Ģimene un barikādes (248)
Autors: Laila Pakalniņa
Publicēts: 2010. gada 20. janvāris 01:11
Atslēgvārdi: .
x

Nosūti raksta adresi draugam.

Es pat īsti nepamanīju, ka jau 19 gadu nepiedalos barikāžu piemiņas pasākumos. Proti, nekad pēc 1991.gada janvāra man nav bijusi vēlēšanās būt pie kāda Rīgā oficiāla iekurta ugunskura, lai restaurētu emocijas vai imitētu vienotību.

Turklāt šādā savā rīcībā nesaskatīju nekādu problēmu – pat nemēģināju saprast, kāpēc man nevajag neko vairāk par savu neoficiālo, iekšējo atmiņu ugunskuru. Taču nupat par to iedomājos. Varbūt tāpēc, ka nākamgad janvārī būs jau 20 gadu, kopš dzirdēju troksni, ko atceroties vēl tagad aiz skatiena slapji pilieni drūzmējas rindā – traktori brauca iekšā Rīgā sargāt Latvijas neatkarību. Un vēl tāpēc, ka Rīgas mērs Nils Ušakovs nesen laikrakstam Čas izteica cerību, ka šogad 9.maija svinības pie pieminekļa (tā sauktajiem – L.P.) Rīgas atbrīvotājiem būs vēl vērienīgākas nekā pagājušajā gadā, „jo atzīmēsim Uzvaras 65.gadadienu”. Un: „Šī diena ir mūsu vēstures daļa!” Turklāt, ņemot vērā Ušakova amatu, nav pārliecības, ka 9.maija sagaidīšanā viņš ieguldīs tikai cerības un atturēsies no pasākuma vēriena paplašināšanas ar pašvaldības budžeta līdzekļu palīdzību. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šī sasaukuma Rīgas dome ir ļoti pamatīgi ietaupījusi uz barikāžu piemiņas pasākumu atbalstīšanas rēķina. Proti, agrāk pašvaldība šiem pasākumiem piešķīra aptuveni 20 000 latu, taču šogad 100 reižu mazāk – 200.

Tad kāpēc, apzinoties, cik netaisnu, lai neteiktu – nicinošu attieksmi Rīgas dome ir nodemonstrējusi attiecībā pret Latvijas vēsturi, man tomēr nekad nav bijusi vēlēšanās publiski manifestēt piemiņu un piedalīties barikāžu atceres pasākumos? Es noteikti negribētu mēģināt attaisnoties ar tā saukto vilšanās ideju – ka barikādes ir ideāls atskaites punkts, uz kura fona labi redzams, kā mūs visus pēc tam „piečakarēja”.

Varbūt drīzāk mana „vaina” ir tajā, ka es, tāpat kā ļoti daudzi cilvēki, esmu radusi pieminēt klusu. Barikāžu piemiņa, protams, nav tikai skumjas par bojā gājušajiem, bet milzīgs un izšķirošs latviešu tautas uzvaras laiks. Taču nez kāpēc uguņošanu un troksni negribas. Varbūt tāpēc, ka tas bija tik nopietni – gaismu, kas toreiz koncentrējās Rīgā, bija uzšķīluši lieli tumsas draudi, lielas briesmas. Un neviens taču iepriekš nevarēja iedomāties, ka pārliecība – neatkarību vai neko – pēkšņi var kļūt tik konkrēta un visaptveroša. Un tik neaizmirstama, ka vēl 19 gadus pēc tam šo sajūtu negribas iemainīt pret oficiāliem pasākumiem, sižetiem, rindām mācību grāmatās utt.

Valērijs Markūns – viens no astoņiem Bauskas miličiem, kas brīvprātīgi bija atbraukuši uz Rīgu un 20.janvāra vakarā aizstāvēja Iekšlietu ministriju, pirms vairākiem gadiem kādā intervijā atklāja: „Mums ir noruna — katru gadu 20.janvārī neatkarīgi no oficiālo pasākumu rīkošanas mēs satiekamies Iekšlietu ministrijā. Noliekam ziedus pie ēkā nošautā Vladimira Gomonoviča piemiņas plāksnes. Starp citu, to uzlika par mūsu samesto naudiņu. Parasti visi kopā pēc tam aizejam kaut kur pasēdēt, izrunāties. Tikai paši vien. Atklāti sakot, mūsu sarunas nav no priecīgajām.”

Deviņus gadus pēc apšaudes diviem Iekšlietu ministrijas aizstāvjiem piešķīra Triju Zvaigžņu ordeni. Jānis Jasevičs toreiz pat zvanījis uz ordeņa domi – gribējis atteikties no apbalvojuma. Viņam ieteikuši nopietni pārdomāt un likuši pie sirds, ka tas esot augstākais tautas piešķirtais apbalvojums: „Kaut dīvaini, ka no mums apbalvoja tikai divus, kā skaidroja — smagāk ievainotos. Riskēja taču visi!”.

Barikāžu pieminēšanas problēma varbūt tiešām bija un joprojām ir saistīta ar to, ka šie notikumi tika ātri herbarizēti jeb ielikti vēsturē, izmantojot padomju metodes. Tas ir, aizmirstot, ka patiesība joprojām ir dzīva, ļoti dārga un ļoti emocionāla. Taču vēsturei vajag varoņus. Uz jautājumu, kas ir barikāžu varoņi, mēs varam atbildēt pēc vislabākajām padomju tradīcijām – tie, kurus nošāva, un tie, kurus ievainoja (un no tiem, kurus ievainoja, kā zināms, tie, kurus ievainoja vissmagāk).

Bet bijušais Bauskas milicis saka: „Riskēja taču visi!” Tad kā lai uzraksta, kā lai bērniem atstāj tādu vēsturi, kur tiešām ir visi, kur ir tauta, kas, gaidot padomju tankus, kļūst par tautu – ģimeni? Ir mēģināts radīt barikāžu dalībnieku sarakstu, kas būtībā ir Latvijas iedzīvotāju izlase, kurā var atrast Anatoliju Gorbunovu, Raimondu Paulu, Aivaru Lembergu, Gunti Ulmani un citus sabiedrībā zināmus cilvēkus (kultūras darbiniekus, sportistus, politiķus).

Es negribu teikt, ka šajā sarakstā nav mazāk pazīstamu vai nepazīstamu cilvēku (kopumā 15611 vārdu), vai arī apšaubīt iepriekš minēto cilvēku barikāžu dalībnieka statusu. Taču es gribu teikt, ka šajā sarakstā nav un nekad nebūs visas tās omītes, kas par savām pēdējām kapeikām pirka sviestu un maizi un nesa uz Vecrīgu, tur nav daudzu, kas pārgurumā pēc vairāku dienu negulēšanas aizmiga uz Doma baznīcas soliem, nav vateņos tērpto ugunskuru sargu, kas no rīta redzēja kādu valdības pārstāvi (kurš ir barikāžu dalībnieku sarakstā), baltam mētelim noplīvojot, izejam cauri Vecrīgai. Šis saraksts nav un nevar būt pilnīgs un patiess barikāžu dalībnieku atspoguļojums. Tāpēc mans priekšlikums, sagaidot barikāžu 20 gadadienu, būtu atteikties no barikāžu dalībnieku saraksta. Kaut uz vienu nedēļu. Un atcerēties, kā tas bija, kad bija visi (cik vien vispār vienā tautā visi var tā būt).

Kādu laiku mums pagalmā pašiem bija sava barikāžu piemiņas vieta – tur, kur janvārī draugi, paziņas un sveši cilvēki (toreiz jau nebija svešo) atstāja savus auto, lai dotos uz Vecrīgu un Zaķusalu, vēl ilgi neauga zāle. Atceros ģimeni, kas, atbraukusi uz Rīgu, atklāja, ka bērni mammai kabatā slepus ielikuši vēstuli, kurā rakstīts, cik ļoti viņi mīl savus vecākus. Šīs ģimenes barikāžu dalībnieku sarakstā nav. Taču ne jau to viņiem vajag un ne jau par to ir runa.

x

Nosūti raksta adresi draugam.

(79 balsotāji )
Komentāri

Esošajām partijām drīzāk neuzticas 90% iedzīvotāju.
Esošajām. Kādas tām cerības tikt ievēlētām?

Es piekrītu Tev, ka kaut kas jau uz vēlēšanām notiks, kāds mēginās dibināt jaunu partiju. Tikai rezultāts būs tukšpadsmit, tāpat kā tam smukpuisītim Gulbim.
________________________________________________
Nē beta, tas būs nopietnas partijas , uz palikšanu , iesākums.

Piekrītu Betai, ka diezin vai latvietis uzticēsies jaunai partijai, jo, velns vien zina, kas to partiju vadīs? Nu kaut vai tā Sudraba!
Tukšmuldētāja bez praktiskiem darbiem!
Nesen tak nodibināja jaunu partiju ar skaļu troksni- tas zivju rūpnieks: Šmits, vai Šmitiņš ar citiem tādiem pašiem. Neko nelīdzēja ne Ulmaņa , ne Stradiņa klātbūtne- kā ir tā ir nemanāmi reitingi!

Neko nezinu par Sudrabas praktiskiem darbiem,bet reitingi viņai garantēti.
Latviešu vēlētājam ir līdz nāvei apnikušas esošās partijas.
90% procentu vēlētāju tām neuzticas.

245.
Šampēteris>dzeris
2010. gada 24. janvāris, 14:12

Uzvaru pār nacionālsociālismu sabiedrotie svin 8. maijā. 9. maijā tiek svinēta staļinisma uzvara, tajā skaitā Latvijas un citu austrumEiropas valstu okupācija, ar tai sekojošo ielu nosaukumu rusifikāciju un visu pārējo atribūtiku. Un “Jekelna piemiņu godina” čekisti un poļitruki, nevis kāds no desmitiem miljonu kritušo krievu. Pieļauju, ka dažs čekists – zaldātiņu slepkava.

Vai Latvijā var notikt tāds brīnums,ka visa tauta neierastos uz vēlēšanām?Latvieši,ignorēsim vēlēšanas?Citi protesti vairs nelīdz…

247.

“man tomēr nekad nav bijusi vēlēšanās publiski manifestēt piemiņu un piedalīties barikāžu atceres pasākumos”

Nu gaužām skumji, ja sabiedrībā pazīstamām personām nav vēlmes manifestēt latviešu piemiņu bet ir tieksme pārmest, ka nav uzskaitīti un pieminēti visi dalībnieki. Krievi to biezā slānī dara 9. maijā, kamēr kaunīgie latvieši 20.janvārī tup mājās.

Pakalniņas kundze, jūs neesat vienīgā dīvaine- inteliģente Latvijā.Ekonomiste un zinātniece Raita Karnīte lepojas, ka nepiedalās vēlēšanās un referendumos. Es,lauķis,lepojos ar to, ka braucu uz Rīgu un piedalos barikāžu atceres pasākumos jau 19 gadus un demonstrēju savu atbildību par Latviju.Esmu palīdzējis(iesniedzis pieteikumu)12 cilvēku apbalvošanai ar Barikāžu piemiņas medaļu, jo viņi bija mainījuši savus darba kolektīvus, no kuriem piedalījās barikāžu pasākumos, un tādēļ netika iekļauti darba vietas iesniegumos.Visus piedalījušos nekad nevarēs apbalvot, arī man pašam nav medaļas, bet es par to neskumstu, jo man ir palikuši iespaidi un atmiņas no tām dienām.

Vēl šajā sadaļā
Raksti » Komentāri » Laila Pakalniņa
Kā dabūt baltu seju un nepieskarties bruņurupucim (146)
Laila Pakalniņa

Tā kā saskaņā ar ticējumu Lieldienās var tikt pie baltas sejas, bet paklausot mediķiem – pēc saskares ar bruņurupučiem kārtīgi jāmazgā rokas, četras Dieva dotās [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Laila Pakalniņa
Marts un miers (116)
Laila Pakalniņa

Vai Latvijā ieviesīs kalendāru, kurā 15.martam uzreiz sekos 17. un nav 16.marta – līdzīgi tam, kā, piemēram, daudzās pasaules viesnīcās nav 13.numuru vai 13.stāvu? Reizēm [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Laila Pakalniņa
Ušakova kalendārs (118)
Laila Pakalniņa

Kamēr mediķi ikvienam, kas pārvietojas pa Rīgu, iesaka izdzīvošanas nolūkos skatīties uz augšu (visai grūti realizējams padoms, turklāt – nekā jau tur, augšā, nav, bet [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Laila Pakalniņa
Principā mēs esam latvieši (107)
Laila Pakalniņa

Par to, cik attieksme pret hokeju Latvijā ir iracionāla, liecina arī tas, ka pat pēc trijiem zaudējumiem (tostarp divām sagrāvēm), ko nacionālā hokeja izlase piedzīvojusi [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Laila Pakalniņa
Man nav vienalga (49)
Laila Pakalniņa

Padodos, man tiešām nav vienalga – pamostoties no olimpiskā murga gribu atbildēt balsij, kas tiklīdz atrodu laiku painteresēties par to, kas notiek Vankūverā un Vistlerā, [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Laila Pakalniņa
Izvēlēties Latviju (97)
Laila Pakalniņa

  Bijušais Gvantanamo ieslodzītais Latviju esot izvēlējies pats. Atliek vien domāt, ka tā arī ir, un galu galā, kāpēc šajā gadījumā tas tā arī lai nebūtu. [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Laila Pakalniņa
Mammas uzvaras diena (51)
Laila Pakalniņa

Rīgas domniekam Jānim Šmitam vēl nav apnicis – pagājušonedēļ viņš atkal pacīnījās pret pagānisma tradīciju piekopšanu Vecrīgā. Izglītības, kultūras un sporta komitejas sēdē Šmits izteica [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Laila Pakalniņa
Sniegā un ceļā (40)
Laila Pakalniņa

Man patīk ziema, kurā ir tik daudz gaismas no sniega. Jo ir tik interesanti skatīties. Kā pa vienu taku cits citam pretim iet cilvēki. Kurš [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Laila Pakalniņa
Tiesa un jutīgums (131)
Laila Pakalniņa

Pagājušo pirmdien Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris par „jutīgākajām” jaunā gada lietām nosauca tiesnešu algu „iesaldēšanu” un strādājošo vecāku pabalstus. Tā saukto mazā Gustava lietu, [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Laila Pakalniņa
Kas pie mums ir atnācis? (42)
Laila Pakalniņa

Ja jau „visi bērni” vienojušies šķietami daudzpusēji (bet jo īpaši tirgotājiem) izdevīgā Ziemassvētku saucienā „dāvanas būs tev un man!”, atliek vien pieņemt lēmumu, kas tās [..]

Lasi visu »»

Mūsu draugi:

BNS LETA Lielie.lv Lursoft Robert's Books