Laiks mainīt akadēmiskās tradīcijas (184)
Autors: Marija Golubeva
Publicēts: 2010. gada 16. marts 18:27
x

Nosūti raksta adresi draugam.

Vēstures un filozofijas fakultātes (VFF) filozofijas nodaļas studentu atklātā vēstule, kuru uzdrošinājās parakstīt tikai daži, ne tikai piesaistīja ievērojamu mediju uzmanību, bet arī izraisīja represīvas sekas: pirmdien Filozofijas studiju programmu padome ierosināja eksmatrikulēt otrā kursa studentu Armandu Leimani (skat. neoficiālu padomes sēdes atstāstured.).

Nekomentējot ne studentu vēstules saturu, ne ārkārtīgi svarīgo jautājumu par iespējamo mācībspēku plaģiātu (ko, cerams, izvērtēs kompetenta komisija), šajā rakstā centīšos piedāvāt tikai argumentus, kāpēc ir pienācis laiks mainīt izglītības un zinātnes procesu pārvaldības kultūru humanitārajās zinātnēs. Jo beigu beigās tieši mācībspēku augstprātīgā komunikācija (gan ar studentiem, gan ar sabiedrību) un pārskatāmu zinātnisko darbu vērtēšanas kritēriju neesamība ir tas, pret ko uzdrošinājās dumpoties drosmīgākie VFF filozofijas nodaļas studenti. Savu komentāru balstīšu nelielā Rietumu pasaulē pārstāvēto dažādu akadēmisko tradīciju salīdzinājumā un secinājumos par akadēmisko mācībspēku un studentu lomām un attiecībām.

Zināmā mērā Rietumu akadēmisko tradīciju dalīšana kontinentālajā un anglosakšu tradīcijā ir vispārinājums, tāpat kā studentu vēstules izraisītajos komentāros vairākkārt pieminētās kontinentālās un anglosakšu filozofijas tradīcijas ir vispārinājums, kas neatspoguļo dažādu skolu un pieeju daudzveidību un krāšņumu. Tomēr vairāki izglītības pētnieki runā par Humbolta tipa universitāti (vēsturiskais universitātes modelis, kas ir pamatā mūsdienu Vācijas, Krievijas un Austrumu un Centrāleiropas akadēmiskām iestādēm) un par research university, kas ir anglosakšu universitāšu tradīcijas spilgtākais iemiesojums mūsdienās. Abi universitātes modeļi ir devuši milzu pienesumu zinātnes attīstībai, bet Humbolta tipa universitāte ir jau stipri novecojis zinātniskās augstskolas modelis (par to liecina arī vesela jaunu un reformētu Vācijas universitāšu plejāde, kas orientējas uz anglosakšu research university modeli). Šeit pievērsīšos ne tik daudz abu universitāšu tipu zinātniskās darbības organizācijai, cik profesoru un studentu lomām katrā no tiem. Šai lomai ir arī tiešs sakars ar studentu vēstulē izgaismotām (bet ne izanalizētām) problēmām.

Profesora loma un reputācija anglosakšu research university jeb zinātnes universitātē ir tiešā veidā saistīta ar viņa starptautiski atzītu, publicētu pētījumu esamību. Publikāciju hierarhija ir stingri noteikta saskaņā ar recenzēšanas (peer review) un starptautiskās citējamības standartiem. Tieši šī (uz ārējiem starptautiskiem kritērijiem balstītā) zinātniskās darbības vērtēšanas sistēma nodrošina profesijas brīvību un pašpietiekamību.

Nedaudz vienkāršojot, var teikt, ka anglosakšu pasaulē universitātes pasniedzējs (arī profesors) pēc tradīcijas bija brīvo profesiju pārstāvis, kas dalījās ar savu (caur publikācijām pierādīto) akadēmisko izcilību – bet nebija valsts amatpersona vai kvaziierēdnis, kā tas vēsturiski izveidojās kontinentālajā Eiropā un Krievijā. Anglosakšu tradīcijā pasniedzējs pauž savu viedokli (kas var būt ļoti ietekmīgs), nevis uzdodas par valsts ideoloģijas balstu. Tas nenozīmē, ka profesori turas savrup no politikas – ir labi zināms, kāda loma Tonija Blēra valdības kursa izvēlē bija Entonija Gidensa teorijām, bet atšķirībā no Latvijas filozofu publiskajām runām Gidensa argumentācija balstās empīriski pieradāmo faktu interpretācijā, nevis vispārīgos apgalvojumos par morāli un garīgumu.

Vēl viena atšķirība starp tradicionālo kontinentālo un anglosakšu modeļiem slēpjas akadēmisko mācībspēku korporatīvajā kultūrā. Lielbritānijā un ASV “vecās skolas” pasniedzēji nereti piekopj ekscentrisku un izteikti individuālu stilu, bet piederība “jaunajai paaudzei” (jau kopš XX gadsimta pirmās puses) nereti nozīmēja kreiso un egalitāro domāšanas ievirzi. Abas tradīcijas lieliski sadzīvo, jo abas atzīst indivīda vērtību kā primāro un komunikācijā ar studentiem saglabā neformālu, bet cieņpilnu attieksmi un piemēro studentiem un pasniedzējiem vienādus akadēmiskās ētikas standartus. Anglosakšu akadēmiskā kultūra ir skeptiska pret formalizētām un birokrātiskām struktūrām.

Šīs iezīmes veido anglosakšu universitāšu tradīcijas atšķirību no formālās un diezgan hierarhiskās vides, kas joprojām valda daļā Vācijas un Francijas universitāšu un ko Vācijas un Krievijas tradīciju ietekmē iemantoja Latvijas augstskolas. Vēl 90.gadu sākumā augstprātīga izturēšanās pret studentiem bija sava veida akadēmiskā tradīcija Vācijas politiski konservatīvajās universitātēs (Bonna, Minhene) – students, kamēr viņam nebija zinātniskā grāda, ko likt pie sava vārda, netika uzskatīts par leģitīmu viedokļu paudēju ne tikai zinātniskajos strīdos, bet arī sarunā par piedāvātās programmas kvalitāti.

Tieši šo kontinentālo akadēmisko tradīciju (kas mūsdienās Rietumos iet mazumā) lieliski piekopj tie Latvijas mācībspēki, kas uzskata, ka 2.kursa students nevar spriest par to, cik kvalitatīva ir viņam piedāvātā mācību programma. Līdzīga ir arī attieksme pret savu zinātnisko panākumu ārējo vērtējumu. Konservatīvāki Vācijas Geisteswissenschaften pārstāvji rezervēti skatās uz zinātnes politikas veidotāju vēlmi veicināt vienotus akadēmisko darbu vērtēšanas standartus dabaszinātnēs un humanitārajās zinātnēs, kas noteiktu starptautiski recenzēto publikāciju prioritāti par pašmājās bez konkurences izdotajiem gara darbiem. Humanitāro zinātņu būtība esot pārāk smalka, lai to varētu novērtēt nelietpratēji pēc “mehāniskiem” kritērijiem – tādiem kā starptautiski recenzētu publikāciju vai citātu skaits.

Reducējot abu tradīciju būtību uz aspektiem, kas skar izglītības un zinātnes pārvaldību, rodas daži triviāli, Latvijas humanitāro zinātņu videi ne visai labvēlīgi secinājumi. Ja anglosakšu akadēmiskās kultūras valūta ir zinātniska izcilība (ko pierāda savas disciplīnas kopienai, arī ārpus valsts robežām), “vecās” kontinentālās akadēmiskās tradīcijas valūta ir cieņa (gan hierarhiskā – pret grādiem un tituliem, gan horizontālā – pret citiem mācībspēkiem savas vietējās/ nacionālās kopienas ietvaros). Tā kā lēmumus par naudas piešķiršanu universitātēm lielā mērogā bieži tomēr pieņem sabiedrības pārstāvji – politiķi un uzņēmēji, kam nav jābūt katras disciplīnas lietpratējiem, katra akadēmiskā tradīcija piedāvā “uz āru” savus kritērijus, pēc kuriem jāvērtē akadēmiskais sniegums. Anglosakšu modelī šis kritērijs ir iepriekš atvērts nelietpratēju interpretācijai: nav jābūt filozofam, lai saskaitītu recenzēto publikāciju skaitu datu bāzē. Vecais kontinentālais modelis paredz pilnīgi citu kritēriju – šaurs kolēģu ceha vērtējums, ko nosaka nacionāla vai pat lokāla līmeņa spēlētāji. Citiem vārdiem – sabiedrībai jātic uz vārda, ka profesoru darbs ir izcils, jo viņu kolēģi un skolnieki tā saka. Tieši šīs akadēmiskās kultūras ietvaros līdz šim noritēja Filozofijas nodaļas mācībspēku “kontruzbrukums” dumpīgiem studentiem.

Sliktā ziņa – šāda akadēmiskā kultūra, kas attīstījās laikos, kad humanitārās zinātnes, salīdzinot ar dabaszinātnēm, bija salīdzinoši mazāk internacionalizētas, neiederas situācijā, kad liela daļa zinātnes finansējuma ir starptautiska. Turklāt Latvijas gadījumā šī pieeja rada katastrofāli zemu starptautiski recenzēto publikāciju skaitu humanitārajās un sociālajās zinātnēs salīdzinājumā ar citām ES valstīm, to skaitā Igauniju.*

Labā ziņa – akadēmisko kultūru var mainīt. Jācer, ka vismaz daļa mācībspēku piekritīs studentu izvirzītajai tēzei, ka laiks pārmaiņām ir pienācis.

* Skat. starptautiski recenzēto publikāciju skaitu humanitārajās un sociālajās zinatnēs Latvijā salīdzinājumā ar Igauniju un Lietuvu Vjačeslava Dombrovska pētījumā Augstākās izglītības un pētniecības stāvoklis Latvijā.

Marija Golubeva ir vēsturniece un Providus izglītības politikas pētniece

x

Nosūti raksta adresi draugam.

(65 balsotāji )
Komentāri
161.
zvirbulēns-Lellei
2010. gada 17. marts, 21:14

Man domāt, ka ies karsti, bezdarbnieku armija pārāk liela, tūlīt beigsies pabalsti.
Bet, viss uz labu!

162.
Lelle-zvirbulēns
2010. gada 17. marts, 21:23

Man jau beidzās…no valsts institūcijas vairāk kā mēnesi nevar saņemt atbildi par pieteikumu uz izsludināto konkursu, ne pozitīvu, ne negatīvu, nez ko viņi tur perē…totāls bardaks visapkārt valda…

163.
zvirbulēns-Lellei
2010. gada 17. marts, 21:34

Kas tā par iestādi?

>klusais

Nav ko ar sīkumiem krāmēties. Valsts finansējuma daļu eksaktajiem novirzām uz Kauņu, humanitārajiem uz Tērbatu.Nav tālu.Izbraukās meitenes un zēni. Un savas sinagogas klapējam ciet.

165.

Neiebrauci…

166.

Jautrs noskaņojums?

Nezinu, kāda tipa mācību iestādei pieder slavenais Masačūsetas tehnoloģiskais institūts, taču mani patiesi sajūsmina doma, ka lekcijas video versijā var ievietot internetā:
http://techtv.mit.edu/genres/32-science/videos

un vēl:
Satori grāmatnīcā pievedums -” Herbert Read – To Hell With Culture”.

Ka tik neizpērk!!!
Ies pastāvēs līdz atvēršanai.

169.
Lelle-zvirbulēns
2010. gada 17. marts, 22:52

A kā lai es Tev to pasaku?! Te, taču, nedrīkstu! Tas ir darbiņš, ko es stipri labi pārzinu, bet gan jau tiks paņemts kāds rīdzinieks, kuram nav ne jausmas par laukiem.

170.
Lelle-zvirbulēns
2010. gada 17. marts, 22:58

Man šodien Domburšovā patika Gustiņš! Vispār viņam bija daudz taisnības attiecībā uz TP rukšiem, kuri tās teritorijas sačakarēja un valsts pārvaldi laukos arī, bet pats mēģināja norobežoties no tā, kas iepriekšējos gados tika varīts kopā ar to pašu TP! Man ņirgu parāva…
Manā krajā arī briest pagastu atdalīšanās no pilsētas…briest kajs pa visu valsti, būs jautrāk kā ar Mērsragu un Roju…

162.Lelle-zvirbulēns
2010. gada 17. marts, 21:23
‘Man jau beidzās…no valsts institūcijas vairāk kā mēnesi nevar saņemt atbildi par pieteikumu uz izsludināto konkursu, ne pozitīvu, ne negatīvu, nez ko viņi tur perē…totāls bardaks visapkārt valda…” – KAM ‘BARDAKS’, a kam – bizness ienesīgs ! Strādā sistēma, strādā – es pats tādas atbildes saņemu no vienas ’spēcīgas’ ministrijas, ka pat vecā komiķa A.Raikina labais humors klāt nestāv. A humors par ’strādāšanu’ vecajos ‘labajos’ laikos jau labs: Аркадий Райкин.Люди и манекены. “Насосы” часть 1
http://www.youtube.com/watch?v=SyNfNLpd0v0&feature=related

172.
Lelle-reality171
2010. gada 18. marts, 09:46

Ko var gribēt, ja tājās ministrijās par augstiem ierēdņiem tika sasēdināti studenti, kuri kaut cik buldurēja angļu val., bet vairāk arī neko neprata. Tā vienu brīdi bija valsts politika, runā skuķis angliski, davai amatā…rezultāti redzami. Manā bijušajā darbā augšgalā vismaz 10 tādas grozījās, viņām pat speciālus amatus izdomāja. Un tad nācās saņemt tādus papīrus, kur varēja pārsmieties. Viņas pat nezināja kas ir pagasts, kas ir novads, kas ir reģions, kas ir plānošanas reģions. Uzraksta tev papīru un prasa, bet nevar saprast ko viņas prasa, jo putra ar kāpostiem sajaukta nezināšanas un stulbuma dēļ. Vienreiz apskaitos un uzrakstīju atpakaļ, lai iet mācīties, oh kā sprēgāja dažas, bet viena pēc tam pienāca man klāt un teica paldies, tas viņai esot licis izskatīt valsts uzbūves struktūru. Traks var te palikt!

Diskusija par siim lietaam ir vajadziiga, tikai sis nav labakais forums. Domaju, ka neviens, kas te ir kaut ko uzrakstiijis nav istais lemumu pieneemeejs sajaa jautajumaa. Ari es nee, jo kurs gan klausiisies asocieto profesoru, kas jau 15 gadus nestradaa Rigaa. Man pateiks — jaa, jaa Padomju laikos ari tie no Maskavas atbrauca un teica kaa ir labaak, bet mes te Rigaa darijaam kaa gribejaam.

Driz drosi vien atkal bus tas Pasaules Latviesu Zinatnes kongress – varbuut tur butu vajadziiga sesija par akademiskaas vides struktuuru un tradicijaam.

Tur neko mainīt nevar, jo tās ir saaugu vides, kādas ir visur. Filozofijā nav nekādu pētījumu, un universitātē filozofijas nekad nav bijis un jādomā – nemaz būt nevar. Deridā kaut ko ASV pasniedza gan. Šie vienkārši sarunāja ar Bankovski vai kādu citu krekovski tieši tāpat kā visu var sarunāt. Vai tad man jāstāsta? Filozofija notiek kaut kā citādi. Vēl jo trakāk, ja ņemam vērā, ka Kantam fakultātes bija hierarhiskas, un pašā augšā… šie ne ar ko neriskēja, šeptēja un labi dzīvoja. Kas tie par filozofiem? Es tur nevienu neesmu tādu redzējis.

175.
Kultūras Forumā
2010. gada 19. marts, 13:02

Kultūras Forumā Riharda Kūļa atbildes raksts.

Kaut pats vairs sen neesmu students, man studenta Leimaņa rīcība liekas saprotama un kaut kur, kaut kad dzīvē jau redzēta.
Viņš droši vien ir spējīgs un pietiekoši pašapzinīgs cilvēks un droši vien daudzas no problēmām, kuras viņs savā fakultātē pamanījis, patiešām arī pastāv.
Taču ir tāda lieta kā jaunības maksimālisms un šeit neizbēgama ir atsišanās pret dzīves realitāti.
Gribētu novēlēt, lai tas notiktu iespējami netraumējoši priekš paša “revolucionāra”.
Diez vai notiks tā,ka studenti sāks recenzēt savu pasniedzēju darbus un meklēt tajos kļūdas, visdrīzāk, pasniedzēji turpinās likt atzīmes saviem studentiem, un studentam var iznākt kārtot eksāmenu arī pie profesora, ko viņš uzskatīs par pilnīgu nulli, salīdzinot ar sevi.
Lai “revolucionāram” veicas dzīves patiesības meklējumos!

kāpēc profesori nesnieds skaidrojumu?

Runājot par augstāko izglītību Latvijas Universitātēs pēdējo 10. gadu laikā, šokējoši ir kritēriji diplomdarbiem. Nezinu par filozofiju, bet kaut kāds murgs ir piemēram fakts, ka grāmatvežu “copy” / “paste” sacerējumu sauc par universitātes diplomdarbu. Kā var normatīvo dokumentu un likumu pārstāstījumu un kompilāciju uzskatīt par universitātes absolventa diplomdarbu ?? Padomju laikā mums ekonomistos vajadzēja tikai darba ievada pirmajās 2 lapās atsaukties uz PSKP pēdējā kongresa lēmumuma materiāliem, bet tālāk sekoja tiešām radoši un analītiski pētījumi, ko pašiem vajadzēja veikt savās darba vietās.

Varbūt drusku par vēlu un ne par tēmu. Es tāpat kā lielākā daļa komentētāju esmu izgājis caur padomju filozofijas skolu, bet varbūt tāpēc jo lielāks bija man pārsteigums par tām idejām, ko pauž Soross un Nasims Talebs, kas sevi uzskata par Kārļa Popera skolniekiem. Popera darbi gan man ir par sarežģītiem, bet pirmo divu orģinālus gan iesaku izlasīt arī tādiem antisorosīdiem kā zvirbuļiem. Tur var rast risinājumus daudziem jautājumiem vai vismaz sakārtot savu empīrisko pieredzi

Kultūras forumā Kūļa atbilde:
http://www.kulturasforums.lv/literatura-filosofija/kritika/769-vai-tiesam-plagiats

Izlasot var secināt, cik prasmīgi Kūlis filozofē, cik rakstnieko, cik apsmej Ķīli.

Kas gan var būt labāks par brīvu izpausmi!

181.
klusais>Parastais
2010. gada 21. marts, 10:36

Kūļa atbildē skan cauri augstprātība , bet pēc būtības nav sniegta atbilde par problēmu – viņa tulkojuma piemērs tiek apgāzts ar piemēru komentāros.

>klusais
Augstprātība ilgtermiņā uzģenerē aprobežotību, ko Kūlis nodemostrē, deklarējot, ka bez viņiem nav neviena cita, kurš spētu konstatēt tulkojuma plaģiātismu.
Viņam neienāk prātā, ka plaģiātu var noteikt pēc uz varbūtības teoriju bāzēta algoritma, nevis pēc Kanta pārzināšanas dziļuma.

“plaģiātu var noteikt pēc uz varbūtības teoriju bāzēta algoritma, nevis pēc Kanta pārzināšanas dziļuma.”–> Jā, bet vai tad tā nebūtu tikai un vienīgi varbūtība, nevis reāls novērtējums?

[...] rakstu „Laiks mainīt akadēmiskās tradīcijas” ( „Cita diena”. Publicēts 16.03.2010: http://www.citadiena.lv/2010/03/16/laiks-mainit-akademisks-tradicijas ). Šajā rakstā tiek pausts viedoklis, ka mums Latvijā esot „iesūnojis” ( mans izteikums ) [...]

Vēl šajā sadaļā
Viesi raksta » Marija Golubeva
Kā atvērt valsti (33)
Marija Golubeva

“Latvijā ir daudz vairāk cilvēku, kas var piedalīties ar labām idejām, nekā ietilpst vienas ministrijas apspriežu telpā.” Šie vārdi, ko teica politikas pētniece Iveta Kažoka, [..]

Lasi visu »»
Viesi raksta » Marija Golubeva
Migrācija un īstermiņa domāšana (23)
Marija Golubeva

Latvijas politiskajā dienaskārtībā jautājumi par to, kā sadzīvot ar pieaugošu sabiedrības dažādību un nākotnē neizbēgamu imigrāciju, aizņem visai mazsvarīgu vietu. Vēl mazāku interesi no politiķu [..]

Lasi visu »»

Mūsu draugi:

BNS LETA Lielie.lv Lursoft Robert's Books