Nokdauns Latvijas zaļajai enerģētikai (83)
Autori: Jānis Zalāns un Ivars Klagišs
Publicēts: 2010. gada 21. janvāris 09:12
Atslēgvārdi: , , , , .
x

Nosūti raksta adresi draugam.

12.janvārī ar 100 miljonu eiro avansa piešķiršanu ERAB akceptēja atbalstu 2007.gadā Latvijā „izperinātajai” idejai par 388 miljonu eiro vērtā otra gāzes bloka celtniecību TEC-2.

Lēmums par 400 MW elektriskās jaudas (MWel) gāzes bloka celtniecību TEC-2 teritorijā ir ekonomiski neizdevīgs un, izņemot Latvijas enerģētikas uzstādījumu par 100% elektroenerģijas pašnodrošinājumu 2016.gadā, ir pretrunā ar vienīgo valsts interesēs izstrādāto dokumentu enerģētikas nozarē – Enerģētikas attīstības pamatnostādnēm 2007.-2016.gadam.

Pamatnostādņu mērķis enerģētikā ir sekmēt pašnodrošinājumu, izmantojot vietējos atjaunojamos  energoresursus (AER) – biomasu (koksni, salmus), biogāzi, vēju, ūdeni.

Uzceļot 400 MWel gāzes bloku Rīgā, kurināmās koksnes iespējamais patēriņš elektroenerģijas ražošanai Latvijā a priori samazinās par aptuveni 50%, jo Rīga ir vienīgā vieta Latvijā, kur ir ekonomiski izdevīgi uzcelt vērā ņemamas jaudas (75–100 MWel) biomasas koģenerācijas staciju (iekārtu, kurā elektroenerģijas ražošana ir pakārtota siltumenerģijas ražošanai). Kurināmās koksnes patēriņš šādā stacijā būtu 0,6–0,75 miljoni kubikmetru gadā (Latvija katru gadu eksportē 2 miljonus kubikmetru kurināmās koksnes). Pārējo pilsētu vasaras siltuma patēriņi, salīdzinot ar Rīgu, ir niecīgi, tāpēc tur kopējā uzstādāmo biomasas koģenerācijas staciju jauda būs vienāda vai mazāka par TEC-2 biomasas koģenerācijas stacijas jaudu.

Patlaban energoapgādes nodrošināšanai visos Latvijas tautsaimniecības sektoros, izņemot mājsaimniecības, dominē gāze. Uzceļot 400 MWel gāzes bloku Rīgā, vēl vairāk palielināsies Latvijas atkarība no Krievijas gāzes piegādēm, jo vairāk tāpēc, ka Gazprom Rīgas biroja pārstāvis nupat paziņoja, ka tuvākajā nākotnē Inčukalna apakšzemes gāzes krātuvē vairs neuzglabās Krievijas ziemas patēriņa gāzi. Tātad aizgriezt Krievijas–Inčukalna gāzesvada krānu Krievijai kļūs pavisam nesāpīgi.

Tā kā vasaras mēnešos Rīga lietderīgi var patērēt tikai aptuveni trešdaļu no TEC-2 otrajā blokā saražotās siltumenerģijas, bet pārējās divas trešdaļas jāizmet gaisā, gāzes bloka saražotās elektroenerģijas pašizmaksa ir lielāka nekā importētās vai mazākas jaudas biomasas koģenerācijas stacijā saražotajai elektroenerģijai. Gāzes blokā ražotās elektroenerģijas pašizmaksas galveno komponenti veido gāzes cena, kura nākotnē neglābjami augs straujāk nekā alternatīvā kurināmā (ogļu, urāna, koksnes) cena, tādējādi augs arī tajā saražotās elektrības cena. Tas nozīmē, ka abi (esošais un projektējamais) bloki lielāko gada daļu (vasarā) netiks darbināti. Trūkstošo elektroenerģiju importēsim tāpat kā līdz šim.

Turpmāko 10 gadu laikā Latvijā prognozē elektrības patēriņa pieaugumu tikai par 17% (Latvenergo dati). Tas nozīmē, ka jaunceļamais gāzes bloks ir kā mašīnas otrs – 388 milj. eiro vērts – rezerves ritenis.

Pēc medijos publicētās informācijas, Latvenergo valdē parādījusies ideja (iespējams, ka kaut kur mākoņos), ka sākumā nebūtu slikti daļu Latvenergo privatizēt, jo trūkstot naudas otrā „rezerves riteņa” uzmontēšanai. Tā jau ir doma ar skatu nākotnē. Privatizējot 400 MWel gāzes bloku, tā īpašnieks saskaņā ar MK noteikumiem nr.221 papildus samaksai par pārdoto elektrību un siltumu 15 gadus saņems Latvenergo (precīzāk mūsu – elektroenerģijas lietotāju) piemaksu 95 712 Ls par katru uzstādītās jaudas MW jeb 38,3 miljonus latu gadā.

Intresanti, ka MK noteikumi nr.221 „nejauši” ir pieskaņojušies gāzes bloka izdevīgākajam darba režīmam – uz samaksu par uzstādīto jaudu var pretendēt iekārtas, kuras koģenerācijas (kopā elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošana) režīmā gadā nostrādā tikai trīs tūkstošus stundu, tas ir, nepilnu apkures sezonu. Pārējās gada 5760 stundas jaunais īpašnieks var atpūsties, izņemot vienu dienu mēnesī, kad jāsaņem 3,19 miljoni latu.

Bloķējot biomasas koģenerācijas stacijas celtniecību Rīgā, Latvija rada papildu problēmas arī izmešu (CO2) samazināšanas programmai.

Par Latvijas elektroenerģijas apgādes pašnodrošinājumu

Latvenergo un Centrālās statistikas pārvaldes publicētie dati liecina, ka Latvija gadā importē aptuveni trešdaļu no patērētās elektroenerģijas. Tā ir taisnība. Taču parasti pietrūkst skaidrojuma, kāpēc tā, un 99,9 % iedzīvotāju domā, ka mēs paši nespējam saražot šīs importētās 2,5 TWh. Patiesība ir tāda, ka Latvija pat šajā aukstajā gadalaikā spēj 100% nodrošināt savu patēriņu. Liels importētās elektroenerģijas īpatsvars ir tādēļ, ka vasarā mūsu TEC ražotā elektroenerģija, kā jau šajā rakstā apskatīts, ir dārgāka par importēto. Tādēļ izdevīgāk ir iepirkt, nekā ražot pašiem.

Iespējams, ka ziemas mēnešu „pīķa stundās”, kad Daugavas HES kaskādes elektroenerģijas pienesums, samazinoties ūdens caurtecei, nokrīt zem normas, Latvija pagaidām būs spiesta nedaudz importēt. Latvijas maksimālā jaudas slodze pašlaik un nākamos piecus gadus būs 1350-1400 MW robežās. Īstenojot zemāk minētos pasākumus, Latvija ne tikai realizētu elektroenerģijas 100% pašnodrošinājumu, bet kļūtu par elektroenerģijas eksportētājvalsti.

Pasākumi pašnodrošinājuma jaudu ieviešanai un apgādes drošībai:

1) Biomasas koģenerācijas staciju būve Rīgā un Latvijās lielākajās pilsētās ar kopējo uzstādīto jaudu 150-200 MWel;

2) Koģenerācijas un vēja stacijas, kuru būvei atbilstoši MK noteikumiem nr.883 atļaujas izsniedzis MK – 200  MWel;

3) Valsts nesubsidētie vēja ģeneratori ar uzstādīto jaudu 1000 – 1500 MW;

4) Līdzdalība Visaginas AES būvniecībā Lietuvā vai Kurzemes 400 MW ogļu-koksnes kondensācijas stacija;

5) Līdzdalība Zviedrijas–Lietuvas 700 MW jaudas NordBalt kabeļa būvē;

6) ārkārtas situācijā iespēja saņemt elekroenerģiju pa topošo Somijas-Igaunijas 700 MW jaudas kabeli;

7) Minimālās starpvalstu garantētās importētās jaudas – 200 MW.

Kā nozīmīgu bāzes jaudu jāvērtē Daugavas HES kaskādi ar tās lielo ūdens baseinu un 1528 MW ģeneratoru jaudu. Turklāt HES ir ideāls demferis vēja ģeneratoru parka svārstīgajam jaudas pienesumam.

Latvija, šķiet, ir vienīgā valsts ES, kurai nav savas biomasas koģenerācijas stacijas, kas būtu projektēta elektroenerģijas ražošanai. Pat mazajā Igaunijā ir divas 25 MWel biomasas koģenerācijas stacijas. Mūsmāju zaļās enerģijas noliedzēji apgalvo, ka Latvijai ir izdevīgāk kurināmo koksni granulu vai šķeldas veidā vest uz Zviedriju, lai pa 600 miljonus eiro vērto jūras kabeli saņemtu atpakaļ lētāku elektroenerģiju, nekā paši spējam saražot (pateicoties dažu mūsu izvēlēto „tautas kalpu” un viņu manipulējamo ierēdņu pieņemtajiem lēmumiem).

Šābrīža nekļūdīgi vislabākais pienesums ekonomikas sildīšanai un šeit aprakstīto problēmu risināšanai (kamēr gāzes metastāzes nav pārņēmušas visu enerģētiku) ir nekavējoties izvēlēties 5-10 pilsētas, kurās būtu ekonomiski visizdevīgāk būvēt biomasas koģenerācijas stacijas. Rīgas TEC-2 noteikti jāpasūta biomasas koģenerācijas stacijas projekts. Visu šo staciju kopējās izmaksas būs „rezerves riteņa” vērtas – ap 400 milj. eiro, taču ieguvumi nesalīdzināmi lielāki par 400 MWel gāzes bloka pienesumu tautsaimniecībai – nodarbinātība celtniecībā, transportā, mežsaimniecībā, lētāka enerģija. Projektu virzītājam un īstenotājam jābūt Latvenergo, kamēr tas ir valsts īpašums.

Jo kādēļ nākotnē pārmaksāt, ja šīs stacijas ar savu produktu drīz varēs bez subsīdijām konkurēt enerģijas tirgū?

Jānis Zalāns ir inženieris siltumenerģētiķis, asociācijas „Latvijas Koks” enerģētikas nodaļas vadītājs

Ivars Klagišs ir bijušais Ziemeļrietumu apvienotās dispečeru pārvaldes vecākais dispečers

x

Nosūti raksta adresi draugam.

(41 balsotāji )
Komentāri

[...] Latvijā ir milzīgs neizmantots resurss, kurš daļēji tiek eksportēts, daļēji sapūst mežā. Viņu vīzijā ietilpst lielas biomasas koģenerācijas stacijas būvniecība Rīgā, kā arī citās pilsētās. [...]

Vēl šajā sadaļā

Mūsu draugi:

BNS LETA Lielie.lv Lursoft Robert's Books