Izvēlēties Latviju (97)
Autors: Laila Pakalniņa
Publicēts: 2010. gada 4. februāris 07:20
Atslēgvārdi: , , .
x

Nosūti raksta adresi draugam.

 

Bijušais Gvantanamo ieslodzītais Latviju esot izvēlējies pats. Atliek vien domāt, ka tā arī ir, un galu galā, kāpēc šajā gadījumā tas tā arī lai nebūtu. Pat ja daudz ko pieredzējušais un pārcietušais uzbeks vēl nezina, ko ir izvēlējies. Piemēram, to, ka šajās dienās pa dziļdziļu sniegu var nobristies ne tikai mežā, bet arī pārvietojoties pa Rīgas ietvēm. Tas nekas – spīd saule, un Latvija ir ļoti skaista. Un kas to lai zina, varbūt beidzot kādam kaut mazliet palīdzēs tas, ka Rīgas kanāla malā ir uzstādīts piemineklis viduslaiku astronomam un ģeogrāfam Mirzo Ulugbekam.

Kaut gan principā par to cilvēku, kas brauks dzīvot uz Latviju, es īpaši daudz nedomāju – nu varbūt tikai nedaudz vairāk, nekā viņš varētu domāt par mani. Es, protams, atcerējos Maikla Vinterbotoma un Meta Vaitkrosa filmu Ceļš uz Gvantanamo, kas pirms četriem gadiem Berlīnes kinofestivālā izpelnījās visskaļākos un visilgākos aplausus (Vinterbotoms filmas ideju atrada avīzē, kur izlasīja ziņu par trim britu pilsoņiem, kas devās svinēt kāzas uz Afganistānu, tur „uz aizdomu pamata” tika sagūstīti un nokļuva Gvantanamo cietumā). Bet par konkrēto uzbeku es tikai nedaudz iedomājos – jo ziņa par to, ka valdība atbalstījusi lēmumu izmitināt Latvijā vienu no ASV ieslodzījuma vietā Gvantanamo turētajām personām, nonāca atklātībā brīdī, kad apkārt bija tik daudz sniega – jā, tad es iedomājos, ka viņš varbūt par to sniegu brīnītos. Jo pat mēs paši brīnāmies.

Apmēram tāpat, kā tajā  rītā, kad aiz loga bija mīnuss 24 grādi, man gribējās atbildēt uz spamu jeb mēstuli. Ir jau tā, ka atbilstoši profesijai un nodarbei (precīzāk – datu bāzēm, kurā mūsu e-pasta adrese atrodas) mums katram pienāk savas mēstules. Turklāt tās mēstules, ko kino veidotāji saņem, kopš Latvija ir Šengenas zonā, e-pasta aizsargsistēma būtībā nemaz nevar kvalificēt kā mēstuli. Jo tās tik tiešām ir darījuma vēstules, kurās kāds kolēģis – Indijas kinoindustrijas pārstāvis informē par to, ka filmēšanas grupai nepieciešams sameklēt filmēšanas vietas „jūsu valstī” (vēl būs vajadzīga uzņemšanas aparatūra, varbūt arī masu skatu dalībnieki, transports, atļaujas un, cita starpā, arī vīzu noformēšanas palīdzība filmēšanas grupai „23 cilvēku sastāvā”). Ja kāds „uzķeras” (un, piemēram, jaunajās Eiropas dalībvalstīs vienmēr kāds „uzķeroties”, jo runa jau ir par visai vilinošu starptautisku sadarbību), tad galu galā, kad viss ir noorganizēts, „filmēšanas grupa” no Indijas tik tiešām arī izlido, taču tās pēdas izgaist kaut kur Frankfurtes lidostā…

Taču principā šīs vēstules – mēstules neviens nelasa. Tomēr nesen, kad ārā bija mīnus 24, es vienu izlasīju. Par ieceri „jūsu valstī” nofilmēt dueta dziedājumu (būšot arī dejotāji, bet vajagot vēl četrus „jūsu valsts” dejotājus) topošai spēlfilmai „par mīlestību un nodevību, kur Varonis un Varone atklāj godīguma un uzticēšanās nozīmi un gala beigās – ģimenes patiesās vērtības”. Filmēšana notikšot „jūsu valsts” krastmalās, baznīcās, pilīs, muzejos un citur. Izgāju ārā, skatījos, kā mazas un lielas mašīnas cita citu mēģināja „ievilkt”, kā akumulators akumulatoram deva „piepīpēt”, bet iztēlē redzēju indiešu dziedātājus un dejotājus krastmalās (piemēram, līdz viduklim sniegā kūņojamies (vai kažoki viņiem ir?) Jūrkalnes stāvkrastos), muzejos (ja ne samērā plašajā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ar Purvīti, Valteru un Rozentālu fonā, tad varbūt Brīvdabas muzejā, kur nesen izveidota arī distanču slēpošanas trase). Ai, un kurā baznīcā viņi ir iecerējuši dejot – Domā, Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrālē vai tomēr brauks uz Latgali, kur ceļi ja ne sniegā, tad ledū, toties dievnami ezeru krastos izslējušies! Utt.

Tajā rītā man gribējās uz to mēstuli atbildēt. Teikt – par to, ka šorīt, kad Daugavu tin balta sala dūmaka, jūs mani tik ļoti sasmīdinājāt, es jums atklāšu, ka visas Eiropas valstis nav vienādas. Un, ka mūsējā ir īpaši skaista. Sniegs mums mirdz dārgakmeņu pilns, debesis mums ir neiedomājami zilas, bet sals un saulriets tās pēkšņi var nokrāsot ne vien oranžas un sarkanas, bet pat zaļas. Un balta sarma visu pēkšņi pārvērš par tādu brīnumu, kam neko līdzīgu pasaulē nav iespējams iedomāties. Un tas notiek pēkšņi un negaidīti – kādu rītu visi, kas te dzīvo, pēkšņi saņem dāvanā skaistumu.

Cienījamais Robert Kenedij (ja tā jūs sauc, un varbūt tiešām kādu tā arī  sauc, jo vīza taču jums vajadzīga uz šo vārdu), tas, ka cilvēki grib dzīvot labāk, ir tikai normāli, taču, ja tāpēc jūs esat gatavs melot, iemācieties to darīt – es jums pat nestāstīšu par profesionālām detaļām, pēc kurām var droši pateikt, ka ar filmu ražošanu jūs nekad neesat bijis saistīts. Jo jāsāk ar to, ka vārdu „jūsu valsts” vietā vajadzētu teikt – Latvija. Nu, un kaut pavirša informācija par šīs zemes klimatiskajiem apstākļiem un kultūras tradīcijām arī lieti noderētu, lai neizgāztos uzreiz.

Un vēl es atcerējos kādu jaunu sievieti – bēgli, kuru bija uzņēmusi Norvēģija. Oslo autoostā mēs kopā gaidījām autobusu uz mazu pilsētiņu, kur viņai bija ierādīta pajumte (vieta, kur viņa ne vien tiks izmitināta un pabarota, bet kur viņai būs iespēja mācīties). Viņas norvēģu pavadonis norūpējies, lai viešņa izkāptu pareizajā pieturā, lūdza manu palīdzību, jo devos tieši turp. Kad puisis bija aizbraucis, jaunā sieviete man jautāja, vai tajā pilsētiņā būs veikali. Teicu, ka gan jau būs, un stāstīju, ko iepriekš par to vietu biju noskaidrojusi – daba, muzeji, tradīcijas. Nē, nē, tas viņu neinteresējot – cerams, tur būs lieli veikali. Vērojot, cik sirsnīgi un mīļi sieviete gala mērķī, kur viņa patiesībā nemaz nealka nokļūt, tika sagaidīta, man nācās atzīt, ka es gan nekādas īpašās sirsnības drupačas sevī nevaru sakasīt – šis cilvēks gribēja nokļūt zemē, kurā ir veikali, un tagad ir sapīcis par to, ka no pilsētas ar daudz veikaliem tiek nogādāts pilsētā, kur to varbūt būs mazāk. Proti, pabalsta tērēšana vairs nebūs tik aizraujoša.

Nedaudz citādi par tumšādaino sievieti, ko satiku ziemeļos, iedomājos tad, kad draugi pastāstīja par savu dēliņu – bijušo bērnu nama audzēkni, kuru viņi adoptēja, kad puisēnam bija pieci gadi. Vairākus gadus viņi bija spiesti novērot puikas milzīgo patiku pret veikalu apmeklējumiem, kaut gan bērna dzīve – gan garīgā, gan materiālā bija mainījusies radikāli.

Ja cilvēks – mazs vai liels – ir ilgi sapņojis par kaut ko, viņam ir grūti īsā laikā atteikties no šiem sapņiem, pat ja viņš ir ieguvis kaut ko daudz vairāk. Piemēram, labu ģimeni vai ļoti skaistu zemi, kur dzīvot. Bet būs jau labi.


x

Nosūti raksta adresi draugam.

(43 balsotāji )
Komentāri
81.

“Priecē,ka dāmīta Jaunalksne aplauzīsies, nedabūs vieglo 100 000 Ls naudiņu, mūsu naudiņu!”

Un kā tad Tu zini ka nedabūs? Vai jau tiesas spriedumu zini, ja tikai 18 febr. lasīs?

Kas attiecas uz ZZS, nu atvaino! Kapēc Tu man piedāvā par pērkamām dvēselēm balsot?! Tur no bauriem nav ne smakas…tur ir veci komuņagas, tad vēl spotsmens, kurš pats nesaprot kā un kapēc vispār tai Jēkabkūtī iekļuvis un kas viņam tur darāms, tad vēl pēdējo prāta palieku izkūkojušais breksis!Vai Tev pašam tie tārpi neriebjas? Man riebj uz viņiem skatīties, kur nu vēl balsot!…
Par brigmani zinu vēl nekrietnākas lietas, kas tikai liecina par cilvēka zemiskumu arī personīgajā dzīve…pie tam viņš nav vīrietis, bet pilnīga lupata.

Tāda dīvaina sajūta – pēdējā laikā CD sāk pārvērsties par zvirbulēna domu izgāztuvi….

zvirbulēniem nav domu, tikai čiepstieni.

84.

Labrīt!

Un kā tad Tu zini ka nedabūs? Vai jau tiesas spriedumu zini, ja tikai 18 febr. lasīs?

———–
Tiesas spriedumu nezinu, bet es nedaudz zinu likumus!

Kas attiecas uz ZZS, nu atvaino! Kapēc Tu man piedāvā par pērkamām dvēselēm balsot?! Tur no bauriem nav ne smakas…tur ir veci komuņagas,

———–
Labi, nebalso par ZZS, ja jau tik traki ir!

Ja kāds nepareizi noklausījās telefonsarunas, tad tādam, protams, vajag pa pirkstiem. Bet 100 tūkstoši (vai 300 tūkstoši) latu kompensācija Latvijas apstākļiem ir nenormāla alkatība. Tur pat nebija tikdaudz runa par šīs žurnālistes avotu konfidencialitātes aizsardzību, bet gan par Jaunalksnes “kāsīšiem” un citām stulbībām.

Ar to dīvaini kontrastē lēmums izmaksāt 90 latu kompensāciju Tukuma rajona iedzīvotājam Aivaram Kalniņam par to, ka viņš veselu gadu atradās cietumā, jo bija nepareizi notiesāts. Sk. http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=72106 . Aivars bija lūdzis izmaksāt pusotru tūkstoti – to darba algu, kuru viņš aresta dēļ zaudēja, bet dabūja 90 latus. Tagad viņš iztiku ģimenei spiests pelnīt Anglijā.

Vieniem ir viens likums un taisnība, citiem – pavisam cits.

Laila kā gun Tu pēc TĀDA raksta Jurim Cālītim acīs skatīsies??

NEPARIZI: aiz loga bija mīnuss 24 grādi
PAREIZI: aiz loga bija mīnus 24 grādi
PAREIZI: aiz loga bija -24 grādi
Avots: LLVV

88.
zvirbulēns - Kalvim
2010. gada 5. februāris, 16:07

Jā, nu taisni tā!

pareizak butu ja jau Latvija pienem kadu no Guantanamo, tad dot tur kadu ari preti, jo tur jau sez nevien teroristi, bet ari dazs labs fiansists.

90.
Halloween Zvirbulēnam
2010. gada 6. februāris, 22:34

Vai Tev savas dzīves vispār nav – ne draugu, ne bērnu, ne hobiju, ka visu laiku netā sēdi?

91.

es arī ievēroju, ka tev skumja dzīve. par visiem jautājumiem tu tik “kompetents”, bet jauno gadu sagaidīji vienatnē, cita diena komentāros.
es speciāli paskatījos, vai tiešām vecgada vakarā šitais kompleksainais anonīmais varonis neaties no kompja! un, kā tad! atgaja uz 10 minūtēm, droši vien, lai paskatītos zatlera runa, kuru pēc tam gribēja apdilst, un atpakaļ netā kā mazais nazītis.
ko lai tur vēl saka…

92.

ko lai tur vēl saka…
————-
Ja nav ko teikt, var arī paklusēt!
Zatlera, Dombrovska runas neskatījos, Jauno gadu sagaidīju savā meža būdā, nelielā kompānijā, jāteic gana saturīgi, mana dzīve nav ne jautra, ne skumja, un vispār, ko tu lūri gar stūriem, lūriķis esi, vai?
:)

93.

nabadziņš

94.

muļķīte

Speciāli zvirbulim- salstošiem putniem humāni cilvēki palīdz. Pārsvarā pie Centrāltirgus, bet vēl šur tur gadās.
Man paziņa- vidējais Latvijas iedzīvotājs bija sadomājis pamieloties ar austerēm. Nezināja, cik maksā- slinks arī, velns, iegāju Stockmanā apskatīties. 0,35 ls gabalā. Un cik tu tādas norītu? Tā kā vēl citrons un pusdienas uz 3, 50 ls. Tas ir sālīti, vai?

Baigais offtopiks panesās :)
Bet lielisks raksts!

Pakalniņa ir baigā gaisa grābsle. Nebija pacietības izlasīt visu līdz galam. Gluži vienkārši kāpēc uzbeks ir “izvēlējies” Latviju: Uzbekijā ir stiprs krievu iespaids, tāpat kā Latvijā; viņš domā, ka viņš brauc mājās. Tikai šeit viņu nebāzīs cietuma, par to viņš ir drošs.

Vēl šajā sadaļā
Raksti » Komentāri » Laila Pakalniņa
Kā dabūt baltu seju un nepieskarties bruņurupucim (146)
Laila Pakalniņa

Tā kā saskaņā ar ticējumu Lieldienās var tikt pie baltas sejas, bet paklausot mediķiem – pēc saskares ar bruņurupučiem kārtīgi jāmazgā rokas, četras Dieva dotās [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Laila Pakalniņa
Marts un miers (116)
Laila Pakalniņa

Vai Latvijā ieviesīs kalendāru, kurā 15.martam uzreiz sekos 17. un nav 16.marta – līdzīgi tam, kā, piemēram, daudzās pasaules viesnīcās nav 13.numuru vai 13.stāvu? Reizēm [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Laila Pakalniņa
Ušakova kalendārs (118)
Laila Pakalniņa

Kamēr mediķi ikvienam, kas pārvietojas pa Rīgu, iesaka izdzīvošanas nolūkos skatīties uz augšu (visai grūti realizējams padoms, turklāt – nekā jau tur, augšā, nav, bet [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Laila Pakalniņa
Principā mēs esam latvieši (107)
Laila Pakalniņa

Par to, cik attieksme pret hokeju Latvijā ir iracionāla, liecina arī tas, ka pat pēc trijiem zaudējumiem (tostarp divām sagrāvēm), ko nacionālā hokeja izlase piedzīvojusi [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Laila Pakalniņa
Man nav vienalga (49)
Laila Pakalniņa

Padodos, man tiešām nav vienalga – pamostoties no olimpiskā murga gribu atbildēt balsij, kas tiklīdz atrodu laiku painteresēties par to, kas notiek Vankūverā un Vistlerā, [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Laila Pakalniņa
Mammas uzvaras diena (51)
Laila Pakalniņa

Rīgas domniekam Jānim Šmitam vēl nav apnicis – pagājušonedēļ viņš atkal pacīnījās pret pagānisma tradīciju piekopšanu Vecrīgā. Izglītības, kultūras un sporta komitejas sēdē Šmits izteica [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Laila Pakalniņa
Ģimene un barikādes (248)
Laila Pakalniņa

Es pat īsti nepamanīju, ka jau 19 gadu nepiedalos barikāžu piemiņas pasākumos. Proti, nekad pēc 1991.gada janvāra man nav bijusi vēlēšanās būt pie kāda Rīgā [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Laila Pakalniņa
Sniegā un ceļā (40)
Laila Pakalniņa

Man patīk ziema, kurā ir tik daudz gaismas no sniega. Jo ir tik interesanti skatīties. Kā pa vienu taku cits citam pretim iet cilvēki. Kurš [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Laila Pakalniņa
Tiesa un jutīgums (131)
Laila Pakalniņa

Pagājušo pirmdien Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris par „jutīgākajām” jaunā gada lietām nosauca tiesnešu algu „iesaldēšanu” un strādājošo vecāku pabalstus. Tā saukto mazā Gustava lietu, [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Laila Pakalniņa
Kas pie mums ir atnācis? (42)
Laila Pakalniņa

Ja jau „visi bērni” vienojušies šķietami daudzpusēji (bet jo īpaši tirgotājiem) izdevīgā Ziemassvētku saucienā „dāvanas būs tev un man!”, atliek vien pieņemt lēmumu, kas tās [..]

Lasi visu »»

Mūsu draugi:

BNS LETA Lielie.lv Lursoft Robert's Books