Vienotība par un pret (248)
Autors: Aivars Ozoliņš
Publicēts: 2010. gada 7. marts 23:28
Atslēgvārdi: , , , .
x

Nosūti raksta adresi draugam.

Apvienības Vienotība nodibināšana krietni vienkāršo “lielo” politisko ainavu un atņem aktualitāti kopš 5.Saeimas vēlēšanām Latvijas pilsoņiem laikam gan populārākajam viltus apgalvojumam, ka “nav par ko balsot”. Līdz šim vienmēr bija bijis tik daudz, par ko balsot, ka ar to varēja aizbildināt pat nepiedalīšanos vēlēšanās. Šoreiz izvēle solās būt skaidrāka un vienkāršāka nekā jebkad kopš Saeimas vēlēšanu atjaunošanas. Arī Vaira Vīķe–Freiberga apsveikumā sestdien Nacionālajā teātrī notikušajam kongresam novēlēja: “Lai nebūtu mums vairs vēlētāju, kas teiktu, ka vēlēšanās nebūs neviena, par ko balsot. Būs!”

Vēl skaidrāka izvēle bija vienīgi 1989.gadā Augstākās padomes vēlēšanās — vai nu par Tautas fronti, vai nu par komunistiem. Taču jāuzmanās — paralēles ar Atmodu un Latvijas valsts atjaunošanu ir tikai metafora. Kopš tam Latvijā piecas reizes notikušas brīvas, demokrātiskas vēlēšanas, un arī šī Saeima, kurai pašlaik uzticas vairs tikai niecīgs procents valsts iedzīvotāju, ir Latvijas pilsoņu gribas brīvas izpausmes rezultāts. Salīdzinājums ar Atmodu un barikāžu laiku ir vietā, lai atgādinātu par ideāliem, kuri ir valsts pamatā, un parādītu pašreizējā politiskā piedāvājuma izvēles principiālo vienkāršību. Taču situācija ir fundamentāli cita — toreiz prasījām neatkarību no okupācijas varas, tagad prasām pašu vēlētiem priekšstāvjiem, lai tie pilda solīto strādāt savas tautas labā. Toties no Atmodas pieredzes zinām, ka ne jau vardarbība ir labākais veids, kā piespiest pat naidīgu varu pildīt mūsu prasības, vēl jo vairāk jāuzmanās, lai tagad vēršanās pret koruptīvo politisko kultūru nesajūk ar valsts pamatu apšaubīšanu un Saeimas nama logu dauzīšanu kā pērn 13.janvārī.

Nevis 2009.gada 13.janvāris, bet gan Lietussargu revolūcija 2007.gada rudenī ir Vienotības tapšanas sākumpunkts. Toreizējā sabiedrības spēja vienoties prasībā pašu ievēlētajiem politiķiem, lai tie rīkojas atbilstoši demokrātijas un tiesiskuma principiem, ir izaugusi līdz politiķu spējai vienoties, lai šos principus īstenotu valsts vadīšanā.

Tāpēc kongress, kurā apņemšanos to darīt formāli apstiprināja trīs partijas — Jaunais laiks, Pilsoniskā savienība un Sabiedrība citai politikai, līdz ar savstarpējās konkurences novēršanu un politisko spēku izkārtojuma vienkāršošanu padara situāciju skaidrāku vēl divējādi.

Pirmkārt, vairs nevar teikt, ka šīs partijas vienkārši ir “pret oligarhiem”. Jo tad uzreiz jāvaicā — atvainojiet, bet par ko tad ir oligarhi un cik liela sabiedrības daļa ir par viņiem, ja godīgas un saprātīgas valsts pārvaldes solījumu uzskata par vēršanos pret sevi? Vienotības izveidošana maina vietām līdzšinējos “varas turētājus” un “opozicionārus”. “Zaļo zemnieku” Augusts Brigmanis nokavēja par vienu dienu un varbūt par veselu laikmetu, vēl sestdien burkšķēdams, ka “pagaidām viņi tikai kā veca plate drillē, ka cīnīsies pret oligarhiem, un tas ir viss”. Par vēlu un garām — tas nav viss, un tagad jau tieši oligarhi būs tie margināļi, kuri cīnīsies “pret” — pret sabiedrības vairākuma prasīto politiskās kultūras mainīšanu. (Pie reizes mainījušies “populistu” apzīmējuma valkātāji — pašslavēto “darītāju” pirmītējā plātīšanās ar savu ekonomisko varēšanu izrādījās esam bijis populistisks burbulis, bet viņu pašreizējā darbošanās valdībā un Saeimā ir jau klasiski populistiska.)

Līdz ar to, otrkārt, mainījusies izpratne par to, kas un kam ir alternatīva vēlēšanās. Vērtējot, par ko balsot, un redzot gan kļūdas apvienības partiju darbībā, gan pretrunas starp tās partneriem, beigās tik un tā būs jāvaicā — bet kas tad ir alternatīva šādai apvienībai?

Kremļa partijas Vienotā Krievija filiāle Saskaņas centrs diezin vai ir alternatīva un “mazākais ļaunums”. Bet trekno gadu gāzētāju saviesto ļaunumu arī grūti nosaukt par mazu vai “nasing spešel”.

Ir saprotama pirmītējo varas partiju apdraudētības sajūtas viestā vēlmju domāšana, ka Vienotības mērķi un programma sākas un beidzas ar cīņu pret “oligarhiem”. Taču kongresā pulcējušos ļaudis nodarbina daudz plašāks sabiedrībai ļoti svarīgu tematu loks.

Triju partiju vadītāju — Ģirta Valda Kristovska (PS), Solvitas Āboltiņas (JL) un Aigara Štokenberga (SCP) — runas bija notikuma svarīgumam atbilstošas, un arī kongresā kopumā valdīja, ja var teikt, lietišķi pacilāta savas varēšanas apzināšanās gaisotne. Nekādas paštaisnas lamāšanās un sevis slavēšanas eksaltācijas.

Premjerministrs Valdis Dombrovskis (JL) drīzāk bija, kā jau pierasts, pasausi pragmatisks, atskaitīdamies par savas valdības gada laikā padarīto un vēstīdams par vēl darāmo, kaut gan viņa spēju likt valdībai tik īsā laikā izdarīt pirms gada šķietami neiespējamo — novērst valsts bankrotu un pavērst ekonomiku atlabšanas virzienā partijas biedri droši vien būtu varējuši kaut vai stundām slavināt kā brīnumu.

Sandra Kalniete (PS) konspektīvi piedāvāja konkrētus pasākumus, kā praktiski īstenot to, ko daudzi mēdz piesaukt kā politiķu atbildības palielināšanu, pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanu politikā, solidaritāti un taisnīgumu. Piemēram, mainīt vēlēšanu sistēmu (palielināt vēlēšanu apgabalu skaitu līdz 12 vai 14, ieviest tiešas pašvaldību vadītāju vēlēšanas, arī Valsts prezidentu ievēlēt tiešās vēlēšanās); ieviest principu, ka valdību veido lielākās Saeimā ievēlētās partijas pārstāvis, kā arī “konstruktīvās neuzticības” principu (ka esošu valdību var gāzt, tikai vienlaikus apstiprinot jaunu); apvienot pilsonisko organizāciju, kultūras un sabiedrisko mediju finansējumu vienā fondā; ieviest progresīvu nodokļu sistēmu. Var dažādi vērtēt katru no šiem un pārējiem priekšlikumiem, taču tās ir konkrētas lietas, par kurām ir vērts diskutēt. Un galvenais — šie politiķi tās var arī īstenot.

Ir pateicīgi rādīt uz jaunās apvienības iekšējām problēmām — ideoloģiskām un programmatiskām pretrunām, daudzo līderu iespējamajām personību sadursmēm un sarežģījumiem un konfliktiem, veidojot vēlēšanu sarakstu, kurā apvienība vēlētos paturēt vietu gan citu iespējamo partneru partiju, gan bezpartejiskiem un pagaidām nenosauktiem “pilsoniskās sabiedrības” pārstāvjiem, kurus pašlaik pārstāv viena pati bijusī Dienas galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte.

Taču šīs bažas nudien šķiet pārspīlētas, tāpat pareģojumi, ka demokrātiskai organizācijai dabiskas un absolūti nepieciešamās iekšējās diskusijas vēstītu par tās tuvojošamies galu. Šķiet ironiski, ka uz šīm pretrunām kā Vienotības nolemtības pazīmi norāda tie, kuri ar pliku naudu un bez diskusijām bija pamanījušies izveidot tādus politiskus monstrus kā “zaļo” un “zemnieku” principā nesavienojamā savienība vai Latvijas ceļa “eiropeisko liberāļu” un LPP klerikālo kleptokrātu biznesa projekts.

Vēl vairāk ironiski, ka šo nesavienojamo lietu savienotāju sāktais partiju konsolidācijas process tagad kā bumerangs nāk šiem atpakaļ patiešām demokrātiskas partiju konsolidācijas veidā un liek turpināt savienoties jau pēc pavisam saprotamiem — valsts varas kā savas privātās labklājības līdzekļa — kopējiem kritērijiem. Taču kā atbilde uz Vienotību it kā topošā Tautas partijas un LPP/LC savienība liek domāt par divu slīcēju glābšanos, tveroties vienam pie otra, nevis gaidīt no tās kaut jel kādu piedāvājumu arī Latvijas sabiedrībai.

Tāpēc — jā, Vienotība ne vienmēr un ne tuvu nebūs tik vienota kā vairākums līdzšinējo “varas partiju”, un, protams, ka tā būs raiba dažādu politiķu kompānija, no kuriem vēlētājam vieni šķitīs labi, citi tikai pieņemami, vēl kādi — nepieņemami, un tāpat būs ar viņu priekšlikumiem un darbiem. Taču tas ir plats solis prom gan no realitātē neiespējamā viena visas tautas mīlēta vadoņa, gan no līdzšinējiem viena cilvēka vai šauras cilvēku grupas biznesa projektiem. Un, izvērtējot visus “pret”, beigu galā tik un tā būs sev jāvaicā — kāda ir alternatīva?

x

Nosūti raksta adresi draugam.

(75 balsotāji )
Komentāri
241.

Mani ar tie revolucionāri sajūsmina . Tas psiholoģiskais portrets liek stipri aizdomāties kas notiek , ja vara nokļūst tādu rokās.

242.

ok ok..vakar jau vispār tāda tusu diena bij:)

243.

Lai dieviņš nogrābstās! Tiesa, man tāda aizdoma, ka tie “sabiedrībā pazīstamie mākslinieki” būs viņu uzaicinājuši par pasniedzēju garderobē un aiz žēluma pret badacietējiem iešķiebuši kāda nebūt lēta viņķeļa pusglāzi un ēdiena atliekas no kungu galda:) Baidos gan, ka pēc prastās gānīšanās par “RD mūļiem”, uz kuru rēķina kundze varēja remdēt badu, nālamreiz viņu vairs par pasniedzēju neaicinās.

244.

Nu labi,labi . Nevajag jau tik skarbi.

245.

Zini, mani šī provinciālās aprobežotības kvintesence reizēm tracina:( Dižā kritiķe un vērtētāja – ganumeita no laukiem, degungals ar taukiem.

246.

Kad nepieciešams , tad Rīgas meita!

Klerikālie kleptokrāti – hihihihihihi! Ozoliņa kungs rullē

248.

> par Nr. 75

” Vienotības spēks ir nevis vienotībā, bet tās dažādībā.”
Ģeniāli, Vienotības devīze rokā: Vienotības spēks ir dažādībā. Tikai vai kāda cita partija to nav jau aizrunājusi? Demokratiskās valstīs tā ir daudzkārt lietota, sk. Wikipedia: Unity in Diversity. Vienotība dažādībā ir arī Eiropas Savienības devīze.

Vēl šajā sadaļā
Raksti » Komentāri » Aivars Ozoliņš
Uzmetēju pavasaris (157)
Aivars Ozoliņš

Tautas partija, aiziedama no valdības, lai gatavotos vēlēšanām kopā ar LPP/LC, ir uzdāvinājusi Aināram Šleseram iespēju izvēlēties — vai nu gatavoties vēlēšanām kā valdības ļodzītājam [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Aivars Ozoliņš
TP politiķa raksturs (254)
Aivars Ozoliņš

Kultūras ministra Inta Dāldera lēmums palikt amatā pēc tam, kad viņa Tautas partija nolēmusi aiziet no valdības, bet it īpaši TP līderu komentāri par viņa [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Aivars Ozoliņš
Šķēle nespēj (301)
Aivars Ozoliņš

“Ja Tautas partija spēs, tad arī Latvija varēs!” Andris Šķēle pasludināja savas atgriešanās kongresā novembrī, likdams partijas biedriem vienoties izmisīgā cerībā, ka varbūt viss vēl [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Aivars Ozoliņš
Šķēles piedāvājums (128)
Aivars Ozoliņš

Andra Šķēles tā dēvētā atgriešanās politikā nav atstājusi cerēto iespaidu uz vēlētājiem, un viņa mēģinājumi kompensēt politiskās uzmanības deficītu kļūst arvien izmisīgāki. Ceturtdien premjerministram Valdim [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Aivars Ozoliņš
Štokenbriks kā Šlesakovs (283)
Aivars Ozoliņš

Partija Sabiedrība citai politikai sestdien kopsapulcē nobalsoja par dalību vēlēšanu apvienībā Vienotība, kuras programmā būšot uzsvērts, ka viens no nākamās Saeimas galvenajiem mērķiem būs atjaunot [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Aivars Ozoliņš
Viens caurums sietā (130)
Aivars Ozoliņš

Stāsts par “caurumu” Valsts ieņēmumu dienestā (VID) var šķist gluži vai neticams — valsts par miljoniem pasūta elektronisku datu sistēmu, piegādātājs to izstrādā un ievieš, [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Aivars Ozoliņš
Citi līderi, cits stils (324)
Aivars Ozoliņš

Jaunā laika kopsapulce sestdien varēja kļūt par “uzvarētāju kongresu” un pieteikumu valdības vadīšanai arī pēc Saeimas vēlēšanām rudenī jau kā topošās triju partiju apvienības līderim. [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Aivars Ozoliņš
Gvantanamo un Latvijas drošība (162)
Aivars Ozoliņš

Valdības lēmums izmitināt Latvijā vienu no ASV ieslodzījuma vietā Gvantanamo (Kubā) turētajām personām neizbēgami rada jautājumus. Taču pats pirmais un saprotami svarīgākais no tiem — [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Aivars Ozoliņš
Jakāna partija (239)
Aivars Ozoliņš

Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors Dzintars Jakāns laikam būs bijis otrs svarīgākais politiskais jautājums valdības pēdējo trīs mēnešu nebūt ne pieticīgajā darba kārtībā — uzreiz aiz [..]

Lasi visu »»
Raksti » Komentāri » Aivars Ozoliņš
Plānais Šķēle (669)
Aivars Ozoliņš

Tautas partijas tēvs Andris Šķēle var atgriezties Mākoņos. Viņa politiskās ietekmes atjaunošanas pasākums jeb tā dēvētā atgriešanās politikā, lai it kā vestu valsti ārā no [..]

Lasi visu »»

Mūsu draugi:

BNS LETA Lielie.lv Lursoft Robert's Books