Pārstrukturēt koka ķeblīti (243)
Autors: Anda Burve-Rozīte
Publicēts: 2010. gada 29. janvāris 14:10
x

Nosūti raksta adresi draugam.

Lai kaut kas mainītos, attīstītos, ir jāskatās inovatīvi un radoši katrā kaktā un pakšķī – tā socioloģijas profesors, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes doktora studiju programmas direktors Tālis Tisenkopfs. Intervijā Andai Burvei-Rozītei viņš stāsta, ko darīt, lai veiksmes stāstu Latvijā būtu vairāk.

Citadiena.lv publicējām interviju ar profesoru Leonu Taivānu, kurš sacīja, ka latviešiem jāizmet pa logu Dainu skapis, lai kļūtu par integrētu Eiropas kultūras sastāvdaļu. Kas Latvijā, līdzībās runājot, jāizmet pa logu un kas jārada, lai būtu ilgstpējīga sabiedrība?

Par to Dainu skapja izmešanu – vai nu tā bija spilgta metafora, vai arī nopietni domāts. Ja nopietni domāts, tad tas ir diezgan šausmīgi. Ko franči teiktu, ja padzirdētu, ka viņu Nacionālās bibliotēkas krājumu kodolu kāds gribētu izlidināt ārā? Ko no Latvijas sabiedrības vajadzētu “izmest”? Varbūt kašķīgumu un pielīšanu. Bailīgumu arī. Es domāju tādu pavisam vienkāršu bailīgumu – no priekšniekiem. To var skatīt arī plašāk: kā bailīgumu izdarīt kādas pārmaiņas. Maza drosme, uzdrīkstēšanās nemaz neprasa daudz.

Ko būtu nepieciešams radīt?

Pagājušajā  nedēļā Laikmetīgās mākslas centrā lasīju lekciju Kāpjošā un krītošā kolektivitāte. Jaunais privātums. Runāju par to, kāpēc kolektivitāte mums Latvijā nesekmējas. Pēc lekcijas diskusijā cilvēki minēja ļoti daudz piemēru vidējā līmenī, kur notiek ļoti laba rosīšanās. Pilsētas vide man mazāk pazīstama caur pētījumiem, vairāk reģioni un lauku vide, bet [sabiedrības pašorganizēšanās] piemēri no pilsētvides bija ļoti interesanti: dažādas mazas utopijas, brīvprātīgas kustības un iniciatīvas.

Minēsit kādu labu piemēru?

Piemēram, Amālijas ielā Inta Ruka fotografē. Cilvēki aizvien vairāk rada vidējā līmeņa iniciatīvas un uzticības tīklus. Tas var mazināt lielo plaisu, ja raugāmies “mazais iedzīvotājs” un “lielā politika” kontekstā.

Tā plaisa nav iedomāta, pašu bikluma radīta, bet reāla?

Tā ir imagināra realitāte. Šai plaisai var atrast visādus skaidrojumus. Viens ir politiķu nepieņemamā rīcība, kas rada atsvešināšanās sajūtu. Otrs cēlonis ir dziļāks, tas ir kultūras traumas cēlonis. Vēsturiskā atmiņa mums ir traumatiska. Mēs vienmēr esam saskatījuši ārēju pāridarītāju. Šis pāridarītāja tēls [latviešiem] ir dzīvs. Vienmēr, kad caur kolektīvo identitāti konstruējam mūsdienu realitāti, mēs atrodam sevī šo pagātnes traumatisko identitāti un pārnesam to uz šodienu. Mēs meklējam ārējo pāridarītāju: to nolāpīto valdību, slikto Saeimu. Tā domādami un ticēdami, mēs neredzam mazo iniciatīvu formas – sieviešu klubus, tautas namus, jauniešu idejas dažādās mikrovidēs un daudzas citas labas lietas, kas notiek un ir iespējams izveidot no jauna.

Teicāt, ka mēs jau vēsturiski meklējam pāridarītāja tēlu. Vai tas nav veids, kā aizbēgt no apzināšanās, ka paši esam kūtri, neuzņēmīgi, bailīgi un šīs īpašības lielā mērā nosaka mūsu negatīvo realitāti?

Tā varētu būt. Mums pasakas, literatūra ir tāda, ka līdzjūtību un morālu atbalstu izpelnās nabaga Cibiņš, nevis saimniekdēls Buņģis. Bet ne tikai. Mums ir daudz laba, pret ko referēt*, ne tikai cietējiem. Arī pret zemniekiem, strādniekiem, uzņēmējiem, tirgotājiem. Visas tās identitātes Latvijas sabiedrībai [vēsturiski] ir. Kā akadēmiķis Jānis Stradiņš raksta pārskatā par Latvijas zinātnes vēsturi, mums ir daudz citas references. Vācbaltu kultūra un zinātne, kas sākotnēji nāca no vācu aprindām, pēc tam attīstījās latviešu vidē.

Par mazajām iniciatīvām turpinot, vai nav tā, ka tās nereti satīklojas nevis par kaut ko, bet pret?

Tā ir klasiskā sociālo kustību mobilizācijas tēze, ka vieglāk ir ierosināt protestu. Vieglāk ir kustību pārvērst protesta vai nolieguma virzienā, nekā jaunrades un izdomas virzienā. Man ir piemērs par Mērsraga atdalīšanos un skandālu ar Roju – viņi grib atšķelties no jaunā novada. Veids, kā viņi runā – priekšplānā viņi virza to, kas šķeļ. Faktiski tas, kas šķeļ, ir uzkonstruēts – viņi saka, mūsu lepnums, mūsu atšķirīgums! Kaut arī ir tik daudz lietu, kas vieno, sākot ar jūru, ceļu, zvejniecību.

Kāda milzīga enerģija tiek ielikta plaisāšanā, lai gan to varētu ielikt inovācijā, piemēram, ilgstpējīgā zvejniecībā!

Taču tas atkal prasa tīklošanos. Zvejnieki ir savrupināti – viņiem ir tīkli jūrā, bet maz tīklu krastā. Te nav runa tikai par tīkliem, ar ko ķer zivis, bet arī par zināšanu tīkliem. Vai mēs zinām, kas ir ilgtspējīga zvejniecība? Varētu kopīgi izzināt, izdomāt. Varbūt kāds Norvēģijā to zina – taču tas prasa pārrobežu tīklus, komunikāciju. Tātad ir iespējams tīkloties nevis tikai pret – kā zemnieki, kuri brauc uz Rīgu protestēt ar traktoriem, ko valsts un Eiropas fondi viņiem nopirkuši, bet tīkloties par.

Kā  jūs vērtējat telšu pilsētiņu pie Ministru kabineta?

Vai tad viņi vēl ir? Laikam esmu ko palaidis garām.

Viņu kļūst aizvien vairāk.

Es vienu brīdi iedomājos, kā būtu, ja es pats ietu tur protestēt? Tad man būtu jāizdomā, pret ko. Kā ļoti egoistiski piesaistīt sev uzmanību. Pret ko es gribētu protestēt? (Aizdomājas.) Es varētu ierīkot telti par sadarbību starp zinātnēm. Starp dabas, sociālajām un humanitārajām zinātnēm. (Pompozi.) Es prasu sadarbību!

Ļoti asi paironizējāt.

Ja būtu silts, es varbūt aizietu, pasēdētu. Tā būtu spēle, idejas proponēšana. Taču ir svarīgi visu laiku kaut ko darīt arī realitātē. Es, piemēram, rosinu, kā zinātnēm vajadzētu sadarboties. Protestējot tu vari saasināt uzmanību, bet, kā saka mans deviņdesmitgadīgais tēvs, kur tās darbavietas radīsies? Kas viņas radīs? Ne jau valdība.

Tātad problēma ir aklais protests – tāds, ko izraisa neizpratne. Lai kaut ko kritizētu un vietā piedāvātu labākus risinājumus, jābūt kompetencei. Varbūt tā ir jomu speciālistu, arī valdības atbildība, ka procesi sabiedrībai nav saprotami izskaidroti?

Šeit ir atkal jautājums par valdības komunikācijas dienestiem – kāpēc tie negāja pie cilvēkiem uz telšu pilsētiņu un skaidri saprotami nerunāja? Galu galā, ir dažādas līdzdalības formas. Piemēram, kāds no valdības ierēdņiem varēja tur kādu nakti pārnakšņot. Piesaistīt sabiedrības uzmanību uz problēmas sāli. Pateikt, es vienu nakti pasalu šeit un izdomāju, kā mēs varētu mēģināt ko risināt.

Nepieciešama solidaritāte, rokas pasniegšana –  gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, jūs gribat teikt?

Jā, bet dialogs nav nekāds pašmērķis vai glābējs. Jūs ieminējāties par zināšanām, kompetenci. Piemēram, stāsts par Bauskas piketētājiem, kuri protestēja pret slimnīcas slēgšanu. Kas bija baiļu pamatā? Grūti pateikt, bet šķiet, ka kaut kas ļoti banāls – ka līdz ārstam varētu būt tālāk jābrauc. It kā pašreiz pie viņiem nebūtu jābrauc, jāiet. Medicīnas kvalitāte taču objektīvi ceļas lielajos centros. Pret ko cilvēki tik ļoti sarosās? Ko viņi iestājas aizstāvēt? Bieži vien – kaut ko ļoti neefektīvu. Tas būtu godīgi jāpasaka.

Vai protesti ir vai nav efektīvi?

Tik daudz, ka liek mazliet pierauties un noraustīties [atbildīgajiem]. Vai protesti palīdz pašiem cilvēkiem, es nezinu. Viņi izšauj enerģiju protestā, ko varētu ielikt izdomā. Par Bauskas slimnīcu turpinot, kāpēc nevar slimnīcu pārvērst par ārpakalpojumu ārzemju pensionāriem, kuri šeit brauktu uz ārstniecības kūrēm? Tā būtu reāla sociāli medicīniska inovācija. Pārveide no vienas nožēlojamas mazas slimnīcas, kur tev no rīta izmēra temperatūru un iedod pulverīšus – tantes tur aizbrauc, paguļ, atpūšas, uz sociālo centru. Tātad paskatīties nevis no modernās medicīnas, bet sociālās aprūpes prizmas. To pašu, ko protat, konvertējiet citā žanrā! Lai kaut kas mainītos, attīstītos, ir jāskatās inovatīvi un radoši katrā kaktā un pakšķī.

Vai Latvijā nav problēmu ar radošumu? Kāpēc mēs ražojam tik daudz bezjēdzīgu koka ķeblīšu, bet maz – oriģinalitātes, pārsteigumu?

Ir daudzas jomas Latvijā, kas attīstās. Varbūt par tām par maz runā. Vajadzētu vairāk celt gaismā. Piemēram, Tukumā mums ir cehs – Milzkalnē ražo detaļas BMW automašīnām. Jelgavā ir laba metāla industrija un klasteris. Mums ir labi mežu sektori – koksnes pārstrāde un izmantošana. Jūs jautājāt, vai Latvijā ir radošums? Ir. Mākslas, kultūras jomā. Vēsturiski Latvija bijusi plaukstoša zeme muižu laikos [XIX gadsimtā], attīstība notikusi daudzās jomās. Jau hercoga Jēkaba laikā Latvijā bija kuģu būvētavas. Tajā pašā Mērsragā, Engurē bija dzelzs kausēšanas cehi.

Mums ir labas saknes, jūs gribat teikt?

Padomājiet, metāla industrija XVII gadsimtā Engurē! Tas jāzina. No kurienes nāk zināšanas? Ļoti bieži – caur tīkliem. Cilvēki viens otram pastāsta. Caur profesionālām asociācijām specifiskās ražošanas nozarēs. Zināšanas cirkulē, un cilvēki mācās caur tīkliem. Šīs zināšanas būtu jāstimulē profesionāli (sektorāli), gan arī ar universitāšu mācībspēku, lietotāju, klientu palīdzību. Šeit paveras iespējas arī inovāciju, tehnoloģiju pārneses centriem, kas rada atbalstu zināšanām.

Lai tīklotos, jāspēj sadarboties. Latvijā mēs to spējam?

Tā ir mana inovācija: es gribu atvērt jaunu programmu, kas to māca. Šo programmu varētu saukt – ekonomikas sociālā organizācija vai inovāciju organizācija. Runa ir par sociāli organizatoriskām prasmēm, kā cilvēkus savest kopā sadarbībai. Tam nepieciešamas tirgus, mārketinga, psiholoģijas, kultūrkomunikācijas prasmes. Piemēram, lai dabūtu zivju ēdājus no Vācijas uz to pašu Enguri, ir svarīga kultūrkomunikācija, valodu, projektu menedžēšanas prasme. Plašāk skatoties, tas noved pie sadarbības prasmes. Latvijas nākotnes ceļš ir prasme radoši kombinēt. Lai to darītu, jāprot saistīt cilvēkus no dažādām jomām, vietām.

Vai, strādājot ar studentiem, jūs redzat, ka jaunajai paaudzei piemīt radošums un spēja sadarboties?

Jaunieši nāk izglītoti, motivēti. Vienalga, ko viņi studē, bet [augstskolām] viņus jāprot atmodināt šādā virzienā. Par to pārliecinājos pagājušajā semestrī, kad mikrosocioloģijā vedu viņus pētnieciskā ekspedīcijā – vienreiz uz zirgu stalli, otrreiz uz Rīgas mākslas telpu. Mēs runājām par tirgu, par to, kas ir viņu (zirgu staļļa) klienti. Kā viņi pārdod? Kā šis sektors ir uzbūvēts? Savukārt Rīgas mākslas telpā bija laba izstāde par dizainu. Pieaicinājām dizainerus, diskutējām par to, kas ir dizains, kā to dabūt kopā ar ekonomiku.

Diskusijā piedalījās māksliniece Laura Danilāne, kura izveidojusi projektu Patte, sadarbojoties Latvijas Mākslas akadēmijas un Banku augstskolas studentiem. Viņa piedāvā iepakojumu, dizainu, un cilvēki ar invaliditāti [produktu] izgatavo. Vesela ekonomiska, sociāla organizācija!

Uz diskusiju bijām uzaicinājuši arī cilvēkus, kuri ražo un eksportē dizaina mēbeles – viņi stāstīja par savu pieredzi starptautiskās izstādēs. Pēc tam studenti rakstīja kopsavilkumu. Liku viņiem reflektēt, ko sociologi šeit varētu darīt. Viņi uzrakstīja virkni ideju. Tātad viņi sevi jau saredz kā iespējamos ekonomikas sociālos organizatorus. Sociologiem vairs nav jābūt tikai un vienīgi pētniekiem. Viņi var būt arī pašnodarbinātie, inovāciju brokeri. Sadarboties ar ekonomistiem, uzņēmējiem, dizaineriem. Attīstīt jaunas pakalpojumu idejas.

Ja paskatāmies, kādus biznesus Latvijā sāk, tie pārsvarā  saistīti ar parfimēriju, konditoreju un rokdarbiem. Ko šīs izvēles stāsta par mums?

Mazie pakalpojumi, uzņēmumi ir kaut kas vienkāršs. Drošs. Ja atkal pacilājam profesora Stradiņa biezo grāmatu, redzam, ka materiālzinātne, instrumentzinātne Latvijā bija jau viduslaikos un apgaismības laikā. To attīstīja vācu izcelsmes zinātnieki. Kuģu būve bija Latvijā – tādas lielas lietas.

Gribat teikt, ka zemapziņā tas mums sēž. Mēs varam!

Šajos laikos, protams, veikaliņš, kafejnīciņa. Ja mazā miestiņā ir divas frizētavas, tad noteikti atvērs trešo. Tāpēc, ka tas ir vienkārši.

Tad latvieša prāts ir vienkāršs, neambiciozs?

Nu, frizūras un kūkas vienkārši vieglāk pārdot. Ja bankrotē, tad nav tik traki. Kas vispār ir bankrots? Amerikā – ļoti ātra procedūra. Zviedrijā – mūža lāsts. Latvijā bankrots ir putra. Tāpēc, ka ir saradušies bankrotu administratori, kuri sūc naudu un pārvērš to par bezgalīgu procesu, no kā paši barojas. Jo lielāka putra, jo labāk maksātnespējas administratoram.

Arī personīgo bankrotu gadījumos notiek tas pats. Es valdības vietā izdotu dekrētu vai likumu par ātro bankrota procedūru. Lai cilvēks vai SIA paliek ar saviem parādiem, bet var veidot ko jaunu. Tā putra skar tieši ar iniciatīvu apveltītos cilvēkus. Iniciatīva Latvijā ievelk putrā.

Vai mūsu veiksmes stāstus neapdraud egoisms?

Visās modernās sabiedrībās cilvēki ir gan egoisti, gan altruisti. Latvijā šis līdzsvars ir mazliet izsists. Ir neticība valstij, savstarpējā skepse un nemācēšana sadarboties. Tas mūs ved individuālismā, kur tagad sazeļ jaunas privātuma formas. Dažas no tām ir ļoti cerīgas. Piemēram, režisors Alvis Hermanis ir spilgts individuālists, bet caur to viņš pozicionē pašcieņu, brīvību, ideju. Jaunais privātums jeb jaunais atomārisms ne vienmēr ir kas slikts. Reizēm tas ir ļoti radošs, un to jāmēģina izmantot visas sabiedrības labā.

Jums personīgi ģimenē ir veiksmes stāsts –  jūsu meita Lote un viņas uzņēmums Madara Cosmetics.

Par Loti esmu ļoti priecīgs. Viņa ir īpašs cilvēks, ļoti talantīgs. Arī viņas vīrs, viņš arī biznesa kompanjons. Ļoti stipri cilvēki un vienlaikus pieticīgi, neizvēlīgi. Nešķiebj degunu ne par ko. No Lotes es daudz mācos. Kādreiz viņa mācījās no manis, tagad otrādi. Daudzas savas idejas varu drošāk izteikt tieši Lotes faktora dēļ. Kaut vai šī studiju programma, par ko jums stāstīju un gribētu realizēt – Madara labprāt piedāvātu prakses vietas, sadarbību ar citiem uzņēmējiem. Tas mani iedvesmo.

Kas ir Lotes veiksmes stāsta pamatā?

Pārliecība par savu ideju ir ļoti svarīga katrā stāstā.

Jūs kā pētnieks regulāri “mērāt temperatūru” mūsu sabiedrībai. Ko jūs ieteiktu vispirmām kārtām, lai veiksmes stāstu mums būtu vairāk un pašsajūta – labāka?

Teikšu kaut ko pavisam vienkāršu. Nekautrēties, nebaidīties. Teikt, ko tu domā. Ieklausīties citos. Darīt savu lietu. Ja gadās sastapties ar bremzi, griezt muguru un meklēt citur domubiedrus. Neapstāties. Tikai tā var attīstīt idejas. Mēs divdesmit gadus Latvijā esam dzīvojuši pretstatos: “valdība” un “es”. “Indivīds” un “sabiedrība”. Sociāla eļļošana nav notikusi. Tagad mums tā jāmācās.

*Pašreference socioloģijas skatījumā – raksturojums, ko sev piešķir kāda sabiedrība vai sabiedrības daļa, kurai kopēja, piemēram, vēsturiskā pieredze, reliģija

x

Nosūti raksta adresi draugam.

(25 balsotāji )
Komentāri
241.
klusais>zvirbulēns
2010. gada 1. februāris, 23:26

Nerausties, man tā interese tīri informatīva, es tur pietiekami daudz šnabi esmu dzēris, lai varētu pa tiešo uzjautāt. Es vienkārši tiešām izbrīnijos ,ka vēl tāds arhaisms varētu būt.
P.S. Pēdējais inovatīvais stāsts – gaisa ceļš cigaretēm.

242.
klusais>zvirbulēns
2010. gada 2. februāris, 00:08

Nerausties, man tā interese tīri informatīva, es tur pietiekami daudz šnabi esmu dzēris, lai varētu pa tiešo uzjautāt. Es vienkārši tiešām izbrīnijos ,ka vēl tāds arhaisms varētu būt.
P.S. Pēdējais inovatīvais stāsts – gaisa ceļš cigaretēm. Tā lūk dzīve nestāv uz vietas.

243.

Nu ko man var atņemt vairāk kā kailo dzīvību?! Lai ņem, nebūs šai muļķu paradīzē vairāk jāmokās.

Vēl šajā sadaļā
Raksti » Intervija
Atkāpušies no bezdibeņa (132)
Pauls Raudseps un Aivars Ozoliņš

Pirms gada, pašā krīzes melnumā, kad valsts atradās tuvu maksātnespējas bezdibenim, no varas atstumtā Jaunā laika kandidāts Valdis Dombrovskis uzņēmās valdības vadītāja pienākumus. Lietišķs un piezemēts — [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Citiem vārdiem (43)
Anda Burve-Rozīte

Eirovīzijas nacionālās atlases finālā uzstājas Kristīne Kārkle–Puriņa (26) ar Valta Ernštreita un Raimonda Tigula dziesmu lībiešu valodā Rišti rašti. Intervijā Kristīne stāsta, vai tradicionālā kultūra [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Melngailis: Parex ir jāpārdod šogad (49)
Sanita Jemberga

Valdība otrdien akceptēja grozījumus  Kredītiestāžu likumā, tādējādi  ar otro piegājienu mēģinot ierobežot bijušo Parex bankas īpašnieku Valērija Kargina un Viktora Krasovicka 370 tūkstošu latu ikmēneša [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Atvainojiet, mēs esam Latvijā (230)
Sanita Jemberga

TB/LNNK līderis Roberts Zīle uzskata, ka nacionālie jautājumi krīzes laikā nezaudē svarīgumu, Saskaņas centra ietekme var kļūt bīstama, bet iepriekšējā valdība izvēlējās nepareizu ceļu ekonomikas [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Pragmatisks aprēķins. Nekas vairāk (116)
Anita Brauna

Latvenergo prezidents Kārlis Miķelsons nebaidās būt atkarīgs no Krievijas gāzes un ir stingri pārliecināts, ka uzņēmumam jābūvē vērienīgais – gandrīz 400 miljonu eiro vērtais – [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Urbanovičs: Es būšu vara (84)
Sanita Jemberga

Socioloģiskās aptaujas rāda, ka Saskaņas centram ir ļoti labas iespējas iegūt nozīmīgu balsu skaitu nākamajā Saeimā vai pat uzvarēt vēlēšanās. Kas ir tā ministru kandidāti, [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Kā puteklis starp dzirnakmeņiem (67)
Anita Brauna

Ekonomikas ministrs Artis Kampars (JL) skaidro, kāpēc Latvenergo tomēr būtu lietderīgi būvēt asi kritizēto TEC-2 otro gāzes bloku, kāpēc valdībā par to lēma slepeni un [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Viļņveida uzcepšanās (88)
Anda Burve-Rozīte

“Manā izdzīvošanas taktikā ir tikai vitalitāte. Izdzīvošu es, izdzīvos pilnīgi neprātīgs kantrī dziedātājs no Latvijas Radio 2 un izdzīvos visi tie, kuri likstu dēļ nezaudē [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Guļāns: pieļauju, ka Maizīti var neapstiprināt (165)
Sanita Jemberga

Atriebība. Tā bijušais Augstākās tiesas (AT) vadītājs Andris Guļāns sauc Saeimas negatīvo balsojumu par Aivara Lemberga apcietināšanu sankcionējušo tiesnesi un šī gadījuma dēļ nopietni šaubās, vai [..]

Lasi visu »»
Raksti » Intervija
Spiediena privatizēt nav (59)
Sanita Jemberga

Pieļauju iespēju – tā Lattelecom jaunais padomes priekšsēdētājs Gatis Kokins (SCP) atbild uz jautājumu, vai digitālās TV ieviešanas konkurss bija pieskaņots vienam pretendentam. Gan par [..]

Lasi visu »»

Mūsu draugi:

BNS LETA Lielie.lv Lursoft Robert's Books