznāk. Tagad es gribētu Raiņa tetraloģiju veidot, saslēdzot to ar Vāgnera domāšanu. Raiņa gredzens sastāvētu no četrām daļām: nolaišanās pazemē, uzkāpšanas kalnā, atgriešanās mājās un aiziešanas tuksnesī. Man liekas, šis ir pilnīgs Raiņa laiks. Idejas, kas šobrīd Latvijā fundamentāli svarīgas. Kurš teātris būtu ieinteresēts taisīt četrus Raiņa gabalus?

Tikko Latvijas televīzija rādīja tavu dokumentālo filmu Loengrīns no Varka Kru par sportistu Mārtiņu Rubeni. Vai krīzē ceri vēl kādu filmu uztaisīt?

Tūlīt iesniegšu scenāriju pilnmetrāžas dokumentālajai filmai par Latgali Pelikāns tuksnesī. Ko tur runāt, es gribētu filmēt un filmēt.

Šopavasar taps Pučīni opera, gatavojies filmas uzņemšanai un turpini darbu teātrī. Vai darbu par daudz?

Par sevi slinkāku cilvēku man grūti iedomāties. No rīta atnākt uz mēģinājumu man ir mocības. Kad vakarā aizeju gulēt, nevaru aizmigt. Kad pa dienu gribu strādāt, man nāk miegs. (Smejas.) Darba man netrūkst, bet nav arī par daudz. Es dzīvoju kopā ar labiem cilvēkiem un strādāju kopā ar labiem cilvēkiem. Man ir ļoti paveicies.

x

Nosūti raksta adresi draugam.

(29 balsotāji )
Komentāri

LŪDZU mīļais Viestur! Lūdzu, lūdzu uzvediet Puccini Operā, “nepārnesot” to uz mūsdienām utt., kā tagad ir pilnīgi visi mūsu operas iestudējumi. Patreiz nav nevienas operas izrādes (laikam tikai Nabuko), ko skatīties ar baudu un gūt to sajūtu, kāpēc vispār cilvēki iet uz operu. Pat Traviata izkropļota. Brr! Lūdzu!

Kaut kad agrāk gāja runa par banālo. Man bail, ka banalizēt var visu, arī to pašu Mocartu, tiražējot netalantīgi izpildītus ierakstus. Esmu redzējis, kā Krievijā mēģina banalizēt Monu Lizu, saliekot retušētas fotogrāfijas uz atslēgu piekariņiem. Un Šiškina “Rīts mežā” jau kļuvis par banalitātes klasiku. Viņš uz to nemaz nebija cerējis…

83.
šausmas - ululiņš
2010. gada 17. janvāris, 15:04

Otrā pasaules kara laikā vācieši banalizēja angļu mārciņu, izplatot tās kvalitatīvus viltojumus lielos apjomos. Tāpat var banalizēt politiķus pirms vēlēšanām. Piemēram, saražojot mīkstu tualetes papīru ar bārdainā badakāša vai uzblīdušā atslēdznieka feisiem uz katras no ruļļa sekcijām.

Nesen mākslas dāmas 100 gr kultūrā TV čaloja, cik jauki uz tējas krūzēm justos vecmeistaru gleznas.
Piesauca pasaules vēsmas un cik ērti, un galu galā produkts.
Jā, no Raiņa Kairišam tāds produkts var nesanākt. Paldies Dievam!

85.

Man bija nedaudz cita ideja. Tie, ar kuriem padalījos, uzņēma manu ideju bez sevišķa optimisma. Dārza rūķi. Viens ar šķidru bārdeli, viens ar lielu hūti u.t.t. Būtu pie kā aiziet vasaras vakarā kopā ar sunīti…

86.
šausmas - ululiņš
2010. gada 17. janvāris, 15:53

Es domāju, ka apgānīt zaglīgo oligarhu māla figūras dārzā varētu nenest gaidīto gandarījumu, pat ja sunītis pie tām pacels savu kājiņu. Labāk būtu izdarīt tā, ka zaglīgos burlakas rudenī vairs neievēl. Viņus un viņu kabatas partijas ar visām plintniecēm, bārmeņiem, pirksta rādītājiem, Valkas dziesminiekiem, līdakfišām, svarcēlājiem, futbolistiem, komponistiem, resnpurnu un kvadrātmūļu mācītājiem un citiem politiskajiem neliešiem. Ir jēga ar melno PR vērsties pret šiem melnajiem spēkiem līdz rudenim, lai viņi netiktu iekšā. Bet pēc tam gan par šo mēslu krātuvi jāaizmirst.

Tieši tā. ĪSTAM propagandas karam jānotiek tagad. Šogad. Nedrīkst vairs zaudēt.

No ļaunā jāatbrīvojas VISPIRMS lai būtu vieta labajam, kurš vēl pagaidām nav parādījies savā konkrētā politiskā cilvēciskā iemiesojumā.

Lūdzu, Viestur Kairiš, vairs nenodarbojies ar režisēšanu, Tava filma “Tumšie brieži” ir tik briesmīga, ka skatīties var tikai ar aizvērtām acīm (aiz neērtības sajūtas) un izrādi “Skola” vispār nevar noskatīties, pat ar acīm ciet. Ja Tev ir tādi labi “gali” , sāc nodarboties ar biznesu vai ko citu, citādi Tu traumē latviešu kultūras vidi, radot izkropļotu priekšstatu par vērtībām! Lūdzu, Viestur!

Vēl šajā sadaļā
Raksti » Intervija
Atkāpušies no bezdibeņa (132)
Pauls Raudseps un Aivars Ozoliņš

Pirms gada, pašā krīzes melnumā, kad valsts atradās tuvu maksātnespējas bezdibenim, no varas atstumtā Jaunā laika kandidāts Valdis Dombrovskis uzņēmās valdības vadītāja pienākumus. Lietišķs un piezemēts — [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Citiem vārdiem (43)
Anda Burve-Rozīte

Eirovīzijas nacionālās atlases finālā uzstājas Kristīne Kārkle–Puriņa (26) ar Valta Ernštreita un Raimonda Tigula dziesmu lībiešu valodā Rišti rašti. Intervijā Kristīne stāsta, vai tradicionālā kultūra [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Melngailis: Parex ir jāpārdod šogad (49)
Sanita Jemberga

Valdība otrdien akceptēja grozījumus  Kredītiestāžu likumā, tādējādi  ar otro piegājienu mēģinot ierobežot bijušo Parex bankas īpašnieku Valērija Kargina un Viktora Krasovicka 370 tūkstošu latu ikmēneša [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Atvainojiet, mēs esam Latvijā (230)
Sanita Jemberga

TB/LNNK līderis Roberts Zīle uzskata, ka nacionālie jautājumi krīzes laikā nezaudē svarīgumu, Saskaņas centra ietekme var kļūt bīstama, bet iepriekšējā valdība izvēlējās nepareizu ceļu ekonomikas [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Pragmatisks aprēķins. Nekas vairāk (116)
Anita Brauna

Latvenergo prezidents Kārlis Miķelsons nebaidās būt atkarīgs no Krievijas gāzes un ir stingri pārliecināts, ka uzņēmumam jābūvē vērienīgais – gandrīz 400 miljonu eiro vērtais – [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Pārstrukturēt koka ķeblīti (243)
Anda Burve-Rozīte

Lai kaut kas mainītos, attīstītos, ir jāskatās inovatīvi un radoši katrā kaktā un pakšķī – tā socioloģijas profesors, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes doktora studiju [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Urbanovičs: Es būšu vara (84)
Sanita Jemberga

Socioloģiskās aptaujas rāda, ka Saskaņas centram ir ļoti labas iespējas iegūt nozīmīgu balsu skaitu nākamajā Saeimā vai pat uzvarēt vēlēšanās. Kas ir tā ministru kandidāti, [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Kā puteklis starp dzirnakmeņiem (67)
Anita Brauna

Ekonomikas ministrs Artis Kampars (JL) skaidro, kāpēc Latvenergo tomēr būtu lietderīgi būvēt asi kritizēto TEC-2 otro gāzes bloku, kāpēc valdībā par to lēma slepeni un [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Guļāns: pieļauju, ka Maizīti var neapstiprināt (165)
Sanita Jemberga

Atriebība. Tā bijušais Augstākās tiesas (AT) vadītājs Andris Guļāns sauc Saeimas negatīvo balsojumu par Aivara Lemberga apcietināšanu sankcionējušo tiesnesi un šī gadījuma dēļ nopietni šaubās, vai [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Spiediena privatizēt nav (59)
Sanita Jemberga

Pieļauju iespēju – tā Lattelecom jaunais padomes priekšsēdētājs Gatis Kokins (SCP) atbild uz jautājumu, vai digitālās TV ieviešanas konkurss bija pieskaņots vienam pretendentam. Gan par [..]

Lasi visu »»

Mūsu draugi:

BNS LETA Lielie.lv Lursoft Robert's Books